Otrdien, 6.novembrī, uz savu pirmo sēdi sanāks 13.Saeima. Šajā sēdē ievēlēs Saeimas Prezidiju, savukārt esošā valdība paziņos par pilnvaru nolikšanu. Protams, līdzšinējais Ministru kabinets turpinās pildīt pienākumus līdz brīdim, kamēr parlaments neapstiprinās jauno valdību. Bet, kad tas varētu notikt, vēl aizvien nav skaidrs. Prezidents aicināja partijas vienoties, kurš veidos un vadīs valdību. Partijas ar šo uzdevumu galā netiek un cer uz prezidenta lēmumu.
Ir pagājis gandrīz mēnesis kopš Saeimas vēlēšanām. Četru nedēļu garumā ievēlētie politiskie spēki rīkojuši intensīvas pārrunas un divreiz devās uz Rīgas pili, lai rastu atbildi uz jautājumu, kādai būtu jābūt valdībai un kas tai būtu jāizdara.
Skaidrību šīs pārrunas tā arī neviesa. Katrai no partijām ir atšķirīgs priekšstats par to, kuram ir jābūt premjeram, kādam – koalīcijas sastāvam un kuram jāraksta valdības deklarācija.
Tik lielas pretrunas partijas cer atrisināt ar Valsts prezidenta palīdzību, sagaidot viņa norādi uz piemērotāko valdības veidotāju.
„Neviens nevēlās piekāpties un to pārceļ uz prezidenta pleciem,” šonedēļ Latvijas raidījumā „Krustpunkti” secinājis Valsts prezidents Raimonds Vējonis.
Ja partijas līdz 6.novembrim nevienosies par atbalstu vienam premjera kandidātam, tad viņš atkal aicinās uz sarunām 7.novembrī, kad arī varētu sekot prezidenta lēmums.
„Ja viņas tiešām ir tik mazspējīgas, ka nespēj neko piedāvāt, tad jādod konkrēts uzdevums vienam cilvēkam un lai viņš to dara. Iespējams, jānosaka kāds termiņš,” sprieda prezidents.
Prezidents atgādināja, ka viens no svarīgākajiem kritērijiem būs šī kandidāta spēja nodrošināt vairākumu balsu parlamentā, taču pieļāva, ka var izvēlēties arī tādu, kuram vairākuma nav.
Kāpēc tik liels uzsvars tiek likts uz pašu partiju spēju vienoties?
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes asociētā profesore Annija Kārkliņa skaidroja, ka Latvijā Valsts prezidenta iespējas un rīcības brīvība valdības izveidē nav nemaz tik absolūta, kā sākotnēji no Satversmes 56. panta varētu šķist.
“It kā vienīgais priekšraksts, kas prezidentam ir jāievēro, ir tas, ka izraudzītajiem kandidātiem ir jāatbilst tām likuma prasībām, kam ir jāatbilst Saeimas deputātu kandidātiem. Piemēram, nedrīkst būt sodīts par tīšu noziedzīga nodarījuma izdarīšanu vai būtu darbojies valstij nelojālās organizācijās,” norādīja Kārkliņa.
“Valsts prezidents teorētiski var aicināt sastādīt valdību jebkuru personu – arī tādu, kas nav bijis saistīts ar politiku un nav kandidējis uz Saeimu, piemēram, kādreiz tā bija ar bezpartejisko Andri Šķēli. Ņemot vērā, ka Satversme nosaka, ka Ministru prezidentam ir nepieciešama Saeimas uzticība. Šī prasība ļoti saista Valsts prezidentu un ierobežo viņa izvēles iespējas. Un tas viens fundamentālais jautājums, kas Valsts prezidentam jāpatur prātā, lemjot par uzaicināmo amata kandidātu, ir, vai šis kandidāts un secīgi viņa izveidotais Ministru kabineta sastāvs iegūst Saeimas vairākuma atbalstu,” sacīja Kārkliņa.
“Tāpēc pirms tam notiek tikšanās ar politiskajām partijām, kur Valsts prezidents cenšas izzināt viņu viedokli par to, kā viņi redz turpmāko sadarbības iespēju,” skaidroja Kārkliņa.
Prezidentam būtu jāuzņemas lielāka loma
Šī brīža situācijā, kad neviens no premjera amata kandidātiem nespēj garantēt parlamenta vairākuma atbalstu, Valsts prezidentam vajadzētu uzņemties lielāku lomu, uzskata Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesors Jānis Ikstens.
„Faktiski vienīgais, kurš šo procesu var izkustināt no vietas, ir Valsts prezidents. Es uzskatu, ka valsts prezidentam būtu skaidrāk jādefinē politiskās prioritātes un jārunā, ka nomināciju saņems tas politiķis, kurš ir gatavs vispilnīgāk strādāt pie šīm prioritātēm,” pauda Ikstens.
Otrs premjera kandidāta atlases kritērijs varētu būt novērtējums, kuram jau šobrīd ir lielāks atbalsts parlamentā.
“Taču tur pastāv risks, ka lielākais gravitācijas centrs nespēj pievilkt pārējo. Šeit nav vienkārša risinājuma, prezidentam ir jāuzņemas lielāka loma šajā procesā,” sacīja Ikstens.
Teorētiski pastāv iespējamība, ka Valsts prezidents nominē kādu no kandidātiem veidot valdību, taču vēlāk šo kandidātu var atsaukt un virzīt nākamo, sacīja LU profesore Annija Kārkliņa.
Latvijas Satversme nenosaka, cik reižu kāds Valsts prezidenta izvirzītais Ministru prezidenta kandidāts mēģina izveidot valdību. Taču politologs Jānis Ikstens neizslēdz, ka šis varētu šķist nepieņemami sabiedrībai.
„Un kaut kādā brīdī varētu atskanēt nopietnas runas par to, ka ir nepieciešams rīkot ārkārtas vēlēšanas,” brīdināja Ikstens.
Eksperti ir vienisprātis, ka Valsts prezidentam nevajadzētu vilcināties ar lēmuma pieņemšanu, lai palīdzētu partijām rast izeju no politiskā strupceļa.
KONTEKSTS:
Sarunas par nākamās valdības veidošanu turpinās jau ceturto nedēļu, taču pagaidām vienošanās nav panākta. Valsts prezidents pēc iepriekšējām sarunām ar visām 13. Saeimā ievēlētajām partijām izvērtēja Alda Gobzema ("KPV LV"), Jāņa Bordāna (Jaunā konservatīvā partija (JKP)) un Arta Pabrika ("Attīstībai/Par!") kandidatūras premjera amatam, bet 26.oktobrī atzina, ka 13.Saeimā ievēlēto partiju darbs pie jaunās koalīcijas veidošanas vērtējams kā neapmierinošs.
Ja partijas nespēs panākt vienošanos par nākamo koalīciju, Valsts prezidents Raimonds Vējonis pēc pirmās jaunievēlētās 13.Saeimas sēdes vēlreiz tiksies ar trīs potenciālajiem premjera amata kandidātiem – Jaunās konservatīvās partijas līderi Jāni Bordānu, “KPV LV" kandidātu Aldi Gobzemu un “Attīstībai/Par!” pārstāvi Arti Pabriku, un trešdien, 7.novembrī, varētu nosaukt vienu kandidātu, kuram būs uzdevums izveidot valdību.
