Viss sākās jau 1992. gadā, kad tagadējā Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadītāja Dace Bula Latviešu folkloras krātuves pētījumā devās pirmajās ekspedīcijās uz Mangaļsalu. Pētīja vietējo vēsturi, tradīcijas un Daugavas lejtecei savulaik tik raksturīgo dzīvesveidu – zvejniecību.
„Sākotnēji bija doma, ka tā ir īpaša vieta, kas atrodas pilsētā, bet nav pilsēta. Tur vēl bija ļoti jūtams, ka tas kādreiz ir bijis vienkāršs zvejnieku ciems, kur īsti nav bijis satiksmes ar Rīgu un ir dzīvota saliniekiem raksturīga dzīve – pārvietošanās notikusi pārsvarā pa ūdeni ar laivām, braucot uz baznīcu un kapsētu, kas atradās Vecmīlgrāvī, siena vešanu pāri ar laivu no Kundziņsalas un tā tālāk,” idejas pamatojumu atceras Bula.
Saikni ar šo vietu Dace Bula saglabāja arī turpmāk un 2005. gadā atgriezās ar vēl vienu lauka pētījumu. Toreiz jau bija paplašinājusies Rīgas osta un tās teritorija tika fiziski norobežota no cilvēku apdzīvotajām vietām.
„Bez iepriekšēja nodoma, vienkārši sarunās ar cilvēkiem pēkšņi bija jāatskārš, ka tas ir ļoti mainījis cilvēku dzīvi, viņu piekļuvi ūdeņiem. Bija atsavinātas zemes, ļoti mainījies dzīvesveids, bērnu dzīve, kuri kādreiz varēja rotaļāties turpat, pie ūdens. Redzējām, ka daudz kas no tā, kas kādreiz šajā vietā ir bijis, ir zudis, un cilvēki to tiešām pārdzīvo,” par pārmaiņām stāsta Bula.
Sarunās parādījās tas, ko pētnieces tagad nodēvējušas par „ekoloģiskajiem briesmu stāstiem” – proti, kā ostas tuvums ietekmē vides kvalitāti un ka tieši par to cilvēki raizējas visvairāk. Redzot bagātīgu izpētes lauku, pērn
Zinātnes padomes projektu konkursā atbalstīta institūta ideja šo pētījumu paplašināt, iekļaujot arī Kundziņsalu, Vecmīlgrāvi, Bolderāju un virzot pētījumu Latvijā līdz šim maz attīstītā – ekoloģisko humanitāro zinātņu – virzienā.
Mutvārdu vēstures pētniecei Ievai Gardai-Rozenbergai ciešā vides problēmu klātbūtne cilvēku stāstos bija pārsteigums:
„Kundziņsalā intervēts vīrietis sarunu sāka ar teikumu: nāciet, es jums parādīšu, kur sākās visas mūsu nelaimes! Nelaimes sākās ar tiltu, kas kopš 1957. gada Kundziņsalu savieno ar Rīgu, jo līdz tam bija tikai laivu satiksme.”
Lai pētījumā būtu vēl kas vairāk par cilvēku stāstiem un atmiņām, komandā ir arī sociologi un vides zinātnieks. Ostas apkaimju iedzīvotāji internetā var aizpildīt arī anonīmu aptauju – pētniekus interesē gan vietējās identitātes izjūta, gan ostas ietekme uz ikdienu, gan, piemēram, iespēja atjaunot kuģīšu satiksmi. Pētījums ilgs trīs gadus, un Dace Bula cer, ka tas palīdzēs iekustināt daudzviet trūkstošo dialogu starp ostu, pašvaldību un iedzīvotājiem.
„Līdzšinējā pieredzē ir uzklausīti daudzi ļoti nostalģiski vēstījumi par to, kāda šī vide bija kādreiz un kā tā ir pārvērtusies šodien, un lielākoties – ne tādā virzienā, kādā cilvēki to uzskata par vēlamu. Lielā mērā to ir noteicis tas, ka
daudzos gadījumos cilvēkiem nav tikusi dota balss. Tās ir pārmaiņas, kurās viņi paši nevar piedalīties.
No vienas puses, it kā ir sapratne, ka osta ir svarīga, ka tai ir jāattīstās. Bet, no otras puses, vērojot daudzās negācijas, kas saistītas ar ostas darbību Rīgā un kuras mēs labi zinām no dažādas mediju informācijas, es domāju, ka pārmaiņas būtu vieglāk pieņemamas, ja visiem būtu skaidri redzams, ka ostas darbība tiešām dod būtisku labumu Latvijas vai Rīgas ekonomikā un ka arī būtu iespējams dialogs starp pilsētu, ostu un apkaimju iedzīvotājiem,” klāsta Bula.
Lai sasniegtu vairāk Mangaļsalas, Bolderājas, Vecmīlgrāvja un Kundziņsalas iedzīvotāju, pētnieki radījuši arī „Facebook” lapu „Dzīve līdzās ostai”, kurā ar sazināties pētījuma komandu un sekot tās darbam var ikviens šo apkaimju iedzīvotājs un interesents.
