Kā vērtējat LIZDA padomes lēmumu tomēr rīkot streiku?
Tas ir likumsakarīgs iznākums. Pie aktivitātes, ko parāda arodbiedrība, un atbalsta no tās biedru, no sabiedrības puses, tīri no politiskā procesa viedokļa viņi nevarēja piekrist pirmajam kompromisa piedāvājumam. Pat nerunājot par šī piedāvājuma saturu, tu nevari uz pirmo svilpienu pateikt: "Nē, mēs nestreikosim, jo mums ar šo pietiek".
Tomēr koalīcijas piedāvājums bija racionāls un konkrēts – par slodzes un algas likmes izlīdzināšanu pedagogiem vispārējā izglītībā, vienlaikus mācībspēku problēmām citās pozīcijās pievērsties vēlāk, jo visam uzreiz naudas nav.
Protams, politiskiem solījumiem, it īpaši, ja mēs runājam par tālejošiem solījumiem īsi pirms vēlēšanām, – nebūtu ļoti viedi, tā teikt, vesties uz šiem solījumiem. Te ir tas princips: labāk zīle rokā – un konkrēti vēlamie lēmumi pirms vēlēšanām – nekā mednis kaut kad, pēc nez cik gadiem, kokā. Mēs labi zinām, kā tikuši pildīti atsevišķi būtiski lēmumi, ar ko izcēlies šis parlaments. Par mediķu algu palielināšanu pat tika pieņemts likums, bet tas netiek pildīts. Tāpēc arodbiedrības reakcija šķiet adekvāta.
Vai liela nozīme arī tam, ka šīs sarunas un paziņojumi ir pāris nedēļas pirms vēlēšanām?
Priekšvēlēšanu laiks spēlē lielu lomu, bet arī uzliek riskus, ka arī šie lēmumi var tikt pārskatīti kādu politisku un finansiālu apstākļu dēļ, kas var iestāties pēc vēlēšanām kontekstā ar ekonomisko krīzi.
Vienlaikus arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga izteicās: ja ministrija piedāvās risinājumus par atalgojuma celšanu arī citu jomu pedagogiem, streiks arī varētu nenotikt. Tātad publiskā spēle turpinās.
Tas ir pilnīgi normāli, šī piebilde ir neizbēgama, jo streiks ir līdzeklis, lai sarunas beigtos veiksmīgi, streiks nevienam nav pašmērķis – tā teikt "mēs streikosim un ne ar vienu nerunāsim". Interese ir ar šiem streika draudiem kā spiediena līdzekli panākt, lai valdība runā un sarunās piekrīt prasībām.
Loģiski, ka šīs sarunas vēl turpināsies.
Es nevaru iedomāties, ka valdības pārstāvji atļautos nerunāt ar arodbiedrību situācijā, kad streiks reāli varētu sākties 19. septembrī. Nē, viņi runās. Valdības pienākums un uzdevums ir panākt streika beigšanos. Jācer, ka tas [streiks] būs īstermiņa pasākums, ka būs situācijas atrisinājums. Valdības un jo īpaši Izglītības un zinātnes ministrijas primārais uzdevums ir nodrošināt, ka skolas strādā un skolēni gūst izglītību, nevis sēž mājās un skolotāji streiko.
Iedzīvotājiem dažādi viedokļi par streiku
Latvijas Radio arī devās Rīgas ielās, lai aptaujātu iedzīvotājus par to, ko viņi domā par gaidāmo skolotāju streiku. Iedzīvotāji streiku vērtē dažādi – citi uzskata, ka tas ir vienīgais veids, kā aizstāvēt savas intereses, bet citi norāda – šis nav īstais laiks šādām aktivitātēm.
Arī mainīgo nostāju – no pilnīgas pārliecības par streiku līdz gatavībai tomēr vienoties – iedzīvotāji vērtē atšķirīgi:
Nu, varbūt, ka Kariņa kungam bija taisnība, kad viņš teica, ka tagad nav īstais laiks to darīt, jo četri gadi taču bija. Kur tos četrus gadus?! Tagad tiešām, kad ir tāda situācija pasaulē un Latvijā.. Tagad, kad jaunā valdība būs, tad varēja visu to iesākt. Un tā svārstīšanās… Vienīgais, kur es viņai [LIZDA vadītājai Ingai Vanagai] piekrītu, ka bērnudārza audzinātājām jau sen vajadzēja palielināt algas.
Es visnotaļ piekrītu, jo citādi neviens viņus neņem galvā. Konkrēti ar mazajiem bērniem bērnudārzā – tā ir katastrofāla situācija. Nav audzinātāju.
Es domāju, ka streiku vajadzēja jau tagad atcelt, jo to naudu, kuru piedāvāja, to varēja sadalīt. Pietiekami liela tā nauda tomēr.
Es neesmu pedagogs, bet protams, man liekas, ka pret izglītības reformu kā tādu varētu būt iebildumi. Man liekas, ka skolotājiem nav skaidrs, kā strādāt. Mēs, latvieši, jau tādi esam, ka mēs rāmi klusējam, un reizēm varbūt vajag to balsi pacelt.
Es domāju, ka nav vajadzīgs streiks. Savā laikā tur vēl varēja, bet tagad… Tur jau sākumā viss bija jāizdomā riktīgi, nevis tagad pēkšņi…
Es domāju, ka nav laikā. Pirmkārt, ir vēlēšanas. Un, otrkārt, ir tik grūts stāvoklis, un visiem tas ir grūts. Nu, katram ir jāpiecieš. Nu, tāds mans viedoklis. Es domāju, ka vajadzēja pagaidīt. Es zinu, es arī skolotāja biju – ir grūti ar bērniem strādāt. Es ļoti labi saprotu, bet mums visiem pašlaik ir drusciņ… nu, drusciņ jāsažmiedz jostas.
KONTEKSTS:
LIZDA paziņoja par ieceri rīkot skolotāju streiku, paužot neapmierinātību ar nesabalansēto slodzi savās darbavietās un iepriekš definētu pedagogu atalgojuma principu ievērošanu.
Pēc vairākām sarunām pedagogu streika izlīgšanas komisija noslēdza darbu bez kompromisa, un arodbiedrība iesniegusi oficiālu pieteikumu par beztermiņa streiku no 19. septembra. Tajā plāno piedalīties ap 23 000 izglītības darbinieku.
Taču nedēļu pirms streika sākuma valdība nāca klajā ar piedāvājumu no 1. janvāra skolotājiem pāriet uz 40 stundu darba nedēļu ar atalgojuma likmi 1200 eiro mēnesī. Tas nozīmēšot 30% algas kāpumu. LIZDA pēc divām tikšanās reizēm ar valdības pārstāvjiem tomēr lēma, ka valdības kompromisu nepieņems un streiks notiks.
