Maķedonijas referendums par nosaukuma maiņu – uz spēles valsts nākotne Eiropā

Šī gada 30. septembrī Bijušajā Dienvidslāvijas Republikā Maķedonijā (Maķedonijā) notiks referendums par valsts nosaukuma maiņu. Referendums notiks Grieķijas un Maķedonijas valdību vienošanās rezultātā, paredzot, ka Maķedonijas jaunais oficiālais nosaukums būs Ziemeļmaķedonijas Republika. Referenduma ietvaros vēlētājiem tiks uzdots jautājums – “Vai jūs esat par dalību Eiropas Savienībā un NATO, pieņemot vienošanos starp Maķedonijas Republiku un Grieķijas Republiku?” Lai gan pašlaik vēlētāju atbalsts šim uzstādījumam nav skaidrs, referendumam ir ārkārtīgi augstas likmes, un tam aktīvi seko līdzi ne tikai Brisele, bet arī tradicionāli reģionālie spēlētāji – Krievija un Turcija. 

ĪSUMĀ:

Starp Maķedoniju un Grieķiju jau 27 gadus valda strīds par tiesībām uz Maķedonijas nosaukumu.
Atēnas uztver Skopjes pretenzijas uz šo nosaukumu par potenciālu draudu, un jau ilgstoši bloķē tās centienus iestāties Eiropas Savienībā un NATO.
Šī strīda dēļ, valsts ir spiesta oficiāli izmantot sarežģīto nosaukumu – Bijusī Dienvidslāvijas Republika Maķedonija.
Augustā Skopje un Atēnas vienojās par referenduma rīkošanu Maķedonijā par jaunu valsts nosaukumu – Ziemeļmaķedonijas Republika.
Kamēr ANO, ES, NATO un ASV atbalsta šo vienošanos, Krievija ir iejaukusies Maķedonijas iekšpolitikā ar mērķi panākt negatīvu referenduma iznākumu.

 

 

Vēsturiskais strīds par Maķedonijas nosaukumu

Tomass Pildegovičs

Tomass Pildegovičs ir LSM.lv un jauno politikas pētnieku kopprojekta - rubrikas "Status Quo" autors.

Rubrikā analizē starptautiskās politikas aktualitātes no Latīņamerikas līdz pat Tālajiem Austrumiem. “Status Quo” latīņu valodā nozīmē "pašreizējais lietu stāvoklis". Tāds ir arī rubrikas mērķis - informēt par ziņu virsrakstos nepateikto, piedāvāt kontekstu un rādīt, kā notikumi pasaulē atbalsojas arī Latvijā. 

Strīds par Maķedonijas nosaukumu pastāv jau kopš Otrā pasaules kara noslēguma, taču tas ir īpaši saasinājies sākot ar 1991. gadu, kad Maķedonija ieguva neatkarību Dienvidslāvijas sabrukšanas rezultātā. Cenšoties stiprināt nacionālo pašapziņu jaundibinātajā valstī, Maķedonijas politiskā elite sistemātiski pievērsās mēģinājumiem sasaistīt valsts identitāti ar leģendāro karavadoni Maķedonijas Aleksandru un tā impēriju.

Piemēram, iepriekšējā valdība ar ultranacionālistu Nikolu Grujevski priekšgalā pārdēvēja Skopjes lidostu un centrālo šoseju Aleksandra Lielā vārdā, kā arī uzsāka vērienīgu galvaspilsētas pārbūvi, pilsētas centrā uzstādot masīvas karavadoņa statujas.

Šāda Maķedonijas piekoptā politika ir ilgstoši veicinājusi nopietnas nesaskaņas ar tās ietekmīgo dienvidu kaimiņu Grieķiju, kas uzskata Aleksandru Lielo par būtisku daļu no tās vēsturiskā mantojuma un kultūras kanona.

Tāpat Atēnas apgalvo, ka valsts nedrīkst saukt sevi par Maķedoniju, jo Grieķijas ziemeļu provincei ir tāds pats nosaukums, radot potenciālu risku, ka Maķedonija nākotnē varētu izvirzīt teritoriālas pretenzijas.

Tomēr ir jāatzīst, ka attiecības starp Grieķiju un Maķedoniju ir asimetriskas – Grieķija ir reģionāls smagsvars ar dažādām institucionālām priekšrocībām un veto tiesībām par jaunu dalībvalstu uzņemšanu starptautiskās organizācijās, savukārt Maķedonija ir viena no Eiropas nabadzīgākajām valstīm un tai ir maznozīmīgas militārās spējas.

Tāpēc vairums analītiķu ir skeptiski par Atēnu uztraukumu saistībā ar Skopjes teritoriālām pretenzijām, par ticamāku motīvu Atēnu pozīcijai uzskatot Grieķijas sabiedrības jūtīgumu par tās senās vēstures mantojuma sargāšanu.

Ir skaidrs, ka abās valstīs atsevišķi politiskie spēki un interešu grupas ir izmantojuši šos sāpīgos vēstures jautājumu savu spalvu spodrināšanai, rezultātā radot augsni ilgstošam saspīlējumam Skopjes un Atēnu diplomātiskajās attiecībās.

Uz spēles –  Maķedonijas līdzdalība Rietumbalkānu Eiroatlantiskajā integrācijā

Lai gan Maķedonija reti ierindojas Eiropas politiskās dienaskārtības galvgalī, drīzumā gaidāmais referendums ir izraisījis pietiekami plašu rezonansi starptautiskās politikas pētnieku vidū.

Īpaši jāatzīmē, ka ilgstošā attiecību degradācija starp Skopji un Atēnām ir atstājusi negatīvu ietekmi visā reģionā. Jau 27 gadus ilgušais strīds par Maķedonijas nosaukumu ir smagi iedragājis valsts centienus virzīties uz padziļinātu Eiroatlantisko integrāciju.

Lai arī tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas daudzi uzskatīja Maķedoniju par līderpozīcijās esošu, šīs cerības nav piepildījušās lielā mērā Grieķijas novilkto sarkano līniju dēļ. Salīdzinājumam, no citām valstīm, kas agrāk veidoja Dienvidslāviju, Slovēnija un Horvātija jau ir kļuvušas par pilntiesīgām ES un NATO dalībvalstīm, kamēr Albānija un Melnkalne ir iestājušās NATO.

No ES interešu skata punkta ir jāturpina padziļināta sadarbība ar Rietumbalkānu valstīm, Maķedoniju ieskaitot. Kā pēdējos gados apliecina Briseles centieni migrācijas krīzes risināšanā, Rietumbalkānu valstis ir potenciāli vērtīgs partneris, ko nedrīkst atstāt novārtā. Ekonomiskā stagnācija, organizētā noziedzība un politiskā nestabilitāte, ar ko joprojām sastopas vairākas Rietumbalkānu valstis, rada papildus spriedzi uz ES ārējām robežām.

Ārējie ietekmes faktori – Maskavas spiediens

Rēķinoties ar referenduma nozīmi Maķedonijas tālākā ārpolitikas kursa noteikšanā, arī citi reģionālie spēlētāji ir centušies izmantot pieejamās ietekmes sviras.

Krievija, kurai caur pareizticīgās baznīcas ietekmi ir vēsturiski izveidojušās tuvas attiecības ar Serbiju un Grieķiju, ir jau iepriekš centusies saglabāt Rietumbalkānu reģionu kā savas ietekmes zonu. Maskavas interesēs ir turpināt izmantot strīdus starp Eiropas valstīm, lai mazinātu ES spēju rīkoties kā vienotam politikas un drošības sfēras spēlētājam.

Viens no svarīgākajiem Maskavas ārpolitikas vektoriem ir mērķēts uz Eiroatlantiskās valstu sabiedrības šķelšanu, it īpaši laikā, kad Vašingtonas un Briseles globālajā redzējumā ir acīmredzamas pretrunas. To, ka Maskava īpaši jūtīgi uztver Maķedonijā gaidāmo referendumu, apliecina arī tās pārdrošie mēģinājumi ietekmēt Maķedonijas iekšējos politiskos procesus. Piemēram, šī gada augustā Maķedonijas premjers Zorans Zajevs ir vairākkārt apsūdzējis Krieviju naida kurināšanā, ultranacionālistisku grupējumu finansēšanā un protesta akciju inscenēšanā Maķedonijas iekšienē.

Pārsteidzošā kārtā Krievijas atklātā iesaiste referenduma ietekmēšanā ir novedusi līdz krīzei arī diplomātiskās attiecības ar tās seno sabiedroto Grieķiju. Grieķija līdz šim ES valstu vidū bija viena no visdraudzīgāk noskaņotajām valstīm pret Krieviju, paužot salīdzinoši maigu pozīciju par sankcijām gan saistībā ar Krievijas agresiju Ukrainā, gan ar tās ķīmisko ieroču pielietošanu Solsberijā, Lielbritānijā. Neskatoties uz to, šī augusta vidū Atēnas izraidīja četrus Krievijas diplomātus, kad tika iegūti pierādījumi Maskavas lomai referenduma opozicionāru finansēšanā.

Nav šaubu, ka Grieķijas pietiekami asā un konsekventā reakcija apstiprina šī jautājuma prioritāro statusu Aleksa Cipras valdībai, kā arī apliecina abu valdību apņēmību īstenot neatkarīgu politiku.

Vēl nesen Grieķijas valdība oficiāli paziņoja, ka nekad neakceptēs savas suverenitātes aizskaršanu no trešajām valstīm. Savukārt Krievija tradicionāli noraida pārmetumus un apgalvo, ka tā ir no ārpuses organizēta nomelnošanas kampaņa, vienlaikus neslēpjot savu nepatiku pret šo vienošanos. Krievija principiāli iebilst pret referendumu, uzskatot to par kārtējo soli, kas veicina Vašingtonas inscenētu NATO “ekspansiju”.

Kopumā, lai arī Grieķijas un Maķedonijas valdības pagaidām ir apliecinājušas nopietnu politisko gribasspēku šīs vienošanās īstenošanai, abu valstu premjeriem joprojām ir jāpārvar pietiekami nopietna opozīcija, kura acīmredzot ir saņēmusi trešo pušu atbalstu.

Pat ja vienošanās gūs tautas atbalstu, likumprojektu pēc tam ir jāatbalsta vismaz divām trešdaļām parlamenta deputātu, kā arī valsts prezidentam.

Līdz šim Maķedonijas prezidents ir kategoriski noraidījis savu atbalstu, nostādot Zajeva valdību neapskaužamā pozīcijā. Tomēr, ja prezidents noraidīs vienošanos, tā tiks vēlreiz izskatīta parlamentā, un otra atbalstoša balsojuma gadījumā, konstitūcija paredz, ka prezidents būs spiests pieņemt likumprojektu.

Vienlaikus ir skaidrs, ka septembrī gaidāmais referendums var kļūt par atslēgu ne tikai Grieķijas un Maķedonijas attiecību normalizācijai, bet arī par katalizatoru tālākai reģiona integrācijai Eiropas drošības un ekonomiskās sadarbības struktūrās. Ņemot vērā, ka šo vienošanos ir atbalstījuši tādi partneri kā ES, NATO, ANO un ASV, referenduma iznākums atbalsosies tālu aiz Rietumbalkāniem. 

Savukārt Maskava jau ir iepriekš pierādījusi savu gatavību riskēt ar reģiona destabilizāciju, ja vien tas apturēs valstu pietuvināšanos Rietumu blokam. Atceroties tās atbalstu apvērsuma mēģinājumam Melnkalnē pēc balsojuma par pievienošanos NATO aliansei, Krievijas reakcija uz pozitīvu Maķedonijas referenduma iznākumu ir gaužām neprognozējama.

 

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Populārākie
Interesanti