Pelēka, grafiti klāta sēta jau gadiem iežogo veselu kvartālu pašā Rīgas centrā, kur savulaik slējās Rīgas Sporta pils. Šodien par kādreizējo godību liecina tikai viena nenojaukta ēkas daļa, kurā atrodas elektrības transformators. Krūmi aiz žoga saauguši tik lieli, ka zaru gali jau stiepjas augstu pāri sētas malai. Ielūkojoties pa sētas spraugām, sadrupušo kāpņu galā redzams liels, aizaudzis būvlaukums.
Sešdesmito gadu beigās celtā Rīgas Sporta pils vairākas desmitgades bija hokeja fanu magnēts – te spēlēja Rīgas “Dinamo”, bet vēlāk, līdz pat “Arēnas Rīga” uzcelšanai bija mājvieta hokeja izlases pārbaudes spēlēm un turnīriem.
90.gados ēku privatizēja, ilgāku laiku tā piederēja Helmutam Balderim, vēlāk īsā laikā piedzīvoja vairāku īpašnieku maiņu – vienu brīdi to iegādājās Jānis Naglis, vēlāk – Andra Šķēles meitām piederoši uzņēmumi, bet kopš 2006.gada tā pieder igauņu uzņēmumam “Rotermann Group”, kura īpašnieks ir Urmass Sīrumā.
"Protams, tas bija pats pīķis nekustamā īpašuma attīstībai. Mēs demontējām Sporta pili un uz papīra taisījām tehnisko projektu, skiču projektu un gribējām attīstīt kvartālu. Bet sākās krīze un tā tas viss arī palika..." igauņu meitas uzņēmuma “Rotermann Latvija” vadītāja Kristīne Stabiņa atzīst, ka gadus četrus ar pūlēm kārtojuši banku saistības, lai noturētu īpašumu.
Atgūstoties secinājuši, ka visus 2,3 hektārus attīstīt vienlaikus būs pārāk dārgi. Tādēļ 2014.gada beigās sarīkots arhitektūras konkurss, kā īpašumu vislabāk sadalīt un attīstīt pa daļām. Taču saskaņošana ar pilsētu vēl būs ilga un gara.
"Projekts noteikti būs uz 10 gadiem. Tagad mēs taisām detālplānojumu. Ja viss ies labi, tie ir vēl 12-13 mēneši. Kad zemes robežas būs apstiprinātas, mēs varēsim veidot tehnisko projektu, saskaņot to būvvaldē un sākt attīstīt," klāsta Stabiņa
Bijušās Sporta pils kvartālu īpašnieki plāno būvēt sešās kārtās, iekārtojot tur veikalus, dzīvokļus un birojus līdz septiņu stāvu augstumam. Stabiņa lēš, ka pirmo Tērbatas un Lielgabalu ielas stūrī varētu sākt celt pēc pusotra, diviem gadiem.
"Mēs rīkosim atsevišķus arhitektūras konkursus, jo gribam, lai tas kvartāls nav vienāds. Mums Igaunijā ir “Rotermann” kvartāls, un tur uz katru zemes gabalu mēs strādājam ar savu arhitektu. Un tā ideja šeit ir tāda pati,"
Taču, kamēr lielās ieceres joprojām ir tikai plānošanas stadijā, ar estētiski nepievilcīgo kvartāla iežogojumu vairāku futbollaukumu platībā jāsamierinās kā garāmgājējiem, tā pilsētas pasūtītās K.Barona ielas rekonstrukcijas plānotājiem.
"Man šeit ir divi jautājumi. Pirmais – kad viņi to darīs? Man nav kontakta ar īpašniekiem. Otrais – mēs strādājam sarkanajās līnijās. Mēs atjaunojam iesegumu, viņiem ar to jārēķinās," saka ainavu arhitekte Helēna Gūtmane no uzņēmuma “Ainavu projektēšanas darbnīca ALPS”.
Gūtmane, kura projektēja K.Barona ielas atjaunošanu, norāda, ka bijušās Sporta pils kvartāla īpašnieki līdz šim nav interesējušies par tam piegulošās ielas atjaunošanu. Ietves nolemts atjaunot arī šajā kvartālā, līdzās būvbedrei, un īpašniekiem nāksies tam pieskaņoties.
"Mēs kā projektētāji un arī Satiksmes departaments kā institūcija nav spējīga visus noķert aiz biksēm un sākt viņus uzrunāt, jo sistēmas mums nav. Nav tāda mehānisma, kas padara šo pasākumu obligātu privātpersonām," teica Gūtmane.
Tomēr šis ir tikai viens piemērs, kas izgaismo problēmu sistēmā, saka Gūtmane. Rīgā ir daudz šādu vietu, kur kādreizējās attīstības ieceres ir apstājušās, bet pilsētai trūkst efektīvu mehānismu, kā īpašniekiem likt tās sakopt.
"Cilvēkam pasaka: tev ir pienākums to izdarīt. Tu taču saproti – ja šeit būs ilgstoši būvbedre, tas ļoti ietekmē visu pilsētu. Viņš pasaka: jā, es to saprotu, mēs noslēdzam līgumu, ka noteiktā laikā tas ir jāizdara. Jā, ir krīze, tad tu atnāc ar risinājumiem, kā tu savu telpu izmanto, ja tur nav būvniecības," noteica ainavu arhitekte.
Bet kādreizējās Sporta pils teritorijas gadījumā, pēc visa spriežot, pilsētai ar iežogotu būvbedri kvartāla platībā būs jāsadzīvo vēl vairākus gadus.
