Lai saprastu, kāda tad ir šīs profesijas ikdiena laukos, ar Kocēnu novada pašvaldības policijas priekšnieku Jāni Kaibi Latvijas Radio devās nelielā reidā. Vispirms policijas auto piestāja kādu lauku māju pagalmā. Jānis stāstīja, ka šeit viņš braucis skatīt, kā sokas diviem bezpajumtniekiem, kuri mituši Valmierā, bet tagad rasta mājvieta šeit.
“Mēs dzīvojām naftas bāzē, pamestā ēkā, bez logiem, 30 grādos, pieci gadi nodzīvojām. Tagad būs Kocēnu deklarācija, man viss kārtībā būs,” optimistiski klāstīja viens no iemītniekiem.
“Man ļoti liels prieks par mūsu sadarbību ar sociālo dienestu, ka mēs varam tiem cilvēkiem dot tādu atspērienu, es domāju, ka šis ir ļoti liels atspēriens, viss pirmais dzīvošanai ir nodrošināts, tad tikai, tā teikt, cilvēkiem ir jānovērtē,” sprieda Jānis.
Bezpajumtnieku jaunā dzīves vieta un arī jaunā dzīve jau nav tikai pašvaldības policijas nopelns, bet gan sadarbība ar sociālo dienestu, kas, kā stāsta novada domes priekšsēdētāja vietniece Evija Nagle, bez jau pašvaldības saistošo noteikumu uzraudzīšanas arī ir pašvaldības policijas uzdevums.
“Šie prevencijas pasākumi, ģimeņu apsekojumi - sociālā dienesta meitenes līdz šim to darīja vienas pašas, tad šobrīd daudz drošāk ir ierasties ģimenēs vai notikumu vietās, kur ir dažādi gadījumi, dažādas izpratnes, katram sava taisnība, un tad šis stingrais plecs no pašvaldības policijas puses ir ļoti liels atvieglojums,” stāstīja Evija Nagle.
Pamatojot novada lēmumu veidot savu policiju, viņa norādīja, ka “līdz šim mums gan bija laba sadarbība ar Valsts policiju, ar Valsts policijas inspektoriem, taču tas nebija gana pietiekami, lai mēs justos pārliecināti, ka šī kārtība un drošība pašvaldībā tiek nodrošināta”.
Tālāk Jānis Kaibe devās uz Tožām, nelielu ciematu, kas veidojies kolhoza laikā un ar prefektu sabiedrisko kārtību nevar lepoties. Jānis stāstīja, ka tur braucis aplūkot kādu puisi, kurš negribējis beigt skolu.
“Mamma arī vērsās pie manis pēc palīdzības, ka viņa nevar tikt galā ar to puiku, nu, es saku, es sešos no rīta būšu klāt, pamodināšu, jo tas viens no argumentiem, ka viņš nevar pamosties un uz skolu aizbraukt,” stāstīja pašvaldības policists.
Tiesa, puisis jau zināja, ka Jānis atbrauks, tāpēc bija pats pamodies.
Puisis skolu pabeidzis un tagad strādā Rīgā, bet viņa mamma Sandra vērtē, ka tas, ka tagad novadā ir pašvaldības policija, ir pareizs lēmums.
“Tas jau ir labi vienā ziņā, otrā ziņā arī labi, tāpēc, ka tur nāks ārā „labi” draugi [no cietuma]… Tad vismaz zina, kam zvanīt, tuvākais jau ir tas,” sacīja Sandra.
Un, nobeidzot nelielo reidu, pašvaldības policists devās uz Vaidavas ezera pludmali, kur arī pašvaldības policijai ir jāuzrauga gan kārtība, gan arī tas, lai atpūtnieki neatstātu neatļautā vietā savus auto. Velta, kura šeit ir maksas auto stāvvietas kasiere, stāstīja, ka bez pašvaldības policijas jau viņai kārtību neieviest.
“Stāv zem zīmēm, un kad es saku, ka nedrīkst stāvēt, tad lamājas uz mani un cenšas ieskaidrot, ka es esmu dumja,” atzina Velta. Pašvaldības policists “nāk palīgā, tiešām, jo tas, ko es saku, tas jau nekas nav…”
Atceļā Jānis stāstīja, ka pašvaldības policistam laukos būtiska ir ne tikai sabiedriskās kārtības uzraudzīšana.
“Laukos, man liekas, ka tas policists ir arī sava veida psihologs, psihiatrs bez attiecīgās izglītības, jo tādā tālākā nostūrī, vai nu tā ir kundzīte gados, vai kungs gados, viņam jau vajag pārsvarā izrunāties, ka viņam ir tā sāpe, pieņemsim, - kaimiņš brauc ātrāk, viņa izpratnē no tā ceļas putekļi, viņš ir gatavs rakstīt policijai iesniegumu, kā tā drīkst, izstāstot to likumu viņam saprotamā valodā, viņš saprot, ka viss jau ir kārtībā,” klāstīja Jānis.
Un, protams, pašvaldības policijai darbs ir arī kārtības uzraudzīšana lielajos kultūras un sporta pasākumos, kuri Kocēnu novadā ir itin bieži.
