Vēl pērn pavasarī Rīgas Stradiņa universitāte (RSU) Atvērto durvju dienā stāstīja par modernizēto maģistra studiju programmu, kas vērsta uz reģionālo politiku un valsts pārvaldi.
Savukārt teju pirms diviem gadiem tādā pašā notikumā toreizējā katedras vadītāja profesore Ilga Kreituse uzsvēra, ka viņi nav pakļāvušies vispārējām tendencēm un neapvienoja šo lauciņu ar starptautiskajām attiecībām. Taču gaidāmajā studiju gadā programmu klāstā teju 20 gadus realizēto programmu vairs nemana. Līdzīgi ir ar bakalaura studiju programmu. Lēmumu nerealizēt minētās programmas augstskola apsvērusi ilgi, atklāja katedras vadītājs Mārtiņš Daugulis, uzsverot, ka studiju kursus par iekšpolitiku plānots integrēt starptautisko attiecību programmās.
Viņš sacīja: "Es nevarētu teikt, ka mums bija novērojams [studējošo] kritums, bet pastāvīga nelielu studentu skaita piesaiste šajās programmās – tas gan. Lokālpolitika, ņemot vērā šīs tēmas allaž negativitātes pieskaņu gan medijos, gan visur citur, vienmēr piesaista salīdzinoši nelielu studējošo skaitu. Mēs to absolūti apzināmies. Šī iemesla dēļ ejam uz integrēto modeli, paverot topošajiem studējošajiem skatu uz šo jomu un palielinot arī viņa potenciālu."
Studiju programmu reorganizēšana aktuāla arī Liepājas Universitātē. Augstskolas studiju prorektore Māra Zeltiņa Latvijas Radio stāstīja, ka tādās akadēmiskās programmās kā fizika, matemātika, filoloģija pieprasījums bijis neliels, tāpēc universitāte tās vairs nepiedāvā. Neraugoties uz to, minēto programmu kursi ir integrēti citās programmās.
Piemēram, fizikas un matemātikas mācību priekšmeti iekļauti pedagoģijas virzienā.
Zeltiņa atzīmēja, ka ir iecerēts apvienot arī kultūras un valodas virzienus. "Attīstoties darba tirgum, mainoties reflektantu interesēm, ir nepieciešams tām sekot un, izmantojot iestrādnes, veidot jaunas, atbilstošākas programmas," viņa teica.
Vairākas agrāk esošas studiju programmas universitāte apvieno vienā. Tam par iemeslu ir izmaiņas darba tirgū, norādīja Rīgas Tehniskās universitātes studiju prorektors profesors Uldis Sukovskis, kā piemēru minot, ka savulaik bija pieprasīta gan ķīmijas, gan arī ķīmijas tehnoloģijas programma. Taču pēcāk augstskola nolēmusi tās apvienot, jo darba devēji pieprasa, lai potenciālajam darbiniekam būtu zināšanas no abām minētajām programmām. Neatkarīgi no tā, ka dažas programmas laika gaitā apvienojas, augstskola veido jaunus virzienus, piemēram, par kiberdrošību, uzsvēra prorektors, piebilstot, ka tāda veida izmaiņas notiks vienmēr.
Latvijas Studentu apvienībā programmu apvienošanā saskata gan plusus, gan arī mīnusus. Organizācijas prezidents Kristafers Zeiļuks norādīja, ka studiju programmu apvienošana drīzumā beigsies, pretējā gadījumā programmu tvērums būs pārāk plašs.
Šuplinska: Izglītības sistēma ir jāmaina
Ņemot vērā studējošo skaitu, Latvijas augstskolās pieejamās 900 studiju programmas ir krietni par daudz, jo studentiem nav iespējams piedāvāt ne augsti kvalificētus pasniedzējus, ne kvalitatīvu pētniecību un infrastruktūru. Tāpēc izglītības sistēma ir jāmaina, uzskata pie frakcijām nepiederošā Saeimas deputāte, bijusī izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska.
Viņa intervijā Latvijas Radio norādīja: "Ceļš uz programmu sakārtošanu. Es saprotu, ka Eiropas struktūrfonda ietvaros mērķis ir apmēram 550 [studiju programmu], bet arī tad tas piedāvājums varētu nebūt optimāls. Tur ir daži šķēršļi. Viens no ātrākas un efektīvākas un uz pieprasījumu reaģējošākas programmas izveides pamata ir pārskatīt normu, kurā akadēmiskā un profesionālā izglītība ir šķirta, jo tā mehāniski radīja programmu pieaugumu. Otra lieta – lai nebūtu jāiet uz akreditāciju, programmā izmaiņas ir līdz 20 kredītpunktiem, un, ņemot vērā, cik strauji mainās tehnoloģijas un pieprasījums, būtu nepieciešams, ka izmaiņas varētu būt līdz 40 kredītpunktiem."
Latvijas Radio: Kā vērtējat studiju programmu apvienošanu?
Šuplinska: Jaunais darba ņēmējs ir jāorientē uz globālu problēmu risinājumu. To pierāda pandēmija vai to pierāda augstākās izglītības pielīdzināšanas sistēma. Valstis ir pārāk sadrumstalotas savā likumdošanā un ir ļoti daudz barjeru investīciju piesaistē. Bet problēmas, kas jārisina – sociālā nevienlīdzība, digitalizācija, kas visu laiku pietrūkst, – ir ļoti, ļoti līdzīgas. Tas nozīmē, ka katra valsts, norobežojoties tikai ar savu likumdošanu, tikai ar savu kādu konkrētu nišu, patērē krietni vairāk laika, un tā efektivitāte un atdeve ir mazāka.
Ko augstākās izglītības sistēmā vajadzētu mainīt?
Sešās valsts augstskolās ir apstiprinātas padomes. Ļoti ceru, ka padomes ir atlasītas ar maksimāli darbspējīgiem ekspertiem, kas spēs ieraudzīt tās papildu kvalitātes, kas katrā augstskolā ir, kas spēs fokusēt specializāciju un tādā veidā palīdzēs augstskolai ieraudzīt savu nišu ne tikai Latvijas, bet arī visas Eiropas mērogā.
Otrs, kas ir vajadzīgs, un ceļš uz to ir iesākts, bet ļoti lēni, – akadēmiskās ataudzes un karjeras maiņa. Tur, protamas, bez papildu finansējuma neiztikt. Cerība ir, ka nākamajā struktūrfonda ir ielikts diezgan liels finansējums.
Bet ir skaidrs, ka arī budžetā ir jāmaina šī nostāja.
Ja mēs skatāmies, ka skolotāja pamatatlogojums ir 830 [eiro], tad asistents augstskolā jau ir zem šīs pamatalgas. No asistenta algas tālāk tiekam līdz profesoram – redzam, ka tas ir nekonkurētspējīgs atalgojums. Tas nozīmē, ka spējīgākie un ambiciozākie skatās vai nu uz privātajām struktūrām, vai nu uz ārzemēm. Tādā veidā mēs joprojām zaudējam diezgan daudz Latvijas intelekta.
