Kaut paši pedagogi apgalvo, ka bez vēstures nav nākotnes, ar jauno skolotāju iesaistīšana biedrībā īsti nevedas. Vairumam no zālē sanākušajiem jau pāri 50 gadiem, un jauni vietā nenāk.
„Kopumā tā pedagoga profesija nav tā, ko izvēlas. Pirms 7 – 8 gadiem, kad vēl strādāju Latvijas Universitātē, bija doma veidot vēstures skolotāju specializāciju, bet atsaucība bija maza,” stāsta Vēstures skolotāju biedrības valdes priekšsēdētājs Valdis Klišāns.
Bez pārmetumiem neiztiek arī Izglītības un zinātnes ministrijai, kura iepriekš nolēmusi nošķirt pasaules un Latvijas vēstures mācību programmas.
„Tie cilvēki, tie politiķi, kas runāja par atdalīšanu, tie nepadomāja par citām lietām. Kad bija viens priekšmets ar divām stundām, pietika semestrī četrus pārbaudes darbus uzrakstīt. Tagad vienā priekšmetā vajag vismaz trīs, tas nozīmē, ka kopumā skolēniem būs seši [pārbaudes darbi],” norāda konkursa “Vēsture ap mums koordinatore” Danute Dūre.
Līdz ar pārbaudes darbu skaitu aug skolnieku slodze un priekšmets netiek apgūts kā nākas.
Jauns izaicinājums ir par vēsturi internetā plaši pieejamā informācija, kas dažkārt ir tendencioza. Tālab šā brīža ģeopolitiskajā situācijā vēstures skolotāju misija jau ir krietni plašāka.
„Kāpēc vēstures mācīšana šobrīd ir tik aktuāla? Tāpēc, ka ir svarīgi iemācīt ne tikai pašus faktus, bet gan domāt. Iemācīties analizēt faktus, Tas palīdzētu gan medijus lasīt kritiskāk, gan mācību grāmatas, zinātniskās publikācijas, visu,” saka Jelgavas 2. pamatskolas vēstures skolotāja Jeļena Rjazanceva.
Tiesa, kā apgalvo skolotāji, šo prasmju apguvei ir par maz ar divām stundām nedēļā. Tāpēc, iespējams, tuvākajā laikā būs atkal jādomā, kā pilnveidot mācību metodoloģiju.
