"1941. gadā ... savāca manu mammu. Par viņu ziņoja, ka viņa ir ebrejiete Tas bija pie Ļeņingradas. Tik tikko viss sākās. Bija vasara, mēs bijām vasarnīcā," stāst Albīna. Viņa pie Holokausta memoriāla 4. jūlijā dodas katru gadu. Šī diena viņai nozīmē daudz. "Toreiz mani mamma turēja rokās, man bija trīs gadi. Viņa paspēja mani atdot kaimiņiem, bet mammu savāca. Un kas ar viņu tālāk notika – mēs nezinām. Vai viņu uz vietas nošāva vai aizsūtīja šeit," norāda Albīna.
Šis ir tikai viens no simtiem un tūkstošiem tā laika stāstu. Albīna nav vienīgā, kura šodien, Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienā devās pie Rīgas Lielās horālās sinagogas nolikt ziedus, vai – pēc ebreju tradīcijas - akmeņus. Pieminot tos, kuri tika nogalināti un deportēti.
"Viņi bija daļa no mūsu sabiedrības, mūsu Latvijas. Šodien grūti saprast, kā tas viss varēja notikt, bet tas notika ne tik senajā pagātnē. Šī diena mums ir ļoti svarīga, tāpēc mēs ar meitu šeit nākam nolikt akmeņus," pauda Marina. Pirms kara Latvijā dzīvoja 93 000 ebreju. Nacistiskās okupācijas laikā no 1941. līdz 1945. gadam tikuši nogalināti vairāk nekā 70 000 vietējo ebreju.
Vienā Ķīpsalas pagalmā, kur atduras aklā ieliņa, bija izrakts pazemes bunkurs. Tur Žanis Lipke bija iekārtojis patversmi no ebreju geto izglābtajiem cilvēkiem. Šodien tur ir piemiņas memoriāls – muzejs.
"Tā ir tāda smaga vēstures daļa, ko mēs reizēm gribam vairāk paslaucīt zem paklāja vai par to nerunāt, jo tādi laiki. Un man liekas, kas tas notiek un notiek ļoti daudz pēdējo 10 gadu laikā. Jo, ja pat mums muzejs ir veltīts ebreju glābējiem, tu nevari par to runāt, nerunājot par kontekstu, kāpēc ir Latvijā apzināti aptuveni 600 ebreju glābēji. Ne vienmēr šie stāsti beidzās pozitīvi, jo kaimiņi nodeva vai pamanīja cilvēkus, kurus slēpa," skaidroja Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone.
Atcerēties datumus var, bet galvenais - izdarīt secinājumus par notikušo un lai visi dzīvotu labi, uzskata Aleksandrs. Arī viņš ir atnācis pie piemiņas memoriāla. "Tas notika ar ebrejiem. Tagad notiek ar kādiem citiem. Svarīgi, lai tas neatkārtotos – jāizdara secinājumi vēstures notikumiem," tā Aleksandrs.
"Es domāju, ka pirmā un svarīgākā lieta - ir jāsaprot, ka cilvēks ir vērtība un nemitīgi tiesāt cilvēku vai skatīties uz viņu ar aizdomām tikai tāpēc, ka viņš pieder citai reliģijai vai viņam ir cita ādas krāsa [..]. Tas nav iemesls, lai viņu pasludinātu par kaut ko, kas apdraud sabiedrību, kurā tu dzīvo," norāda Tomsone.
