Reportāža: Alūksnē grūti ar ceļiem un darba vietām, bet aktīvs nevalstiskais sektors

Alūksnes novads, kas robežojas ar Igauniju un Krieviju, atrodas apmēram 200 kilometru no Rīgas. Te lielākās raizes, tāpat kā daudzviet Latvijas novados, rada katastrofāli sliktie ceļi un darba vietu trūkums. Pēc aptuvenām aplēsēm, uz ārzemēm pēdējos gados izbraukusi divdesmitā daļa novada iedzīvotāju. Vietējie kritizē gauso attīstību, bet uzteic darbīgās nevalstiskās organizācijas, kas negaida uz pašvaldības atbalstu.

Remontdarbus iesaldējusi ziema

Rīgas iela Alūksnē savu vārdu saglabā tikai pilsētas nomalē un rīta agrumā ir tukša un klusa. Ielas malās izceļas vairākas nosiltinātas un glīti atjaunotas mājas, bet pati iela ir tik bēdīgā stāvoklī, ka vienā brīdī bedrēm klātais asfalts izbeidzas vispār. Te satiktā Ludmilu kopā ar vīru uz ietves skalda ledu. Pamatīgā sniega kārta Alūksnē vēl aprīļa sākumā pārsniedz pusmetru. Ludmila strādā „simtlatniekos” un stāsta, ka ar dzīvi Alūksnē ir apmierināta. Vienīgi no pašvaldības gribētos lielāku palīdzību:

„Mēs abi esam otrās grupas invalīdi, bet nekādas palīdzības - pat malku atteica. Visu laiku deva, bet tagad atteica. Teica: grupu saņēmāt, tagad pērciet paši. Tāda lieta mums ir. Bet tā viss ir labi,” stāsta Ludmila.

Turpinot ceļu centra virzienā, bedrēm klātais asfalts pēkšņi izbeidzas vispār - te pērnruden sākts vērienīgs remonts, bet ziema burtiskā nozīmē darbus iesaldējusi. Ielas malā rosās vientuļš remontstrādnieks, kurš stāsta, ka centrālā iela bez kārtīga seguma ir jau pusgadu: „Sezona beidzās, un pa ziemu neviens asfaltu neliek. Šogad maijā sāksies lielie darbi, ietves jāuzliek un tad arī asfalts.”

Alūksnes centrā bedrainā Rīgas iela pārgājusi tikpat bedrainā Pils ielā. Tepat, ielas malā, ir autoosta un lielveikals, arī kafejnīca, grāmatu veikals un neiztrūkstoša spēļu zāle. Rokas stiepiena attālumā - arī Alūksnes galvenie simboli - pils, ezers un Bībeles tulkotāja Ernsta Glika pirms vairāk kā 300 gadiem stādītie ozoli. Dienas vidū Alūksnes centrā kūsā dzīvība. Cilvēku ielās diezgan daudz, bērni nāk mājās no skolas. Pa galveno pilsētas ielu līkumo mašīnas, cenšoties izvairīties no lielajām peļķēm.

Ceļi, ceļi un vēlreiz ceļi

„Vislielākā problēma gan pilsētā, gan novadā ir ceļi, ceļi un ceļi,” ielu bēdīgo stāvokli nenoliedz arī Alūksnes novada mērs Aivars Fomins. Viņš gan uzsver, ka vērienīgā tranzītielu rekonstrukcija atsāksies, kolīdz nokusīs sniegs. Novada mērs Fomins ir ievēlēts no Tautas partijas un tagad darbojas Vidzemes partijā. Viņš pie varas ir ceturto gadu un gauso pilsētvides attīstību saista ar netaisnīgo ERAF naudas sadalījumu policentriskai attīstībai.

„Kādā 2009.gadā, kad dalīja tās policentriskās naudas, mēs visi bijām apstiprinātie centri - kā Gulbene, Smiltene, Madona. Viņi visi dabūja policentrisko naudu, iespaidīgus līdzekļus no iedzīvotāju skaita. Gulbene, kas varētu būt mums līdzīga, laikam pāri par četriem miljoniem dabūja. Bet mūs vispār izņēma no saraksta ārā. - Kāpēc izņēma? - Nezinu, vai tie bija politiski vai kādi [citi] lēmumi, bet mēs bijām atstāti novārtā.”

Fomins gan uzskata, ka iespēju robežās novadā pēdējo četru gadu laikā ir paveikts daudz. Par Eiropas naudu siltinātas skolas, likti ūdensvadi un siltumtrases, renovēti vairāki autoceļi, Alūksnē atjaunota pils ēka un slimnīca. Virkne projektu ir sagatavošanas stadijā. Pie tā, ka nauda varbūt apgūta gausāk kā citos novados, Alūksnes novada mērs vaino iepriekšējo vadību, kuras laikā projektu bijis maz un tagadējam sasaukumam visu esot nācies sākt teju no nulles:

„Tas kuģis jau iet ar inerci uz priekšu - ienāks jauna apkalpe un brauks tālāk. (..) Mēs 2009.gadā iekāpām stāvošā kuģī un vēl nezinājām, kas airēs, kas stums un kas grūdīs. Mēs sākām praktiski no vietas.”

Piecpadsmit deputāti, septiņas partijas

Pašreizējais Alūksnes novada domes sastāvs ir raibs - tajā darbojas 15 deputātu no septiņām partijām - gan ilggadēji pašvaldību ierēdņi, gan deputāti-uzņēmēji. Izskatās, ka arī jūnijā gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās sacensība būs līdzīga. Pērnā gada nogalē ar vēlmi mainīt lietas pašvaldībā sevi pieteica uzņēmēju grupa „Alūksniešiem”. Gandrīz visi iepriekš jau darbojušies domē, viņu vidū ir arī bijušais pilsētas mērs. Vēlēšanās viņi startēs no Zaļo un zemnieku savienības saraksta. Vaicāts, kas liek domāt, ka kādreizējiem domniekiem šoreiz izdosies mainīt saimniekošanas kārtību, ja jau tas nav izdevies iepriekš, „Alūksniešu” pārstāvis Guntars Švolmanis saka - šoreiz ir komanda, kādas līdz šim domē trūcis:

„Vietējiem uzņēmējiem šajā pilsētā patiesi nav atbalsta no domes puses. Ja mēs runājam par ceļiem, par celtniecības konkursiem, tad tuvu 100% vinnē uzņēmumi, kas nav no Alūksnes.”

Švolmanis jau vairāk kā 20 gadu vada vienu no lielākajiem novada uzņēmumiem - būvfirmu „Valdis”, kas nodarbojas arī ar nekustamo īpašumu īri un būvmateriālu tirdzniecību. Viņš uzskata, ka pašvaldības konkursos netaisnīgi tiek apdalīti vietējie uzņēmēji, un pie tā, iespējams, vainojama atsevišķu deputātu personiskā ieinteresētība.

„Nosaukt vārdus tagad nebūtu korekti, jo, protams, reālu pierādījumu jau nav, ir tikai runas, no kā es izdaru secinājumus. Kopējā darbība jau arī to pierāda, kaut vai Pils ielas projekts.”

Pašvaldības vadītājs Fomins gan runas par personisku ieinteresētību noraida: „Ir iepirkums, un iepirkumu vinnē tas atbilstoši, kuram ir cena. Man nav tādu pierādījumu, ka es varētu to apgalvot. Bet runas es esmu dzirdējis. - Kāpēc tad tā runā? - Es saprotu, ka, izejot uz ielas, var dabūt jebkuru viedokli par jebkuru cilvēku.”

Fomins kategoriski noliedz arī savējo bīdīšanu amatos, par ko Alūksnes pašvaldībai veltīti pārmetumi Sabiedrisko mediju portāla aptaujā „Novērtē savu pašvaldību!”. Mērs nepiekrīt arī bažām par neapdomīgu kredītu ņemšanu, ko kritizē vairāki aptaujas dalībnieki.

„Kredītportfelis pašvaldībai ir 13% [no kopējā budžeta]. 20% ir tāds, ka jāaizdomājas. Tas ir tas slieksnis, ko nevajadzētu pāriet.”

Slimnīcai jaunas telpas, bet grūti ar jauniem ārstiem

Kandidēt jūnijā gaidāmajās vēlēšanās plāno arī Alūksnes slimnīcas vadītāja Maruta Kauliņa, kas pirms četriem gadiem bija Tautas partijas sarakstā, bet domē netika. No kuras partijas kandidēs šogad, viņa gan neatklāj.

„Es tomēr uzskatu, ka nav jāčīkst un jāsaka, ka viss ir slikti, bet pašiem jāpiedalās. Tikai tas arī pierāda to, ka aktīvi iesaistoties un izskaidrojot iedzīvotājiem, var kaut ko paveikt,” saka Kauliņa.

Kauliņa piemin alūksniešu aktīvo iesaistīšanos slimnīcas aizstāvībā krīzes laikā, kad tai gribēja atņemt neatliekamās palīdzības funkciju. Slimnīcu nosargāja, un nu tā lepojas ar nesen atjaunotām telpām, kam izlietota gan Eiropas nauda, gan paņemts arī pašvaldības galvots kredīts. Pacientu netrūkstot, ir vēlme pat veidot jaunas nodaļas. Bet par ārstiem Kauliņa saka - tagadējā sastāvā varam nostrādāt vēl tikai gadus piecus, tādēļ arī pašvaldībai jādomā, kā piesaistīt jaunos ārstus:

„Ir jāizveido stipendiju fonds, apzinot jau, pirmkārt, pašu novada bērnus, kas mācās medicīnu, piedāvāt viņiem, ka šeit būs darba vieta, un maksāt stipendiju papildus tam, ko valsts maksā, un arī varbūt, ja nav nodrošināta valsts apmaksāta rezidentūra, apmaksāt arī to, lai viņi šeit paliek. Jo ne jau visi grib braukt projām.”

Darba vietu maz, bet labus darbiniekus atrast nav viegli

Pašvaldība ir lielākais darba devējs Alūksnes novadā ar vairāk kā 1000 darbavietām. Mežiem bagātajā novadā lielākā rūpniecības nozare ir kokapstrāde, bet ražojošo uzņēmumu nav daudz. Pašvaldība rīko konkursus par atbalstu jaunajiem uzņēmējiem, tiekot domāts arī par industriālā parka izveidi, bet tālāk par iecerēm līdz šim nav tikts.

Darba vietu trūkums pilsētā un novadā ir galvenā problēma, ko min katrs uzrunātais alūksnietis:

„Šeit nav darba iespēju, te nav ražotnes. Tāpēc arī cilvēki visu laiku raud par darba vietām. - Darba nav, ceļi slikti. Nezinu, nedomā vispār par iedzīvotājiem. - Veclaicenē jau nav nekādu uzņēmumu, visi brauc uz blakus ciemu, kur ir kaut kādas kokzāģētavas. Vairāk jau nekā tāda nav. - Dzīvot man te patīk, jo Alūksne ir zaļa, skaista un klusa pilsēta. Bet, protams, attīstība diezgan lielā mērā stāv uz vietas un darba iespējas ir ļoti ierobežotas.”

Darba vietu trūkumu atzīst arī novada mērs. Viņš gan uzsver arī uzņēmēju bieži minēto problēmu, ka labus darbiniekus atrast ir grūti, jo daudzi nemaz negrib strādāt.

„Pilsētā darbs ir problēma. Un tas, ka mums ļoti daudzi ir izbraukuši uz Īriju, Angliju un Dāniju, lai kautu kažokzvērus, uz Somiju vai Norvēģiju ogas lasīt - tas ir ļoti populāri,” spriež Fomins.

Speciālu atbalstu cilvēkiem, kuri gribētu atgriezties no ārzemēm uz dzīvi Alūksnes novadā, pašvaldība pašlaik piedāvāt nevarot. Ar sāpīgo aizbraukšanas tēmu saskaros arī Alūksnes nevalstisko organizāciju centrā, kur sastopu vairākus brīvprātīgos - jauniešus, kas pašlaik ir bez darba un ar nelielu valsts atbalstu - 40 latiem mēnesī - palīdz labdarības organizācijām. Aiva un Helvijs par prombraukšanu pagaidām nedomā, bet Ilze un Jānis spriež, ka citas izejas laikam nebūs:

„Man tikai jāsagaida zvans. Protams, ne jau Latvijā [strādāšu]. - Brauksiet projām? - Jā, viens no pēdējiem, vai varbūt no pirmajiem, tad jau redzēs. - Daudz jums draugu un paziņu aizbraukuši? - Jā, visi. 90 procenti. Māsa projām, visi, visi projām. Mani arī aicina. Es vēl cenšos turēties, domāju, ka varbūt tepat kaut ko, bet laikam jau arī braukšu prom.”

Jāni ārzemēs jau gaida darbs būvgaldniecībā. Ilze gribētu mācīties par interjera dizaineri, bet tam naudas nav. Aiva nav varējusi atļauties pabeigt medicīnas studijas Rīgā un tagad cer dabūt darbu pasākumu organizēšanā tepat Alūksnē, jo projām braukt negrib. Helvijs izmācījies par pavāru, bet arī pagaidām ir bez darba.

„Alūksnē tā ir, kā ir. Esmu skatījies, bet visur prasa pieredzi. Nostrādāju piecus mēnešus praksē kafejnīcā „Pajumte”. Tur patika, bija jauki, bet lai pa īstam pieteiktos, tur jāzina labāk. - Domāju, ka es nekur nebraukšu, tepat varu dzīvot un izdzīvot. Negribētos.”

Par jauniešu teikto par darba vietu trūkumu pārliecinos Nodarbinātības valsts aģentūrā, kur pašlaik reģistrētas vien trīs vakances. Filiāles vadītāja Virgīnija Veļķere stāsta, ka vairāk par piecām sešām brīvām darba vietām ir reti un tās ātri aizpildās: „Mums jau nav tādu lielu uzņēmumu, mums ir tikai mazais bizness. Zemnieku saimniecības, SIA arī nav ar lielu strādājošo skaitu. Un valsts iestādes, protams.”

Bezdarbs Alūksnē ir ap 13%, kas ir virs vidējā rādītāja valstī. Ilgstošie bezdarbnieki - vairāk nekā puse. Tomēr ir arī cerīgi rādītāji - trūcīgo skaits pēdējos trīs gados samazinājies no 14 līdz deviņiem procentiem, sociālā palīdzība pērn piešķirta apmēram desmitajai daļai no 19 tūkstošiem novada iedzīvotāju, kas ir mazāk nekā pāris iepriekšējos gados.

Novadā - vairāk nekā 100 nevalstisko organizāciju

Ar nevalstisko organizāciju centru iepazīstina Alūksnes un Apes novada fonda vadītāja Dzintra Zvejniece, kuru vietējie sauc par nevalstisko organizāciju „mammu”. Viņa šai laukā darbojas jau 15 gadu un ar lepnumu stāsta par alūksniešu iniciatīvu un aktivitāti gan pilsētā, gan citviet novadā.

„Mums varbūt tas novads tik ekonomiski attīstīts, un, lai mēs nedzīvotu sūnu ciemā, cilvēki paši saka: mēs bez maksas iesim, talkosim, izdosim grāmatas, taisīsim rotaļlaukumus, nodarbināsim invalīdus, pensionārus.

Ja mēs sēdētu un gaidītu no pašvaldības, lai mums dod, tad gan mēs tiešām būtu sūnu ciemā,” par savējiem stāsta Zvejniece.

Ilustrācijai Zvejniece min piemēru, ka Alūksnes un Apes novada fonds pērn izsludinājis mazo projektu konkursu ar 1300 latu kopējo budžetu. Īsā laikā iesniegti 25 projekti, no kuriem septiņi realizēti. Par pašvaldību Zvejniece izsakās atzinīgi - palīdz ar līdzfinansējumu un atbalsta arī citādi. Tomēr viņa uzsver - ir jārada jaunas darba vietas, jo cilvēki mīl Alūksni un grib te palikt.

Daudzi jūtas kā nomalē – tā ir realitāte

Vienu no pilsētas simboliem - Gulbenes-Alūksnes bānītis. Aprunāties ar atbraucējiem, diemžēl, nekāda lielā nesanāk - vasarā populārais bānītis tagad atripo viena vagona sastāvā un atved vienu vienīgu pasažieri. Alūksnietis Germans ir nerunīgs un pusvārdos saka to pašu, ko citi - darba neesot, bet citādi jau Alūksnei nav ne vainas.

No Alūksnes pārdesmit kilometru uz robežas pusi, Pededzes pagasta Silenieku dzirnavās satiekams Armands Roze. Viņš un sieva ir biologi un savā saimniecībā audzē zivju mazuļus.

„Man vispār liekas jocīgi, ka cilvēkiem laukos trūkst darba, ka ir kaut kur jāemigrē. Man tas ir nesaprotami - es varētu pats varbūt sadalīties vairākos cilvēkos un viņiem visiem pietiktu darba. Domāju, ka tā ir visiem, kas laukos kaut ko dara un grib darīt,” kritisks ir Roze.

Rožu ģimene uz Alūksnes novadu pārcēlusies no Rīgas pirms 12 gadiem. Viņu trīs bērni mācās vietējā Bejas skolā, uz mūzikas skolu Alūksnē gan spēj izvadāt tikai vienu, jo skolas autobuss te nebrauc. Viņam šķiet dīvaini, ka pašvaldība tik daudz naudas atvēl strādāt nemotivējošiem pabalstiem, bet nevar atrast mazāku summu, par ko izvadāt lauku bērnus pa skolām.

„Kādu atzīmi jūs varētu likt pašvaldībai par pēdējiem četriem gadiem? - Man gribas teikt pavisam vienkārši: sēdies, divi. Tā man skolā teica, kad es nebiju pietiekami labi sagatavojis uzdoto vielu. Tas ir tas, ko mēs redzam ikdienā, kaut vai braucot pa ceļiem, vērojot infrastruktūras vai attīstības projektus un to ātrumu, ar kuru mēs integrējamies laika ritmā salīdzinoši ar citām pašvaldībām, ar ko sanāk ikdienā sadarboties. Negribētos vilkt paralēles, ka mēs esam Malēnija, tāpēc esam malā vai tālu un mums visur jābūt no visa malā. Man liekas, ka tā nevajadzētu būt. Bet diemžēl šobrīd tā ir realitāte,” sala Armands Roze.

Lai gan par domes darbu Roze nav augstās domās, tomēr Alūksni viņš pamest nevēlas, jo grib, lai bērni augtu Latvijā, tīrā un veselīgā vidē, kuras mežiem klātajā Alūksnes novadā ir pārpārēm.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti