Vairāk nekā 200 delegāti no visas Latvijas otrdien, 21. martā, pulcējās uz ikgadējo Latvijas Politiski represēto apvienības konferenci. Tajā spriests par dažādiem tematiem, arī karu Ukrainā, kas liek vēl vairāk novērtēt savas valsts brīvību. Represēto apvienība, kas pārstāv 10 tūkstoš vēl dzīvos politiski represētos Latvijā, šogad pieņēma aicinājumu "Vienoti Latvijai" – par tautas vienotību un lielāku pilsonisko aktivitāti.
"Ar redzēšanu vien ir par maz. Tad, kad tev ir tukšs vēders un tu redzi badā nomirstam cilvēku – man bija apmēram četri gadi, kad es to piedzīvoju –, tad tomēr ir šī attieksme savādāka nekā tad, kad kāds tev to stāsta vai tu to skaties televīzijā. Tāpēc dažas lietas, kaut vai savas valsts vērtību mēs uztveram drusku sāpīgāk," sacīja Latvijas Politiski represēto apvienības valdes loceklis Pēteris Simsons.
Redzēt un piedzīvot nav viens un tas pats, piebilda Simsons. Un viņa vārdi guva lielu atzinību.
"Man gribētos, lai vairāk mēs paši, represētie, stāstītu saviem bērniem, saviem skolēniem, es pati biju pedagogs, – vairāk ar viņiem runātos, vairākas lietas viņiem nemaz nav zināmas. Arī vēstures skolotāji ir dažādi. Tā ka es domāju, ka aicinājums ir ļoti saturīgs, – nebūt kūtriem, visur piedalīties, kamēr varam, tikmēr kustamies," sacīja Ārija Kārkliņa.
Šodienas konferencē tāpat izskanēja aicinājums vairāk iesaistīties pilsoniskajās aktivitātēs un citādi, lai varētu redzēt Latviju tādu, kādu paši vēlamies.
""Vienoti Latvijai" aicinājums ir par to, lai mēs būtu vienotāki. Lai mēs neizvēlētos savus priekšstāvjus pēc frizūrām vai pēc kaut kā cita, bet pēc viņu ieguldījuma tautas labā.
Arī pašreiz mēs redzam, ka attiecībā pret karadienestu ir cilvēki, kas iebilst. Zinām, ka mums ir prokremlisks cilvēks, viens no Latvijas ievēlēts likumīgā kārtā Eiropas Parlamentā. Nu, nav mums tādas vienotības," vērtēja Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Ivars Kaļķis.
Konferenes dalībnieki lielākoties ir bērnībā izsūtītie vai Sibīrijā dzimušie. Latvijas Radio apvaicātie represētie sacīja, ka ģimenē pārdzīvoto nav iespējams aizmirst, bet aicināja arī iedzīvotājus, kas nav personiski saskārušies ar šiem stāstiem, šajā laikā izprast gan 1941., gan 1949. gada notikumus un sekas – tūkstošiem upuru un šķirtu ģimeņu padomju varas īstenoto represiju dēļ.
"Es visvairāk domāju par saviem vecākiem. Par to, ko viņi ir pārdzīvojuši. Kā mamma saka, divu stundu laikā savākt mantas... pirmkārt, tev ir uztraukums un stress. Tev stāv blakus četri krievu zaldātiņi, un tu krāmē mantas. Emocionāli jau tas… ko tu ņemsi līdzi... Un mamma teica, ka viņai teikts, ka uz mūžu tas ir. 1956. gadā mēs atgriezāmies, un man bija tikai trīs gadi, es esmu dzimusi Omskas apgabalā."
"Mūs izveda no Varakļānu puses un atgriezāmies 1957. gadā. Ir jātic brīvībai, jātic sev, un nedari pāri citiem."
"Es esmu dzimis aiz Polārā loka, Noriļskā. Mums ir jāzina, ka mēs dzīvojam blakus tam lācim. Tas mūs vienreiz [deportēja] un arī otrreiz, bet tagad tas ir naidnieks visai Eiropai, mums no tādiem ir jābūt uzmanīgiem. Tā diena ir jāpiemin, lai nākošās paaudzes zinātu vairāk par mūsu kaimiņu."
Pieminot 25. marta deportāciju Rīgā, sestdien plkst. 12 represētie pulcēsies pie Brīvības pieminekļa un dosies uz Strēlnieku laukumu, kur pie Padomju komunistiskā režīma upuru piemiņas memoriāla notiks atceres ceremonija ar uzrunām un ziedu nolikšanu.
