ĪSUMĀ:
- "Hamās" gūstā joprojām ir vairāk nekā 130 ķīlnieku, kas tika sagrābti 7. oktobra uzbrukumā.
- "Hamās" patur gūstā arī nogalināto izraēliešu mirstīgās atliekas.
- Tiek ziņots, ka arī Izraēla apcietina arvien vairāk palestīniešu, ko varētu izmantot apmaiņas darījumā.
- Izraēlas valdība raizējas, ka gūstekņu apmaiņas darījumi pamudinās teroristus sagrābt jaunus ķīlniekus.
- Tuvo Austrumu reģionā ķīlnieku sagrābšanai ir senas saknes.
- Ebreju svētie raksti uzliek par pienākumu mēģināt izpirkt gūstekņus.
- Taču to nevar darīt par katru cenu, jo jārēķinās ar apdraudējumu visai kopienai.
Ebreju zīdainim Kfiram Bibam teroristu rokās apritējis gads, un nav pat zināms, kā viņam klājas un vai gūsta apstākļi kaut nedaudz atbilst tam, kas nepieciešams bērna attīstībai šajā vecumā.
Liela daļa no gūsta atbrīvoto sieviešu reproduktīvā vecumā piedzīvojušas seksuālu vardarbību, – apgalvo ārsti, kas veikuši izmekēšanu uzreiz pēc atbrīvošanas. Konkrētāka informācija gan netiek izpausta, jo atbrīvoto ķīlnieku vārdi visiem zināmi. Izskanējusi arī informācija, ka daļa sieviešu, kas vēl atrodas gūstā, ciešot no īpaši smagas vardarbības.
Ja vien nenotiks radikāls pavērsiens Izraēlas un "Hamās" pārrunās, uz pilnīgi visu ķīlnieku atbrīvošanu būs jāgaida vēl ilgi. Bijuši gadījumi, kad sagūstīto ebreju atbrīvošana prasa pat ilgus gadus. Tikai tad būs iespējams uzzināt, kādam liktenim ķīlnieki patiesībā gājuši cauri stundu pa stundai.
Gan dzīvie, gan mirušie
Ķīlnieku liktenis ir vienmēr smags; pat tad, ja tiek nodrošināti minimāli nepieciešamie sadzīves apstākļi un medicīna. Lai gan ebreju gūstekņu gadījumā, pat vēl 110. kara dienā Izraēlas pusei neizdevās caur palestīniešiem nodot savus medikamentus; vienlaikus jau drīz pēc nolaupīšanas bija zināms, ka ķīlnieku vidū ir gan diabēta, gan citu smagu kaišu sirdzēji, kuru dzīvības burtiski atkarīgas no savlaicīgas pareizu medikamentu lietošanas.
Pat nerunājot par medikamentiem, gūstekņi nemitīgi atrodas smagas psiholoģiskas spriedzes apstākļos, neziņā par savu likteni, atkarīgi no sargu labvēlības vai, attiecīgi, nelabvēlības.
Ņemot vērā ķīlnieku vecumu un veselības stāvokli, izteikti pieņēmumi, ka daļa smagākā stāvoklī esošo varētu būt miruši.
Saskaņā ar Izraēlas ievāktajiem datiem, gūstā tiek turēti arī 28 līķi. Gluži tāpat kā dzīvi cilvēki, arī viņu mirstīgās atliekas tiek turētas nolaupītāju rokās, līdz kamēr puses panāk vienošanos, izpildot visus vai daļu sākotnēji izvirzīto nosacījumu.
Jāpiebilst, ka mirsīgo atlieku atgūšana ir gan reliģisks, gan humāns pienākums, taču arī nepieciešams nosacījums, lai bojāgājušo ģimenes iegūtu vismaz kādu emocionālu noslēgumu un sirdsmieru savās sērās.
Runājot par laiku, kas var būt nepieciešams ķīlnieku atgūšanai, dažreiz tie var būt pat desmit gadi. Gazā, kā tagad uzskata, atrodas ne tikai 132 ķīlnieki no 7. oktobra terorakta, kad palestīniešu kaujinieki un viņu atbalstītāji no Gazas joslas uzbruka tuvējām ebreju apdzīvotajām vietām Izraēlas dienvidos.
Gazā esošo teroristisko organizāciju rokās ir vēl četri cilvēki no agrākiem laikiem. Divi no viņiem – Avers Mengistu un Hišams as-Saīds (kurš nav ebrejs, bet gan Izraēlas arābs-beduīns) kļuva par gūstekņiem, attiecīgi, 2014. un 2015.gadā.
Kara gaitā ievāktie izlūkdati (un to apstrāde ir atsevišķa un milzīga operācijas sadaļa līdzās kaujas operācijām) liecina, ka, lai gan pagājuši teju 10 gadi, abi vēl arvien varētu būt dzīvi. Un ir arī vēl divi kritušie Izraēlas karavīri.
Arī pašreizējā kara laikā palestīniešu gūstā, kā liecina Izraēlas mediju ziņas, nonācis vēl vismaz viens bojā gājis karavīrs, proti, viņa mirstīgās atliekas. Dažreiz runa nav pat par visu līķi, bet atsevišķu ķermeņa daļu.
Nogrieztā galva
Davida Tahera pārdzīvojumi nebeidzās ar ziņu, kas satriektu daudzus vecākus – dēls Adirs, kas pildīja dienestu obligatājā armijā un tika nosūtīts cīņām ar iebrukušajiem palestīniešu teroristiem, gājis bojā. Sekoja nākamais trieciens – uzbrucēji brutāli atdalījuši galvu no rumpja un aizveduši to sev līdzi uz Gazas joslu. Video ar šaušalīgo ainu nonāca arī internetā.
Savukārt līķa apgānītājs centās nogriezto galvu pārdot par 10 tūkstošiem ASV dolāru. Sākotnēji armija brīdināja Davidu, kurš vēlējās redzēt sava dēla mirstīgās atliekas, to nedarīt. Tomēr viņš uzstāja. "Tēvam ir jāzina viss par saviem bērniem," Davids skaidroja intervijā Izraēlas TV 14. kanālam. Tikai pusstundu pirms bēru ceremonijas, stāvot pie zārka kopā ar Adira brālēnu, viņi šķirstu tomēr atvēra. "Tādēļ es zināju, ko tajā dienā glabāju. Zināju, ka apbedīju savu zēnu bez būtiskas ķermeņa daļas."
Galvu meklēja Izraēlas militārais izlūkdienests, kas šajā laikā daudzu un dažādu uzdevumu realizēšanai apstrādā milzīgu daudzumu datu, kas tiek ievākti Gazā un iegūti arī sagūstīto kaujinieku pratināšanā. Protams, mierā nespēja likties arī tēvs, atkal un atkal caurlūkoja internetā noplūdinātos barbariskos video, runājot ar Adira dienesta biedriem, medijiem un lūdzot palīdzību sociālajos tīklos.
Tā turpinājās divus mēnešus, līdz decembrī notika brīnums – nopratinot palestīniešu karagūstekņus, Izraēlas drošības dienests "Šin-Bet" identificēja divus palestīniešus, kas zināja, par ko ir runa. Viens no viņiem pats bija centies šo galvu pārdot.
Nopratināšanā tika iegūta informācija par to, kur galva atrodas, ļaujot Izraēlas armijai veikt īpašu operāciju, lai to atgūtu. Tas gan nevar atgriezt mirušo dēlu dzīvē, taču mirstīgo atlieku atgūšana nav tikai reliģisks pienākums, bet arī vismaz kaut kāds emocionāls noslēgums sēru procesā tuviniekiem.
Gūstīti arī kristieši
Jūdaisms ir viena no senākajām nepārtraukti praktizētajām reliģijām pasaulē, no kuras vēlāk rodas kristietība, bet aptuveni sešus gadsimtus pēc Kristus dzimšanas – arī islāms. Gan kristietība, gan islāms strauji auga un ļoti bieži un ilgus periodus nonāca savstarpējā konkurencē, kas bieži kļuva vardarbīga.
Līdz ar kariem un bruņotiem konfliktiem ik pa laikam aktivizējās politiskā vardarbība – terorakti, ķīlnieku sagrābšana utml.
Tas nav tikai mūsdienu fenomens, un nebūt nav vērsts tikai pret ebrejiem. Daudz, turklāt nereti ļoti traģisku stāstu starptautiskajās ziņās parādījās laikā no 2013. gada līdz aptuveni 2017.gadam, kad teroristiskā "Islāma valsts" jeb ISIS (arī IS un ISIL) sagrāba savā kontrolē plašas teritorijas Irākā un Sīrijā, kā arī izvērsa darbību vēl citviet Tuvo Austrumu, Ziemeļu un Magribā – Āfrikas reģionā, kas aptver galvenokārt Ziemeļu, Ziemeļaustrumu Āfriku un Sāhelu.
Īpaši nežēlīgi tika nogalināts kāds Jordānijas karalidmašīnas pilots, ievietojot viņu būrī un sadedzinot sārtā. Vismaz pieciem rietumvalstu ķīlniekiem nogrieza galvas, turklāt šo vardarbību filmēja un izplatīja teroristiskās organizācijas propagandas vēstījumos.
Vienlaikus bija arī ķīlnieki, kas tika atbrīvoti, lai gan valstis rūpīgi slēpa informāciju par to, kā tas noticis, vai un cik par to maksāts.
Ne tikai ebreji bijuši musulmaņu valstu gūstītāju mērķis. Piemēram, Osmaņu impērijas laikā šādu uzbrukumu mērķis lielākoties bija kristiešu zemju iedzīvotāji, piemēram, no iekarotajām zemēm Balkānu pussalā vai tālākiem sirojumiem.
Tostarp bieži uzbrukumu mērķis bija mūsdienu Ukrainas teritorija. Meitenes kļuva par kalponēm vai nonāca harēmos, bet kristiešu zēni un citkārt pat pieauguši vīrieši tika atlasīti dienestam valdnieku galmā vai par karavīriem.
Tieši šādi papildināja rindas ar kaujasspējām un savam laikam mūsdienīgu bruņojumu bailes iedvesošie janičāru spēki. Protams, tas nozīmēja apgraizīšanu un pāriešanu islāmā. Ebreji turku valdnieku zemēs bija relatīvā drošībā.
Turku sultāns pat aicināja Osmaņu impērijā patverties ebrejiem, kam nācās bēgt no Ibērijas pussalas, kad spāņu un portugāļu valdnieki lika ebrejiem pāriet kristietībā vai arī ļoti īsā laikā pamest šīs zemes.
Osmaņu aprēķins sevi attaisnoja. Uz ebreju rēķina izdevās ievērojami veicināt tirdzniecību, tostarp starptautisko, pacelt zinātņu un medicīnas līmeni, nodrošināt augstvērtīgus amatniekus un finanšu pakalpojumu sniedzējus.
Taču ebreji uz to brīdi jau bija piedzīvojuši gūstīšanu un, attiecīgi, arī ķīlnieku izpirkšanu daudzu gadsimtu garumā, tostarp arī grieķu, romiešu un pat kristiešu rokās.
Pienākums izpirkt ķīlniekus
Mūsu ēras 70. gadā tiek sagrauta jūdaisma centrālā svētnīca - tā dēvētais Otrais templis. Tas ir tas pats templis, kura vietā mūsdienās atrodas trešā svētākā mošeja islāmā – al-Aksas mošeja Jeruzālemē. Un tas ir tas pats templis, kurā 40 dienas pēc dzimšanas notika tā saucamā Jēzus prezentācija, kad par pirmdzimto tiek veikts izpirkšanas upuris un notiek mātes šķīstīšanās.
Vēlāk no šīs īpašās svētnīcas, kas, kā vēsta Svētie Raksti, bijusi vienīgā vieta uz Zemes, kur bijusi tieša Dieva klātbūtne, Jēzus plaši zināmā Bībeles ainā iztrieca naudas mijējus un (upurējamo dzīvnieku) tirgotājus.
Roma tolaik piedzīvoja ieilgušu politisko krīzi, bet Jūdeja bija sacēlusies pret Romas varu, tādēļ to izvēlējās paraugsodam par mācību pārējām impērijas zemēm. Šī uzvara padara karavadoni par jauno imperatoru Vespasiānu – pirmo no Flāviju dinastijas valdniekiem.
Jūdejas pakļaušanas rezultātā ļoti daudzi ebreji tika nogalināti, aizvesti verdzībā vai bēga, apmetoties citās Romas impērijas daļās, tostarp mūsdienu Lielbritānijas, Portugāles un Spānijas teritorijās.
Šie atšķirīgās kultūras ienācēji bija pateicīgs mērķis vajāšanai, tostarp ņemšanai gūstā, lai piedzītu izpirkumu.
Gūstīta ebreja izpirkšana kļuva par reliģisku pienākumu. Slavenais viduslaiku Spānijas ebreju filozofs Maimonīds (ārpus ebreju kultūras un reliģijas telpas plašāk zināma viņa grāmata "Ceļvedis apjukušajiem", angliski - "A Guide for Perplexed" pieder Rietumu filozofijas klasikai) rakstīja, ka vilcināšanās ar ķīlnieka izpirkšanu ir pielīdzināma slepkavībai. Maimonīds arī pats rakstīja vēstules citiem ebrejiem un vāca līdzekļus ebreju ķīlnieku izpirkšanai.
Starp citu, kad 1492. gadā Spānijā izdots dekrēts, izraidot tajā dzīvojošos ebrejus (arī musulmaņus), Maimonīdam patvērsumu sniedza tieši musulmaņu valdnieki Ziemeļāfrikā un Osmaņu turki.
Ne par katru cenu
Ticīgo ebreju dzīvi reglamentē aptuveni 270 micvas no kopskaitā 613, kas nosaka, kāda rīcība ir veicama un kas ir aizliegts. Ebreju gūstekņu izpirkšana, kā izriet no ebreju reliģiskajiem traktātiem, ir "lielā micva".
Jūdaismā cilvēka dzīvība ir nepārspēta svētumā. Tās glābšanai drīkst pārkāpt gandrīz jebkuru citu bausli.
Pēc 7. oktobra uzbrukuma sociālo tīklu profilos, kas saistīti ar "Hamās", bija lasāms arī tas, ka ebreju lielā uzticība dzīvības svētumam nu tiks izmantota pret viņiem, liekot tam pretim islāma mocekļu kultūru, kas tiek plaši svinēta kā īpaša pašaizliedzības un ticības zīme, solot tiem, kas ies bojā, izplatot islāma mācību vai apkarojot ķecerus, bagātīgu algu paradīzē.
Tomēr smagā mācība, ko ebreji guvuši savā ilgajā vēsturē, nostiprināja vēl vienu atskārsmi – lai gan cilvēka dzīvība ir svēta un ķīlnieka neizpirkšana pielīdzināma slepkavībai, tomēr gūstekņa izpirkums nedrīkst pārsniegt viņa vērtību. Kā var noteikt cilvēka vērtību? Savulaik tas atbilda vidējai cenai, ko par šādu gūstekni saņemtu, pārdodot viņu verdzībā. Tiesa, uzreiz arī jūdaisma vēstures avotos redzami daudzi piemēri, kad ķīlnieki tomēr izpirkti par augstāku vērtību, nekā gūstītāji saņemtu par viņiem, pārdodot par vergiem.
Senatnes ebreju gudrie savulaik izsprieda, ka, ja par ķīlnieku paņemta sieva, tad vīram tiesības samaksāt pat desmit reizes lielāku naudu, nekā ķīlnieces sagrābējs iegūtu, pārdodot viņu verdzībā. Tiesa, ja pēc tam šo pašu sievieti atkal nolaupītu, vīrietim būtu brīva izvēle - izpirkt arī otreiz vai ne.
Otrs aizliegums saka, ka ķīlnieks nav izpērkams, ja tas apdraud pašas kopienas izdzīvošanu. Proti, izpērkot par katru cenu, kopiena pēc tam nonāktu nepārvaramās grūbībās un ietu bojā vēl vairāk cilvēku.
Tūkstotis pret vienu
Mūsdienu cilvēkam šādas diskusijas var šķist šokējošas, taču ebreju domā tās aktualizējās līdz ar sagūstītā Izraēlas karavīra Gilada Šalita atbrīvošanu. Šo gadījumu daudzkārt minējuši arī pašreiz sagūstīto ķīlnieku izpestīšanas kontekstā.
2006. gada agrā vasaras rītā netālu no Keremšalomas (ebreju "kerem šalom" tulkojumā nozīmē "miera vīnogulājs") robežpārejas, nemanīti iznākot no pazemes tuneļu sistēmas, palestīniešu kaujinieki uzbruka Izraēlas armijas postenim. Divi izraēliešu karavīri tika nogalināti, vēl divi ievainoti, bet viens – ar salīdzinoši viegliem ievainojumiem, tika ievilkts tunelī un nogādāts Gazā.
Deviņpadsmit gadus vecais obligātā militārā dienesta karavīrs Gilads Šalits krita gūstā un palika tajā vēl ilgi. Notika daudzi mēģinājumi atbrīvot Šalitu no gūsta. Viņu izpestīt centās gan vairākas arābu valstis, gan Vatikāna nuncijs (Gazā ir arī palestīniešu kristiešu Romas katoļu baznīca) līdz ASV prezidentam, ANO ģenerālsekrtāram un tā laika Krievijas prezidentam Dmitrijam Medvedevam.
Tomēr visi centieni bija neveiksmīgi. Palestīniešu puse pieprasīja atbrīvot aptuveni 1300 palestīniešu ieslodzītos no Izraēlas cietumiem (Izraēla apgalvo, ka ilgstošā ieslodzījumā atrodas tikai personas, kas saistītas ar smagu noziegumu izdarīšanu, terorismu vai teroraktu plānošanu). Sarunās pagāja vairāki gadi; gūstītāji bija izteikuši arī draudus, ka Šalits "pazudīs pavisam".
Tikai piecarpus gadus pēc sagūstīšanas Šalits beidzot tika atbrīvots. Pretim Izraēla palaida brīvībā 1027 palestīniešu ieslodzītos, tostarp teroristiskās organizācijas "Hamās" kaujiniekus.
Tagad apmaiņā pret Gazā arvien atlikušajiem ķīlniekiem, tostarp 7. oktobrī atvestajām mirstīgajām atliekām un, iespējams, gūstā mirušo līķiem, tiek pieprasīta pilnīgi visu palestīniešu ieslodzīto atbrīvošana, neatkarīgi no tā, cik smagas apsūdzības, tostarp par realizētiem teroraktiem ar upuriem, notiesāti ieslodzītie.
Dažāda līmeņa diskusijās arī tagad tika piesaukts Šalita vārds un atgādinājums – cena nedrīkst būt pārāk augsta.
Citādi ķīlnieku gūstītāji tiek tieši pamudināti turpināt ņemt arvien jaunus ķīlniekus un izspiest nesamērīgu izpirkumu.
Taču daudzu Gazā esošo ķīlnieku piederīgie grib panākt šausmu beigas par katru cenu. Izraēlas valdības centieni panākt ķīlnieku atbrīvošanu ar smagu militāru operāciju palīdzību, vēl arvien nav snieguši cerēto. Pieprasot darīt visu, lai atbrīvotu ķīlniekus, piederīgie pirms pāris nedēļām ielauzās Izraēlas parlamenta - Kneseta finanšu komitejas sēdē. Parlamenta apsardze neuzdrošinājās ar spēku atbrīvot sēžu telpu no bēdu pārņemtajiem ķīlnieku tuviniekiem.
Atcerieties Haibaru!
2023. gada 7. oktobris paliks atmiņā ne tikai ar milzīgo upuru skaitu un ķīlnieku sagrābšanu, bet arī divējādu reakciju. Ja rietumvalstu valdības izteica atbalstu Izraēlai, turklāt vienlaikus bija vērojama apzināšanās, ka šis atgādina par problēmām pašu zemēs, tad Rietumu pilsētu ielās iezīmējās atšķirīga aina. Atbalsta akcijas Izraēlai bieži pilnībā pārmāca palestīniešu atbalsta kustība, kurā apvienojušies ļaudis ar ļoti dažādiem uzskatiem.
Daudz pārspriests sauklis par palestīniešu atbalsta piketos skandināto saukli par brīvu Palestīnu no Jordānas upei līdz Vidusjūrai. Vienkārši runājot, tas nozīmē Izraēlas iznīcināšanu un arābu valsts izveidi ebreju valsts vietā. Taču šajos gājienos bieži parādās vēl kāds sauklis, tostarp kā uzraksts arābu valodā, kura nozīme viegli paslīd garām ne tikai rietumvalstu žurnālistiem, bet pat gājienos izgājušajiem.
Latviski tas skanētu šādi: "Haibara, Haibara, ak, (jūs) jūdi; Muhameda armija atgriezīsies!"
Ēģiptei gan ir noslēgts miera līgums ar Izraēlu un valstis pat sadarbojas dažādās jomās. Turklāt Ēģiptes varasiestādes nevēlas "Hamās" līderu un kaujinieku nonākšanu savā valstī un apkaro radikālo islāmistisko organizāciju "Musulmaņu brālība", kuras ideoloģija ir arī "Hamās" pamatā.
Tomēr pat Ēģiptes medijos un sociālajos tīklos varēja redzēt spontānas atbalsta akcijas palestīniešiem, kuros skandināja vai uz plakātiem rakstīja biedinājumu par Haibaru.
Musulmaņu un ebreju konfliktam ir gadsimtiem senas saknes
Runa par 7. gadsimta notikumiem, kas aprakstīti arī Korānā. Kā zināms, pravieša Muhameda dzimtā pilsēta ir Meka. Taču drīz vien pēc dievišķās atklāsmes saņemšanas, sākot sludināt savā ciltī, citiem pilsētniekiem un Mekai cauri braucošajiem, pravietis Muhameds nonāca konfliktā ar savas cilts locekļiem un bija spiests bēgt.
Medīna bija nesalīdzināmi atsaucīgāka. Turklāt tolaik pilsēta bija pazīstama ar reliģisku daudzveidību, bet tās apkārtnē dzīvoja arī trīs ebreju ciltis (Saūda Arābijā senātnē bija arī vairākas ebreju cilšu teritorijas vai agrīni valstīm līdzīgi teritoriāli veidojumi).
Muhameds ļoti cienījis pirmo tautu, kas saņēma vienīgā Dieva atklāsmi un Toru (atbilst Vecās Derības piecām Mozus grāmatām). Pat sākotnējais Ramadana gavēnis bija pieskaņots ebreju gavēnim pirms Jomkipura jeb Tiesas dienas svētkiem. Turpretim lūgšanās bija jāvēršas uz Jeruzālemi - Tempļa kalnu.
Taču, pretēji Muhameda cerībām, ebreji nepārgāja islāmā un dažu gadu laikā draudzīguma jūtas nomainīja dziļš ienaids. Ja pirmo ebreju cilti no Medinas apkaimes patriec ātri, smagāk iet ar otro cilti, tad trešā cilts – skaitliski lielā un nozīmīgākā dateļpalmām bagātajā Haibaras oāzē, nepadodas nedz sludināšanai, nedz arī iebiedēšanai.
Divus gadus vēlāk notiek asiņains slaktiņš. Muhameda armijā bojā iet divi cilvēki. Turpretim Haibarā tiek nogalināti visi kopskaitā 600 ebreju vīrieši, bet sievietes un bērni pārdoti verdzībā.
Korānā aprakstītais notikums tādējādi kļūst par reliģisku mācību un paraugu. Rīcību ar gūstekņiem tālāk paskaidro arī hadīsi – Muhameda un viņa tuvāko līdzgaitnieku dzīves un izteicienu apraksti. It sevišķi radikālu kustību un musulmaņu garīdzniecības skaidrojumā šie apraksti turpina provocēt uz radikālu rīcību vēl arvien.
Tādēļ saukļi, draudot ar Haibaras notikumu atkārtošanos, proti, ebreju patriekšanu, iznīcināšanu un paverdzināšanu, parādās arī musulmaņu medijos, garīdznieku un kaujinieku retorikā. Tādējādi arī apliecinot, cik iedarbīga pat mūsdienās ir šādu sensitīvu tekstu interpretācija.
Maz cerību uz izlīgumu
Vienlaikus jāatceras, ka izdzīvošana Tuvajos Austrumos ir smagu kompromisu pilna abās pusēs. Tiek uzskatīts, ka sevišķi pēdējā laikā Izraēla plaši izvērsusi palestīniešu apcietināšanu, lai, kad nesaudzīgais karš būs piespiedis "Hamās" ķīlnieku apmaiņai, Izraēlas pusē būtu pietiekams skaits apcietināto palestīniešu. Šādi apgalvojumi skan, galvenokārt, no palestīniešu medijiem un organizācijām; tam nav neatkarīga un objektīva izvērtējuma un apliecinājuma.
Arābu avoti arī vēsta par Izraēlas armijas īstenotu mirstīgo atlieku aizturēšanu un vēlāku izdošanu tuvinieku ģimenēm koordinētā procesā, kas pārmantots vēl no britu mandāta laikiem. No otras puses, tādā veidā, kā tas notiek Izraēlas pusē, piederīgie tiek nodrošināti ar informāciju, viņiem ir iespējas celt prasību tiesā, bet mirstīgās atliekas netiek apgānītas. Tās glabājas īpašā numurētu apbedījumu vietā vai morga saldētavās.
Karam tuvojoties četru mēnešu atzīmei, izskanējušas ziņas par mēnesi ilgu uguns pārtraukumu un jaunas ķīlnieku daļas atbrīvošanu. Tiesa, drīz pēc tam gan palestīniešu, gan Izraēlas puse šāda pamiera iespēju noraidījušas, tikām Gazā tiek atklāti arvien jauni tuneļi, tostarp ar telpām, kurās atrastās mantas, uzraksti uz sienām un DNS pēdas apliecina - te atradušies sagūstītie izraēlieši. Kurp viņi aizvesti un vai vēl ir dzīvi – tuneļu sienas par to klusē.
