Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Runāšana – sudrabs, klusēšana – zelts. Šo gudrību ievērojusi trešdaļa Saeimas deputātu

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Straujais siltumenerģijas tarifa kāpums Daugavpilī rada bažas un satraukumu

Ikdienas dzīves jautājumi nereti uzjunda dedzīgākās vārdu kaujas Saeimā

Tikumība, alus, dzīvnieki cirkā un olšūnas - aizejošās Saeimas emocionālākie lēmumi

Pirms dažām stundām sākās aizejošās - 12. Saeimas - pēdējā sēde. Deputāti sēdēs aizvadījuši gandrīz 548 stundas. Parlaments lēmis gan par nodokļu un izglītības reformām, gan par veselības apdrošināšanas ieviešanu, teju līdz pirmajiem gaiļiem vētījis valsts budžetus. Tomēr nereti vislielākās kaislības uzjundījuši pavisam citi, reizēm šķietami sadzīviski jautājumi.

Saturs:

Kas ir tikumība? 

Šajā vārdā, šķiet, ikviens ieliek savu jēgu. Tikumības jautājuma apspriešanai 12. Saeimas deputāti dedzīgi pievērsās pēc tam, kad, aizbildinoties ar satrauktu vecāku lūgumiem, no „Saskaņas” ievēlētā deputāte Jūlija Stepaņenko 2015. gadā nāca klajā ar ierosinājumu papildināt Izglītības likumu ar tā dēvētajiem tikumības grozījumiem.

„Audzināšana paliek atklāts lauks, kurā valsts izglītības sistēmai nepiederošas personas vai organizācijas var piedāvāt savu redzējumu un metodes, spēles ar bērnu apziņu. Manis piedāvāto grozījumu abas daļas – tradicionāla audzināšanas virziena saglabāšana, kas ir minēta pirmajā daļā, un bērnu pasargāšana no tikumību graujošiem materiāliem ir nesaraujami saistītas un papildina viena otru,” uzsvēra deputāte.

Šis piedāvājums izraisīja vētrainas diskusijas, kurās piesaukts tika gan Imanuels Kants un kategoriskais imperatīvs, gan citēts Mahatma Gandijs. Dažs deputāts iejutās literatūras kritiķa lomā.

„Es šo grāmatu ieinteresēts paņēmu, lai palasītu visu. Nu…es vienkārši nesaprotu, kāpēc tai meitenei četrpadsmit gadu vecumā ir jārunā namu pārvaldes santehniķa valodā. Es nevienu iemeslu nevarēju saprast, kā šie lamuvārdi pastiprina māksliniecisko vērtību vai emocionālo darbību. Tā, protams, nav skolas grāmata, bet skolas bibliotēkā tā ir atrodama.” Tā izteicās Kārlis Seržants (Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS)).

Tieši debatēs par tikumības jēdzienu deputāti spilgti demonstrēja, cik atšķirīgu saturu katrs tajā ieliek.

„Tikumības jēdziens tiek reducēts līdz seksam un viendzimuma attiecībām. Mūsdienu izplūdušajā vērtību traktējumā  katra organizācija peļņas nolūkos ar projektu un citas reklāmas palīdzību mēģina pārveidot gadsimtiem ilgi veidojušos vērtību izpratni. Ir jāizbeidz darba tikuma un godaprāta mērķtiecīga iznīdēšana no Latvijas vērtību sistēmas,” savās domās par tikumu pagrimšanu ar saviem kolēģiem deputātiem un ikvienu, kam jebkad ienāks prātā lasīt Saeimas stenogrammas, dalījās tobrīd frakciju „No sirds Latvijai” pārstāvošais Arvīds Platpers.

Vien daži deputāti, vistiešāk Igors Pimenovs („Saskaņa”), spēja atzīt, ka patiesībā Izglītības likums ir kļuvis par cīņas lauku starp konservatīvu, tradicionālu vērtību un liberālāku vērtību piekritējiem.

„Manuprāt, ir vēl svarīgāk saprast homofobijas cēloni. Droši vien tas ir pretīgums, ko izjūt heteroseksuālis, mēģinot pielaikot homoseksualitāti sev. Tas rada stipru vēlmi ierobežot savu un savu bērnu saskarsmi ar lesbietēm un gejiem, rada un uztur aizspriedumus. Konkrēti, pieņēmumu, ka ar dzimumtieksmi pret sava dzimuma personām var inficēties kā ar vīrusu, ka to var iedvest,” stāstīja Pimenovs.

Tikumības likuma normas Izglītības likumā iekļautas jau vairāk nekā trīs gadus, un visi līdzšinējie dažādu nevalstisko organizāciju centieni panākt to pārskatīšanu līdz šim nav atraduši dzirdīgas ausis.

Diskusijas par bamsli

Nu jau aizejošās Saeimas deputātu uzmanības lokā šo gadu laikā nonākusi ne tikai skolēnu tikumiskā audzināšana, bet arīdzan pieaugušo cilvēku vidū esošie grādīgo dzērienu lietošanas paradumi. Nu jau kādu laiku no veikalu plauktiem pazudušas lielās plastmasas pudeles ar alu.

„Alu vīriešiem nevajag dzert, jo no alus aug dibeni, vēderi un krūtis. Un tās nav atlētiskās kultūrista krūtis, ko iegūst trenažieru zālē. Tās ir alus krūtis. Tas tā, lai tie, kas dzer alu, saprot, kādas sekas var būt.” Tā izteicās Saeimas deputāts Jānis Klaužs (ZZS).

Protams, patiesais rūpju iemesls, kura dēļ pirms dažiem gadiem tapa alkoholisko dzērienu aprites grozījumi, bija nevis Latvijas vīriešu ķermeņu daile, bet gan iedzīvotāju pārmērīga aizraušanās ar alkohola lietošanu.

„Mērķis bija ierobežot lēto surogātalkohola izstrādājumu, kas reizēm saucas bamšļu alus, tirdzniecību lielajos iepakojumos, ar to saprotot divu un pusotra litra iepakojumus,” aizlieguma autoru mērķi skaidroja Ingmārs Līdaka (ZZS), kurš tobrīd bija Saeimas Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētāja biedrs.

Protams, pārmērīgas alkohola lietošanas negatīvo ietekmi uz cilvēku veselību neviens neapstrīdēja, taču, cenšoties viens otru pārliecināt, ka aizliegums nepieciešams, lietā tika laisti arī emocionāli argumenti. 

„Šajā vasarā es biju kādā reģionālajā veikalā, kur man priekšā stāvēja ražena auguma vīrs, kurš bija sev atlasījis divas milzīgas stiprinātā alus pudeles. Tajā brīdī, kad vīrs pārdevējai deva naudiņu, veikalā ieskrēja maza noraudājusies meitenīte, kura teica: „Tēti, tu atkal izlaupīji manu krājkasīti!”” Šādu stāstu atcerējās deputāte Lolita Čigāne.

Šādos apstākļos alus ražotāju aicinājumi respektēt nozares ieguldījumus deputātu nežēlastībā kritušo alus pudeļu ražošanas līnijās, protams, nespēja atrast dzirdīgas ausis.

„Šīs te ražošanas līnijas ir uzstādītas, ko tad mēs tur ražosim? Es atvainojos, bet tās ir viņu problēmas!” izteicās Artuss Kaimiņš ("KPV LV"). Savukārt Imants Parādnieks (Nacionālā apvienība (NA)) atgādināja, ka nozare jau divus gadus zināja, ka tai būs jāpārorientējas.

Šādās reizēs īpaši spilgti izpaužas tas, ka brīdī, kad kāda daļa politiķu ir pārliecināti, ka atraduši risinājumu kādai lielākai problēmai, viņus pārliecināt, ka izraudzītais līdzeklis varbūt nav tas efektīvākais, ir ļoti grūti.

Apspriežot lielo alus pudeļu aizliegumu, to mēģināja deputāts Ilmārs Latkovskis: „Viņi sevi ir pasludinājuši, ka viņi ir līdzatkarīgie no alus dzērājiem. Viens ir vīri spēka gados, kuri reibumā atrodas 24 stundas diennaktī. Un tad ir jautājums: vai viņi pārstās dzert, ja viņiem atņems šo alu. Droši vien, ka ne.”

Rīgas cirks - brīvs no dzīvniekiem

Gadījumi, kad mērķtiecīgi organizējot protesta akcijas un pievēršot sabiedrības uzmanību kādam jautājumam, aktīvistiem salīdzinoši ātri izdodas panākt rezultātu, Latvijā nav īpaši bieži. Dzīvnieku tiesību aktīvistiem ar regulāriem protestiem pret dzīvnieku izmantošanu cirkā tas izdevās, kaut arī no Saeimas tribīnes izskanējušie viedokļi spilgti apliecināja, ka arī atsevišķiem politiķiem dažkārt patīk paskatīties uz lāci, kas brauc ar motociklu.

„Tad rūpējamies varbūt patiesi? Nolīdzinām lauksaimniecības zemes, pilsētas, šosejas. Un sastādām mežu, atgriežam dzīvnieciņiem viņu dabisko vidi. Esam tad patiesi, nevis kaut kādi falši. Šī ir tāda ākstīšanās, manuprāt,” pauda deputāts Valdis Kalnozols (ZZS).

Savukārt Stepaņenko aicināja necenzēt cirka programmu, jo tas neesot Saeimas uzdevums.

Tomēr izrādījās, ka deputātu vidū ir daudz tādu, kam ir atšķirīgs skatījums uz to, kam ir un kam nav vieta cirka programmās.

„Tīģerus un lauvas, kas mirkst savās čurās pundurizmēra krātiņos, krokodila mazuli, kuru arēnā baksta ar koku, spārda un kuram mutē spridzina balonus, pērtiķi, kuram ar nūju izdauza instinktus…tas ir barbarisms. Tajā visā pilnīgi noteikti nav nekā skaista,” savās pārdomās par savvaļas dzīvnieku izmantošanu cirkā emocionāli dalījās Inguna Rībena (NA).

Diskusijas par dzīvnieku izmantošanu cirkā neizpalika bez sazvērestības teoriju piesaukšanas - kāds esot noskatījis Rīgas centrā esošo cirka ēku, kur droši vien tapšot kārtējais tirdzniecības centrs. Patlaban Rīgas cirks patiesi ir slēgts uz rekonstrukciju - tas notika pēc tam, kad Būvniecības valsts kontroles birojs atzina ēku par bīstamu. Tomēr tas, ka cirkā nav iespējams nodrošināt dzīvnieku labturības prasību ievērošanu bija zināms jau labu laiku.

„Rīgas cirka dzīvnieku telpas īstenībā ir pilnīgi nepiemērotas dzīvnieku turēšanai nebrīvē. Un ja jūs domājat, ka šādas telpas ir iespējams kaut cik saprātīgiem līdzekļiem izveidot ceļojošajās teltīs, tad tur to var vēl jo mazāk,” debatēs par dzīvnieku izmantošanas aizliegumu savulaik sacīja Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs Einārs Cilinskis (NA).

Olšūnu kari

Par vienu no visilgāk 12. Saeimā izskatītajiem likumprojektiem pilnīgi noteikti atzīstami Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma grozījumi.

Savas darbības pirmajā mēnesī 12. Saeima tos pārņēma no saviem priekštečiem - 11. Saeimas, kurā grozījumi bija iesniegti ar mērķi sakārtot ar dzimumšūnu importu un eksportu saistītas nianses. Patiesas kaislības sākās, kad tā brīža veselības ministrs Guntis Belēvičs iesniedza priekšlikumu likumu papildināt ar normu, kas liegtu nedzemdējušām sievietēm tiesības kļūt par olšūnu donorēm. Tādējādi šis likums kļuva par iemeslu viedokļu sadursmēm starp konservatīvāk un liberālāk noskaņotajiem politiķiem un nevalstiskajām organizācijām.

Viedokļu sadursmes, kuru dēļ par likumprojekta virzību atbildīgā Saeimas Sociālo lietu komisija vairākkārt apturēja tā pieņemšanu galīgajā lasījumā un pārskatīja iepriekš pieņemtos lēmumus, ilga līdz pat šā gada vasarai. Vienus ierobežojumus nomainīja priekšlikumi ieviest citus, piemēram, nosakot olšūnu donoru minimālā vecuma cenzu.

„Cilvēkam ir jāapzinās, ko tas nozīmē: turēt rokās savu bērnu. Un ko tas nozīmē: saprast, ka, iespējams, tavs bērns piedzims kādam citam,” šovasar argumentēja šī ierosinājuma autore Inga Bite (Latvijas Reģionu apvienība).

Savukārt Kalnozols pauda uzskatu, ka mēs neesam „homo sapiens” jeb „cilvēks saprātīgais”. „Labi, ja 10% no mūsu pieņemtajiem lēmumiem balstās uz mūsu pašu apziņu. Pārējais ir instinkti, bērnības traumas un motorika,” uzsvēra deputāts.

Vienīgais, ko šādiem ierobežojumu atbalstītāja Valda Kalnozola argumentiem varēja likt pretī pretēju viedokļu paudēji, bija pārliecība, ka Latvijas sievietes ir gana saprātīgas, lai pašas pieņemtu lēmumus par savu ķermeni.

„Nē, tagad mēs šeit runājam tikai par sieviešu nespēju, par to, ko viņas spēj vai nespēj. Tad es piedāvāju…varbūt tad nevajag ļaut viņām balsot? Atgriežamies viduslaikos!” sacīja deputāts Renārs Putniņš ("Vienotība") .

Vēl skarbāka bija viņa kolēģe Inese Lībiņa-Egnere ("Vienotība"): „Vai Latvijā ir pieeja Vispasaules dzemdējušo sieviešu reģistram? Mēs šīs sievietes pasē ar zīmogu nozīmogosim? Čiposim? Tetovēsim? Ko jūs vēlaties no Latvijas pilngadīgām personām, kuras pieņem lēmumu?”

Šo tā dēvēto olšūnu karu rezultātā tapušā lēmuma par dzimumšūnu donoru reģistra ieviešanu kontrole paliek jaunās Saeimas ziņā, jo informācijas apmaiņu starp reproduktīvās medicīnas iestādēm e-veselības sistēmā plānots sākt tikai nākamgad.

Plašās un kaismīgās vārdu kaujas, ko 12. Saeimā raisīja šie it kā tik ikdienišķie jautājumi, ir spilgts apliecinājums, ka mūsu likumdevēji ir tikai cilvēki, kam nekas cilvēcisks nav svešs. Bērnu audzināšana, dzīvnieki cirkā vai pārmērīgas alkohola lietošanas postošā ietekme uz daudzu līdzcilvēku ikdienu viņiem nereti ir tuvākas un saprotamākas par starpvalstu tirdzniecības līgumiem, starptautiskām konvencijām, nodokļu piemērošanas niansēm vai saistību tiesībām. Saeimas deputātu lēmumus itin bieži noteic nevis ieklausīšanās nozares ekspertos vai zinātnieku argumentos, bet gan personiskā pieredze un izpratne par labo un ļauno, veicināmo un izskaužamo.

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti