Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Māris Zanders: Šī kaitinošā mediju žēlošanās par naudas trūkumu

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Reģionālā reforma ZZS lomu mazinātu skaitliski, bet ne proporcionāli

Kur likt nevajadzīgu lietotu apģērbu un kā stimulēt tā pārstrādi?

Ko darīsim ar nolietotu apģērbu kalniem? Problēma, risinājumi un kas par to maksās

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

"Getliņos", kas ir lielākais sadzīves atkritumu poligons Baltijā, it kā niecīga, tomēr aizvien būtiskāka daļa no apglabātajiem atkritumiem ir apģērbi un citi tekstila izstrādājumi, kuru apjomus audzē tā sauktā ātrā mode. Eiropas Savienībā jau pēc pieciem gadiem ārā metamie apģērbi būs jāvāc atsevišķi, tāpat kā tagad plastmasa vai papīrs. Latvijā tam sistēmas pašlaik nav. Nav arī daudz pārstrādes iespēju.

ĪSUMĀ:

  • "Getliņos" no visiem atkritumiem 3-5% ir tekstils. To noglabā vai izmanto kā kurināmo.
  • Speciāliste: Tekstila atkritumi ir ļoti sarežģīti, jo veidoti no atšķirīgiem materiāliem.
  • Galvenais risinājums – paildzināt apģērbu dzīvi.
  • "Otrās elpas" pieredze – tikai daļa no ziedotajām mantām ir lietojama un 20% ir izmetami.
  • Radikāls risinājums – uzlikt atbildību ražot pārstrādājamu materiālu.
  • No 2025. gada Eiropas Savienībā tekstils būs jāvāc dalīti un jāparedz tā izmantošana vai pārstrāde.
  • Risinājumus testē arī "Zaļais punkts", taču tie neatmaksājas.
  • Mudina ražotāju atbildības paplašināšanu arī uz tekstila atkritumiem.
  • Ātrās modes milzis "H&M" brīvprātīgi vāc nolietotu apģērbu un nodod pārstrādei.
  • Ilgtspējīgas modes eksperte: Māksla nav nolietotās drēbes savākt, bet gan pārstrādāt, arī labot un mazāk pirkt jaunu.

Sarežģīti atkritumi

"Getliņi EKO" birojā Latvijas Radio satiek Baibu Rosicku. Viņa ir projektu vadītāja un labi pārzina tekstila atkritumu likteni. "Getliņos" nonākušo tekstilu apglabā vai kopā ar citiem atkritumiem izmanto kā kurināmo.

"Pašlaik atkritumus drīkst apglabāt tikai pēc atbilstošas sagatavošanas. Latvijā šī sagatavošana notiek šķirošanas rūpnīcās. Arī mums šeit ir lielā šķirošanas rūpnīca. Bet tekstila atkritumi, kas nešķiroti nonāk sadzīves atkritumos, sapinas šķirošanas tehnoloģijās. Līdz ar to rodas daudzas nevajadzīgas apstāšanās, nākas vilkt tos ārā no mehānismiem. Protams, [šādu tekstila atkritumu] ir salīdzinoši maz – 3 līdz 5% no kopējā sastāva. Bet pat šis mazais apjoms ieķeras mehānismos un traucē," stāsta Rosicka.

"Getliņu" šķirošanas rūpnīca.
"Getliņu" šķirošanas rūpnīca.

Apģērba atkritumu mazāk nekļūst, lai gan iespēju ziedot vai pārdot vēl lietojamas drēbes kļūst arvien vairāk. Jo ātrā mode audzē kāri pēc arvien jaunām, īsu brīdi lietojamām, nereti zemas kvalitātes drēbēm. Un ar pavisam novalkātu apģērbu ir grūti ko iesākt.

"Tekstila atkritumi ir ļoti sarežģīti, jo tīras šķiedras praktiski nepastāv.

Pārsvarā dabīgās šķiedras tiek jauktas ar mākslīgajām, tiek krāsotas, un tādēļ ne mēs to īsti varam kompostēt, ne dedzināt. Pusvilna, speciālie materiāli – tiklīdz šie materiāli ir saausti kopā, sadalīt tos atpakaļ pa sastāvdaļām ir praktiski neiespējami," skaidro Rosicka.

Paildzināt apģērbu dzīvi

Galvenais risinājums ir apģērbu dzīvi pēc iespējas paildzināt. Tādēļ Latvijas Radio dodas uz labdarības veikalu "Otrā elpa". Nodibinājumu "Otrā elpa" vada Daniella Žeivota. "Mēs pašlaik atrodamies Stabu ielas veikalā, kas ir trešais no mūsu veikaliem. Trīs mums ir Rīgā, viens – Liepājā. Mūsu ziedojumu kastē var likt iekšā visas vēl derīgās mantas, kas pašam vairs nav nepieciešamas," stāsta Žeivota.

Nodibinājuma „Otrā elpa” vadītāja Daniella Žeivota, 2019.gada novembris.
Nodibinājuma „Otrā elpa” vadītāja Daniella Žeivota, 2019.gada novembris.

Desmit darbības gados "Otrā elpa" izaugusi par nopietnu spēlētāju sistēmā, kas pagarina lietotu mantu mūžu. Tās atrod jaunus saimniekus, bet peļņa no pārdotā aiziet labdarībai. Pašlaik – Bērnu slimnīcas fondam.

"Otrās elpas" vadītāja aizved uz mantu šķirotavu. Tā ir maza telpa veikala aizmugurē, kur nonāk visi ziedojumu maisi.

Lietotu apģērbu maisi labdarības veikalā „Otrā elpa”.
Lietotu apģērbu maisi labdarības veikalā „Otrā elpa”.

Divas meitenes – Aleksandra un Alise – pie galda tos vienu pēc otra ver vaļā. "Šeit ir daudzas jostas. Mums atnesa piecus melnus maisus ar sieviešu drēbēm. Šajos maisos patiesībā ir ļoti daudz labu lietu. Bija skaistas kleitas, mētelis, daudz labu zābaku," stāsta darbinieces.

Apģērbu šķirošana labdarības veikalā „Otrā elpa”.
Apģērbu šķirošana labdarības veikalā „Otrā elpa”.

Bet tā nav bieži. Vidēji tikai 30% no saziedotā var pārdot.

Pusi no visa atdod labdarībai, bet katrs piektais ziedojums faktiski ir atkritumi.

Pērn "Getliņos" nonāca 400 kubikmetri, pārsvarā apģērbi, šogad desmit mēnešos – jau tikpat, stāsta nodibinājuma vadītāja Daniella Žeivota. Ar to varētu piepildīt piektdaļu no olimpiskā peldbaseina.

"Šeit, Stabu ielā, kur mums cilvēki bieži atved arī lielos maisus ar mašīnu, ir lielākais iespējamais [atkritumu] konteiners. Un tas tiek izvests katru dienu, sešas dienas nedēļā. Tas maksā dārgi. Pēdējais līgums ir trīspadsmit komats kaut kas eiro par kubikmetru. Pareizinām ar 400," stāsta Žeivota, apstiprinot, ka tie ir vairāk nekā pieci tūkstoši eiro gadā.

Faktiski daļa ziedotāju uztic labdarības organizācijām samaksāt par atkritumu izmešanu viņu vietā.

Tikai daļu var pārstrādāt

Daļu no šiem apģērbu atkritumiem vēl varētu pārstrādāt, taču ne Latvijā, ne Baltijā nav rūpnīcu, kas to darītu masveidā. Niecīgu daļu "Otrā elpa" dod pāršūšanai citos apģērbos, nesen sākuši sarunas ar kādu uzņēmumu par lupatiņu ražošanu autoservisiem. Ir jāizdomā kas vēl, secina Daniella Žeivota.

"Radikāls viedoklis varētu būt tāds: tiem, kas ražo, uzlikt atbildību, ka materiālam ir jābūt pārstrādājamam.

Jo, tiklīdz tas nav pārstrādājams, viņi faktiski ražo vienreizlietojamu lietu, kas uzreiz paliks atkritums. Tiklīdz [ražotājiem] uzliks atbildību šos materiālus pārstrādāt vai ražot tādus, kas ir pārstrādājami, tā arī mainīsies piedāvājums," norāda Žeivota.

Vai nozares politikas veidotāji šādu ieceri varētu atbalstīt?

Pienākums vākt un izmantot - no 2025. gada

Pērn grozītā Eiropas Savienības direktīva paredz, ka no 2025. gada tekstila atkritumi būs jāvāc dalīti un jāparedz, kā tos pārstrādāt vai atkārtoti izmantot. To varētu darīt pēc līdzīgiem principiem, kā pašlaik darbojas ražotāju atbildības sistēmas iepakojumu, vienreizlietojamos trauku, videi kaitīgo preču vai transportlīdzekļu jomā, kur ražotājiem ir pienākums tos apsaimniekot. Pašlaik vienotas sistēmas Latvijā nav.

"Šobrīd tas vairāk ir balstīts uz brīvprātības principu. Šīs iniciatīvas, protams, jebkurā gadījumā ir gana apsveicamas, bet līdz 2025. gadam mums būs pienākums [tekstilu] vākt dalīti. Un, ja tas tiek vākts dalīti, tad tam ir jātiek pārstrādātam vai nodotam reģenerācijai. Pārstrāde nozīmē – no materiāla materiālā, reģenerācija – no materiāla enerģijā. (..) Ievērojot gan dažādas iedzīvotāju iniciatīvas, gan šādu labdarības biedrību un atkritumu apsaimniekotāju iniciatīvas, mēs vērtējam, vai šādu sistēmu Latvijā neieviest jau ātrāk, negaidot šo 2025. gadu," stāsta Rudīte Vesere.

Viņas vadītais Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides aizsardzības departaments nodarbojas ar atkritumu apsaimniekošanas jautājumiem, tai skaitā politikas un normatīvo aktu projektu izstrādi.

VARAM Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere,
VARAM Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere,

Risinājums neatmaksājas

„Zaļā punkta” direktors Kaspars Zakulis pie tekstīliju savākšanas konteinera.
„Zaļā punkta” direktors Kaspars Zakulis pie tekstīliju savākšanas konteinera.

Viens atkritumu apsaimniekotājs – "Eco Baltia Vide" – ar savu ražotāju atbildības organizāciju "Zaļais punkts" pie tā jau ķēries. "Zaļā punkta" direktoru Kasparu Zakuli Latvijas Radio satiek pie sarkana, cilvēka auguma izmēra konteinera lielveikala "Mols" sānos.

"Esam sākuši pilotprojektu un izvietojuši 20 šādus tekstiliju pieņemšanas konteinerus Rīgā un Pierīgā. Mērķis ir noskaidrot, ko tad cilvēki šeit nes, ko mēs no tā varam iegūt, kādus materiālus varam nosūtīt uz atkārtotu lietošanu, kādus – uz pārstrādi, kas vispār pašlaik nebūs derīgs. Jāsaprot, kādas ir šīs materiālu plūsmas un kā tas finansiāli izskatās," skaidro Zakulis.

"Zaļā punkta" sarkanajos konteineros pirmajos divos mēnešos savāktas 20 tonnas tekstila – 55% no tā var lietot atkārtoti, 15% der pārstrādei, bet 30% ir pagaidām nepārstrādājami atkritumi. Pilotprojektu turpinās arī nākamgad.

Taču ir kāds klupšana akmens. "Pirmie rezultāti parāda, ka

par to naudu, ko saņemam atpakaļ no tekstila atkritumu realizācijas, mēs nevaram nosegt izmaksas.

Konteiners ir jānopērk, jātukšo, cilvēkiem tā saturs ir jāsašķiro. Tas diemžēl ir mīnusā. Mūsu sākotnējā investīcija bija apmēram 50 tūkstoši eiro – tie ir 20 konteineri, ir izveidots šķirošanas cehs," skaidro Zakulis.

Tādēļ "Zaļais punkts" aktīvi lobē ražotāju atbildības paplašināšanu arī uz tekstila atkritumiem. Zakulis min piemēru no Francijas, kur visi apģērbu un apavu ražotāji jau maksā noteiktu maksu par katru vienību, ko novieto tirgū. Par šo naudu izvieto konteinerus un atpakaļ nodoto apģērbu sašķiro. Arī Francijā apmēram pusi varot izmantot vēlreiz.

"Tie, kas novieto apģērbu tirgū, ar to pelna. Bet tad, lūdzu, uzņemieties arī atbildību par to, ko jūs pārdodat!

Lai šis apģērbs tiktu savākts atpakaļ un nosūtīts uz atkārtotu izmantošanu vai pārstrādi, tā maksa pie katra apģērba gabala ir pāris santīmu, kas nāk klāt un būtu jānovirza apģērbu savākšanai, nevis izmešanai vienkārši atkritumos, kur tas pēc tam nonāk poligonā," saka Zakulis.

"H&M" vāc un nodod pārstrādei

Brīvprātīgu ražotāju atbildības sistēmu jau sesto gadu īsteno veikalu tīkls "H&M", tā cenšoties izpirkt savu ātrās modes milža vainu apģērbu kalnu vairošanā. Veikalā atrodas apģērbu savākšanas kaste, kurā var nodot nevajadzīgās preces. "Mēs sadarbojamies ar kompāniju "I:CO", kas šīs preces no mums paņem un tālāk tās pārstrādā," stāsta Sanita Kalniņa, "H&M" sabiedrisko attiecību vadītāju Latvijā.

Tekstila pārstrādes milzis "I:CO" strādā vairāk nekā 60 valstīs un vēsta, ka apmēram 60% savākto apģērbu izmanto kā otrreizējās lietošanas preces un 34% pārstrādā. Ja tas nav iespējams, tekstilu izmanto enerģijas ražošanai, proti, sadedzina.

"Viņiem šie [pārstrādes] centri ir visā pasaulē, tuvākais mums sanāk Vācijā," paskaidro Kalniņa. Tas nozīmē, ka šeit nodotās drēbes Latvijā nepaliks.

Latvijas "H&M" veikalos līdz šim savāktas 500 tonnas tekstila. Divus centus no katra kilograma uzņēmums ziedo labdarībai, Latvijā – Sarkanajam Krustam. Uzņēmums arī apņēmies palielināt to apģērbu īpatsvaru, kas tiek saražots no pārstrādātas vai citādi ilgtspējīgi iegūtas šķiedras. Izklausās labi un sirdsapziņu nomierina.

Taču pirkt mazāk apģērba tas īsti nemudina,

jo par nodotajām drēbēm pircējs saņem atlaižu kuponu atkal jaunam pirkumam tajā pašā ātrās modes veikalā.

Pārstrādāt, labot un mazāk pirkt jaunu

Ilgtspējīgas modes eksperte Dace Akule no biedrības "Zaļā brīvība" par šādu sistēmu ir visai skeptiska: "Nu, tas ir apsveicami no tāda viedokļa, ka alternatīva varētu būt nedarīt vispār neko. (..) Bet tas, ka mēs noliekam konteineru un ar zaļo mārketingu mēģinām uztaisīties pūkaināki un labāki, nemaina lietas būtību, ka konteineram blakus atrodošais pakaramais ar drēbēm ātri aiziet atpakaļ konteinerā, jo tas vienkārši nav kvalitatīvs."

"Zaļā brīvība" ar kolēģiem šogad veikuši pētījumu par tekstila atkritumu plūsmām Baltijas valstīs. Tajā noskaidrots arī tas, cik daudz apģērba pērk Latvijas iedzīvotāji. "Tas līdz šim nekur nebija saskaitīts, bet tie ir apmēram pieci kilogrami jaunu drēbju gadā un pieci kilogrami lietotu drēbju. Tātad vidēji desmit kilogrami uz vienu iedzīvotāju. Protams, daži pērk vairāk, daži – mazāk. Tā kā mēs zinām, ka viena apģērba vidējais svars ir puskilograms, tad nonācām pie apmēram 18 – 19 apģērbiem gadā," zina stāstīt Akule.

Tas gan ir stipri mazāk nekā daudzviet Rietumeiropā. Piemēram, briti pērk vidēji 54 apģērbus gadā. Bet tas nenozīmē, ka par izmesto apģērbu tāpēc varam nedomāt. Akule uzsver: māksla nav nolietotās drēbes savākt, bet gan pārstrādāt. Būtu svarīgi izveidot ķēdīti, kurā atkritumu konteiners nav lietotā apģērba pēdējā pietura. Un tā pašlaik ir liela problēma, jo tekstila pārstrādes rūpnīcas nav nekur Baltijā. Lai rastu risinājumus, iesaistītajām pusēm nākamajos piecos gados būs jāsadarbojas daudz ciešāk.

Un ražotāju atbildības sistēma tekstila nozarē, Akules ieskatā, nebūt nav vienīgais politikas rīks, kas varētu palīdzēt mazināt apģērbu atkritumu kalnus. "Piemēram, ar nodokļu atlaidēm vai ekonomiskiem stimuliem atbalstīt salabošanas pasākumus. Zviedrijā pirms dažiem gadiem ieviesa atbalstu visām mazajām darbnīcām, kur var iet labot lietas. Nevis izmest, bet labot, tai skaitā arī drēbes. Ir arī citas idejas – piemēram, uzlikt nodokli ražotājiem par katras vienības saražošanu, kurai tiek izmantoti jauni, nevis pārstrādāti materiāli," norāda eksperte.

Šādu sviru mērķis būtu ne tikvien samazināt apģērbu atkritumu kalnus, bet lauzt ražotāju paradumus un piebremzēt ātrās modes uzrāvienu, jo modes industrija ir otra lielākā dabas piesārņotāja pēc naftas industrijas.

Starptautiskā pētījumā pirms pāris gadiem noskaidrots, ka 73% tekstila industrijas radīto materiālu nonāk atkritumu kalnos vai tiek sadedzināti. 16% pārstrādā mazākas pievienotās vērtības materiālos, bet tikai nepilns procents atdzimst jaunu apģērbu izskatā. Kāda proporcija ir Latvijā, datu nav. Taču tuvākajos piecos gados tos nāksies apzināt, jo tekstila vākšana atsevišķos konteineros pamazām kļūs par realitāti arī pie mums.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti