Pieminēt un godināt represijās cietušos, mācīties par savas tautas vēsturi, lai tā nekad vairs neatkārtotos. Tie ir vārdi, kuru nozīmi pārdomāt ceturtdien, 24. martā, aicināja arī Rēzeknes novada Maltas pagasta iedzīvotāji. Piemiņas vieta 1949. gadā izvestajiem 166 maltiešiem te izveidota pirms 24 gadiem, iedibinot tradīciju nozīmīgu atceres pasākumu laikā pulcēties visiem kopā.
„Katru gadu mēs šeit tiekamies, katru gadu mēs runājam, noliekam ziedus, iededzam svecītes un vienkārši padomājam par tiem cilvēkiem, kuri tajos baisajos gados tika aizsūtīti uz nekurieni. Protams, paldies Dievam, ka daži no viņiem arī atgriezās,” sacīja Maltas pagasta pārvaldes vadītājs Vitālijs Skudra.
Daudzi no tiem, kas atbrauca Latvijā, piedzima tur – Sibīrijā. Par tā laika traģiskajiem notikumiem zina tikai tik daudz, cik vecāki paguvuši izstāstīt. „Arī šorīt pieceļoties, ejot, mājas darbus darot, man prātā bija mani vecāki, kas arī tāpat tajā 1949. gadā cēlās, gāja apkopt savus lopiņus, kārtot māju. Kad iebrauca pagalmā un pateica: “Sobiraites!” [Sagatavojieties].
Viņi nebija plānoti izvešanai. Viņi tam nebija gatavi. (..) Kā var cilvēks justies, kad savāc tevi? Tev ir jāatstāj viss, kas tev ir! Tu brauc, tu nezini, vai izšķirs ģimenes locekļus vai ne? Ved uz dzīvi vai ne. Tie bija briesmīgi laiki, bet viņi izturēja,” par saviem vecākiem saka Maltas pagasta iedzīvotāja Marija Podnieka.
„Vienīgā atmiņa. Tēva jaunākais brālis miris - Donatiņš, 18 gadi puikam. Kad braucām mēs projām pavasarī, atceros - vecāmāte kapu kopa un raudāja. Gaužām asarām. Nevarēja saprast: braucam prom, kāpēc tā? Tagad jau pēc 60 gadiem vairāk tas pienāk,” savas atmiņas stāsta arī Maltas pagasta iedzīvotājs Ivans Koroļonoks.
Līdz pat Atmodai cilvēki klusēja un baidījās runāt par Māras dienā notikušo. Maltā gan vēl izdevies saglabāt 18 vietējo iedzīvotāju liecības par Sibīrijā un arī pēc reabilitācijas pārdzīvoto. Pirms 14 gadiem tās grāmatā “Represēto maltēniešu likteņstāsti” apkopojusi tagad jau pensionētā skolotāja Anna Babre.
„Tas bija noteikums un stingrs: ja kurš ierunāsies par to, kas bija - otru reizi atpakaļ uz Sibīriju. Un tā mēmās mutes pakāpeniski atvērās. (..) Tie ir bijuši nevis vienkārši cilvēki, bet dziļi patrioti. To liecina viņu stāstījumi, viņu izjūtas, jo šī grāmatiņa ir tikusi cauri asarām. Gan melnrakstu rakstot, klausoties, gan pārrakstot, gatavojot grāmatu izdošanai. Viņa ir ar asarām slacīta,” saka Maltas pagasta iedzīvotāja Anna Babre.
Arī Podnieka stāsta, ka patiesību uzzinājusi, vien jau esot pieaugušai. „Par tām grūtībām, kas tur ir bijušas, es faktiski uzzināju, tikai jau pieaugusi būdama. Jo viņi nestāstīja. Atgriežoties atpakaļ saprata, ka bērnam nevajag to stāstīt. Jo viņš var kaut kur pārrunāties, kaut ko pateikt, viņi domāja par manu nākotni. Man nenovēlēja savu likteni,” teica Podnieka.
Pagātnes notikumu liecinieki ir pārliecināti: šodien jo īpaši ir svarīgi ne tikai aktualizēt vēsturi, bet arī domāt par savu un arī visas valsts nākotni. Te lieti noder vecāku viedie vārdi un pieredze. „Kods, ko man tēvs iekodēja maziņai, institūta gados, viņš teica, „Meitiņ, dzīvē cieni patiesību, runā taisnību un neviena nebaidies!”. Par taisnību lai nogriež galvu nost, lai pakar, bet es par taisnību savu gatava mirt. Man liekas, ka arī šie cilvēki stāvēja par savu taisnību, par Latviju, tāpēc viņi bija nevēlami,” norāda Maltas pagasta iedzīvotāja Anna Babre.
Koroļonoks pauž, ka viņš neko nav aizmirsis kopš traģēdijas un negrasās to darīt. „Nav aizmirsts nekas un nevajag aizmirst. Mācīties no tā vajag. Vajag cilvēkam būt modram, kolīdz gailis trešo reizi nenodziedāja, tad būs par vēlu, kad gailis trešo reizi nodziedās,” saka Koroļonoks.
Maltas pagasta iedzīvotāji kopīgās dziesmās un atceres stāstos vienosies arī 14. jūnijā, tā apliecinot cieņu un līdzjūtību arī 1941. gada deportācijās izsūtītajiem cilvēkiem un viņu tuviniekiem.
