Tuvojoties Latvijas dzimšanas dienai, pilsētu ielas tērpušās svētku rotā, bet skolēni aizvien biežāk ver muzeju durvis. Dobeles novadpētniecības muzejā lekcijas mijas ar izstāžu apskatīšanu, kur skolēnu acīm paveras gan 1919.gada kauju ainas, gan ceļš uz atjaunoto Latviju.
Daudzi Dobeles amatniecības vidusskolas jaunieši atzīst, ka šeit ir pirmo reizi, bet vēstures apgūšana muzejā esot pievilcīgāka. „Stundās tu sēdi, un pasniedzējs kaut ko pastāsta. Bet tu jau neatceries, jo tas visu laiku ir viens un tas pats. Bet tā tu atnāc, apskati, tev pastāsta, tev iekrīt atmiņā un, kad paprasa, tu atceries," atzīst Dobeles amatniecības vidusskolas audzēkne Jūlija.
Muzeja vēsturnieks Arnis Strazdiņš, kurš pats ir gandrīz vienos gados ar vecāko klašu skolēniem, atzīst - visgrūtākais ir atrast veidu, kā ieinteresēt skolēnus un viņiem saprotamā valodā paskaidrot, cik grūts ir bijis ceļš līdz demokrātiskai valstij.
„Es stāstu par to, kā šī ideja attīstījās, par valsts ģerboņa vēsturi, par himnas vēsturi, par karoga vēsturi, par pirmo pastmarku. Par tādām interesantām lietām, kas skolā laika trūkuma dēļ tiek atstumtas malā. Jo parasti skolā vairāk tiek akcentētas kādas politiskās nianses," saka Arnis Strazdiņš.
Un, lai gan vēstures stundai muzejā beidzoties, joprojām ne visi skolēni zina pateikt, kad dibināta Latvija un kur parakstīts dibināšanas protokols, kuriozas atbildes ar katru gadu kļūstot mazāk. „Šīs komiskās atbildes nav vairs tik izplatītas, un zināšanas lēnām nostiprinās: no fragmentārām kļūst par stabilām," stāsta vēsturnieks.
Vēstures stundas novadīt Dobeles novadpētniecības muzejā šonedēļ izvēlējušās gandrīz divdesmit klases.
