„[Virs izdegušā jumta] ir uzlikta pagaidu plēve, kas tagad lielajos vējos plandījās kā karogs. Iedobēs krājās ūdens, tecēja lejā, būvnieki lēja ārā. Gar logu man Niagāra tecēja,” stāsta Anna Egliena, Rakstniecības un mūzikas muzeja galvenā krājuma glabātāja. Viņas pārziņā ir desmitiem tūkstošu Latvijas literatūras, mūzikas un teātra pērļu. Viņa piekritusi izrādīt telpas, kuras pēc ugunsgrēka dienu un nakti joprojām vēdina un no mitruma nosūcējiem spaiņos pil ūdens.
Pirms mēneša lielajā Rīgas pils ugunsgrēkā šis muzejs tika cauri ar salīdzinoši maziem postījumiem. Uguns to saudzēja, bet dzēšanas darbu ūdens lielākoties izmērcēja telpas, kas tikko bija atbrīvotas remontam. Cieta fotonegatīvi, datori un mēbeles, bet pārējais palika neskarts. Egliena rāda aizlīmētās durvis uz Literatūras krātuvi: „Salijušajai Rokrakstu krātuvei mēs vienkārši dezinficējām durvis un aizlīmējām, lai viss, kas tur notiek, nenāktu mums virsū.”
Taču tagad muzeja sienās un grīdās rodas arvien jauni bojājumi – tie ir no lietus. Redzētais šokē arī zinātnieci un Saeimas deputāti Janīnu Kursīti, ar ko izstaigājam krātuves telpas. Nonākam ceturtajā stāvā, kur aiz slēgtām durvīm pa mazu lodziņu labi var redzēt Prezidenta kancelejas telpas ar izdegušiem griestiem un lielu peļķi vidū.
Egliena stāsta, ka piecas nedēļas tur joprojām stāv slapji gruveši un iekšā līst lietus. „Otrā pusē, kur nav jumta, visi tie gruveši stāv tādā veidā šeit jau piecas nedēļas. Kad mēs lejā jau apžāvējām un sakārtojām mikroklimatu, tad sāka līt. Lija ceturtdien, piektdien, sestdien, svētdien un pirmdien. Vēstures muzejs strādāja kā tādi ūdenslīdēji. Viņi taisīja no plēvēm ūdensvannas, lai [ūdeni] notecinātu spaiņos. Būvnieki saka, ka viņi neko nevar darīt, viņiem nav tiesību, jo viņiem nav nodotas tās telpas. Ko saka „Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ), es gribētu dzirdēt.”
Atbildi uz šo jautājumu dodamies meklēt uz Saeimu, kur ceturtdien sapulcināti visi ugunsgrēka skartie un pils glābšanā iesaistītie. VNĪ pārstāvis Artis Dzirkalis skaidro, ka līdz šim gruvešus virs muzejiem nevarēja izvest, jo aizdomas, ka tieši tur sākās uguns, tādēļ izmeklētājiem vajadzēja pierādījumus. Jau piektdien būvnieki kopā ar apdrošinātāju ekspertiem un policiju ķeršoties pie atlikušo krāsmatu izvākšanas. „Nākošnedēļ turpināsies būvgružu izvešana arī no Kastellas daļas [zem kuras atrodas muzeji] un tad varēs sākt arī pagaidu jumta izbūvi šajā daļā,” sola Dzirkalis.
VNĪ un būvnieku skaidrojumi, kāpēc jumtu virs muzejiem nevarēja uzlikt agrāk, gan nepārliecināja Saeimas deputātus un kultūras pieminekļu sargus. Viņi secina - glābšanas darbi kavējas un postījumi pilij ar katru dienu kļūst lielāki. Būvnieku „SBRE” pārstāvis Didzis Putniņš apgalvo, ka darbi turpinās. Pagaidu jumts jau ir virs Baltās zāles, drīzumā būšot virs Svētku zāles un kad aizvāks pēdējās krāsmatas - arī virs muzejiem. „Mums katram pagaidu jumtam katrā zonā - Svētku zālē un Kastellas daļā - ir vajadzīgas četras līdz piecas dienas, ja ir labvēlīgi laika apstākļi.”
Šādu scenāriju gan skarbi vērtē arhitekts Pēteris Blūms: „Ja man ir jāklausās būvuzņēmuma vadītājs, kurš saka, ka vienu zāli taisīs četras piecas dienas un otru četras piecas dienas… Man liekas, ja domā valstiskā līmenī, tad tas nozīmē, ka to taisa pieci uzņēmumi vienā nedēļā. „Es kā cilvēks, kurš ar pili ir saistīts no 1978.gada, nevaru saprast šādu lēnīgumu, un to neattaisno nekas,” kritizē Blūms.
Visus darbus būvnieki pagaidām veic par savu naudu un piekrīt, ka jumtu būtu varējuši uzsliet arī ātrāk, ja ne valsts lēmums nemaksāt par ugunsgrēka seku likvidēšanu vēl pirms oficiālās ekspertīzes. Policija sola to pabeigt tuvāko mēnešu laikā.
