Ar ierosinājumu izveidot Eiropas lietu ministra posteni klajā nāca sekretariāts, kas gatavo Latvijas prezidentūru Eiropas Savienībā. Sekretariāta vadītāja Inga Skujiņa uzsver, ka viens no galvenajiem Eiropas lietu ministra pienākumiem būtu sadarbība ar Eiropas Parlamentu, kur dažādās sanāksmēs būtu jāpavada 2-3 dienas nedēļā.
„Ja jūs man vaicātu kamdēļ to nevarētu darīt ārlietu ministrs, var to darīt. Bet ārlietu ministram ir savi tiešie pienākumi kopā ar augsto pārstāvi ārlietās, Eiropas Ārējās darbības dienestu pārstāvēt Eiropas Savienības ārpolitiku. Un viņš fiziski atrasties Dienvidamerikā un tajā pat laikā Strasbūrā parlamentā," skaidro Skujiņa.
Sekretariāta vadītāja uzskata, ka ierēdņi vai diplomāti šos pienākumus pildīt nevar. Tam esot nepieciešama politiska figūra. Turklāt Eiropas lietu ministra amats pastāv arī daudzās citās Eiropas Savienības valstīs. Dažās valstīs tāds ministra amats ir pastāvīgi, citās - tikai uz prezidentūras laiku. Arī par amata - pilntiesīgs vai īpašo uzdevumu ministrs, vēl var diskutēt.
„Tam nav nozīmes, jo, piemērām, Kiprā konstitūcijā ir nostiprināts konkrēts ministru skaits. Un faktiski Kiprā nav paredzēts veidot jaunus ministru posteņus. Tas, ko viņi izdarīja, saprotot, ka prezidentūras laikā šāds cilvēks ir nepieciešams, viņi grozīja savu likumdošanu. Un risinājums, kas tika atrasts bija ministrs, kas ir pakļauts tieši premjeram prezidentūras laikā konkrētu funkciju veikšanai," skaidro Skujiņa.
Ar ierosinājumu 2015. gada pirmajā pusgadā izveidot Eiropas lietu ministra amatu sekretariāts šonedēļ klajā nāca Saeimas Eiropas lietu komisijas sēdē. Komisijas vadītāja Zanda Kalniņa-Lukaševica sliecas šo ideju atbalstīt. Viņa norāda, ka "forma varētu būt īpašo uzdevumu ministrs. Un nebūtu jāveido papildus birojs vai ministrija. Prezidentūras sekretariāts varētu būt tas, kas nodrošina šo darbu”.
Jau Valda Birkava valdībā 1993. gadā Ārējās tirdzniecības un Eiropas kopienas lietu valsts ministrs Oļģerts Pavlovskis. Vēlāk arī Andra Šķēles valdībā īpašu uzdevumu ministrs Eiropas Savienības lietās Aleksandrs Kiršteins. Viļa Krištopāna valdības laikā par Eiropas Savienības jautājumiem atbildēja Guntars Krasts, kurš bija arī premjera biedrs. Vēlāk Roberts Zīle vairākās valdībās bija īpašu uzdevumu ministrs sadarbībai ar starptautiskajām finanšu institūcijām. Savukārt Normunds Broks atbildēja par Eiropas Savienības līdzekļu apguvi Aigara Kalvīša un Ivara Godmaņa valdībā.
Parasti šiem politiķiem nebija savas ministrijas, bet gan tikai sekretariāts, kas ir skaitliski mazāks.
Eiropas lietu ministrs, ja tāds amats tiks izveidots, visticamāk, varētu sākt darbu tikai pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām, kad būs arī jauna valdība.
