Sadaļas Sadaļas

Pandēmija ļauj vairāk strādāt no mājām, bet ne cilvēkiem ar īpašām vajadzībām

Pēdējā gada laikā piedzīvots nebijis attālinātā darba pieaugums, kas citviet pasaulē vairojis labākas iespējas cilvēkiem ar invaliditāti. Tikmēr Latvijā attālinātā darba un digitalizācijas iespējas šiem cilvēkiem piedāvā vien retais uzņēmums. Darba tirgū dominē praktiskie piedāvājumi, un tiem, kuri nespēj pielāgoties pandēmijas radītajiem ierobežojumiem un strādāt klātienē, pagaidām nākas palikt bezdarbniekos.

 

ĪSUMĀ

  • Vairis pēc kafejnīcas "RB Cafe'' darbības pārorganizēšanas priecājas un novērtē iespēju strādāt klātienē.
  • Ar izaicinājumiem iekļauties darba tirgū visvairāk saskaras tieši cilvēki ar smagāku invaliditāti; vairāk runā par iekļaujošas vides veidošanu.
  • Regīna vēlas strādāt vakara maiņās un vietā, kur nav risks inficēties ar Covid-19 vīrusu.
  • Uzņēmumi piedāvā izmantot digitalizācijas iespējas un strādāt attālināti, tomēr šo iespēju potenciāls nav pietiekami izmantots attiecībā uz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
  • Rūpēs par darbiniekiem uzņēmums "Sonido" piedāvā darbu cilvēkiem, kuriem strādāšana no mājām ir piemērotāka.
  • Lolita strādā attālināti zvanu centrā; ceļā un sastrēgumos pavadīto laiku var izmantot, palīdzot bērnam  vai nodarbojoties ar mājas lietām.
  • Organizācijas "Sustento" valdes priekšsēdētāja bažījas, ka pandēmijas radītie apstākļi var radīt šķēršļus cilvēku ar invaliditāti iekļaušanai sabiedrībā.

 

Izjūt atvieglojumu, jo ir vieta, kur atgriezties

Pavārmāksla ir Vaira kaislība kopš agra vecuma. Viņam ir šizofrēnija, kas, lietojot zāles, tikpat kā nav pamanāma. Šobrīd viņš strādā par pavāra palīgu cilvēkus ar invaliditāti nodarbinošā kafejnīcā "RB Cafe". Pandēmijas pirmajā vilnī kafejnīcai bija atteikts dīkstāves pabalsts, personāls atradās riska grupā, kā arī samazinājās apmeklētāju skaits, taču pavasarī Rīgas pašvaldība piešķīra papildu telpas ēdiena gatavošanai un šobrīd sociālais uzņēmums ir pārorganizējis darbību un gatavo ēdienu sociālās aprūpes namiem, stāsta kafejnīcas idejas autors Māris Grāvis. 

Vairis (no labās puses) kopā ar Mārtiņu Sirmo gatavo pasākumā "Sajūtu vakariņas" sociālās kampaņas “Darbs nevar būt privilēģija” ietvaros

Vairis stāsta, ka izjūt lielu atvieglojumu, jo ir vieta, kur atgriezties. No vienas puses skatoties, dīkstāves laikā viņam bija iespēja atpūsties, pagulēt, taču no otras – tas ir bezdarbības loks: iziet ārā pastaigāties, paskatīties televizoru, pasēdēt pie datora. Atgriežoties darbā, viņš nemana apmeklētāju trūkumu, skaidrojot, ka vairāk priecājas par iespēju strādāt un parunāties ar kolēģiem. Ir mainījies arī darba grafiks – nav vairs agro rīta maiņu un pēc darba ir vairāk brīvā laika, jo kafejnīca strādā no pulksten 8.00 līdz 14.00. Lai arī Vairis strādā katru dienu, jaunais darba grafiks deva viņam iespēju pieteikties vēl vienā darbā par apkopēju. 

"Šāds grafiks man patīk labāk, ir mierīgāk un vieglāk, kad nav jāceļas tik agri, bet dažreiz ir doma, ka varētu pagulēt ilgāk. Kopš mums piešķīra papildu telpas ēdiena gatavošanai, mēs gatavojam mērces, zupas, otros ēdienus, kaut kādus saldos – principā tās pašas bulciņas. Paralēli piestrādāju par apkopēju trīs dienas pēc kārtas, pēc kurām ir divas brīvdienas, bet darba laiks atkarīgs no tā, cik ātri pabeidzu. Protams, abus darbus apvienot ir grūti, bet nav neiespējami – atpūtīšos brīvdienās, " saka Vairis.

Nodarbinātības līmenis tuvojas pirmspandēmijas rādītājiem

Personu ar invaliditāti nodarbinātība

  • 2021. gada 7 mēnešos darbā iekārtojās 2123 bezdarbnieki ar invaliditāti,  2020.gada 7 mēnešos – 1612, savukārt 2019.gada 7 mēnešos - 2 358.
  • 2021. gada jūlijā bija 9637 bezdarbnieki ar invaliditāti jeb 15% no reģistrēto bezdarbnieku kopskaita. Tas ir par 2,7% vairāk nekā bija pirms Covid-19 pandēmijas, 2020.gada marta sākumā. 
  • Lielākais cilvēku ar invaliditāti skaits pēc pēdējās nodarbošanās sadalījumā pa profesiju pamatgrupām pēc Latvijas Republikas profesiju klasifikatora ir vienkāršajās profesijās. 32.5% no visiem reģistrētajiem bezdarbniekiem ar invaliditāti ir, piemēram, pakalpojumu un tirdzniecības darbinieki, kvalificēti strādnieki un amatnieki.

 

Dati: Nodarbinātības valsts aģentūra

Mazinoties Covid-19 pandēmijas ierobežojumiem, ir uzlabojusies situācija darba tirgū, pieaudzis vakanču skaits, kas ietekmē darbā iekārtošanās iespējas arī cilvēkiem ar invaliditāti, norāda Labklājības ministrijas (LM) Darba tirgus politikas vecākā eksperte Svetlana Djačkova. Arī biznesa konsultāciju uzņēmuma ERDA biznesa partnere Pārsla Baško, strādājot ar klientiem, saskata pozitīvu tendenci darba tirgū – arvien vairāk sāk runāt par iekļaujošas darba vides veidošanu un apsvērt, kā nodarbināt cilvēkus ar īpašam vajadzībām, lai uzlabotu uzņēmumu ikdienas darbību, sekmētu radošumu un citus dažādības pozitīvos aspektus. 

"Latvijā tie pārsvarā ir starptautiskie vai strauji augošie uzņēmumi, piemēram, "Rimi", kas jau pārskatījuši savas darba pieejas un aktīvi strādā pie vadītāju izglītošanas. Savukārt, piemēram, Lielbritānijā ir aprēķināts, ka apmēram 8% cilvēku ar īpašām vajadzībām joprojām spējīgi strādāt, bet gandrīz katrs otrais no viņiem nestrādā. Tātad Lielbritānijā ir aptuveni 3,6 miljoni cilvēki, ko varētu nodarbināt. Uzņēmēji aktīvi pārskata, pielāgo darba vietas, rīkus, lai tiešām dotu iespēju strādāt visiem. Tas nozīmē, ka, nevis ieved darbinieku darba vietā, sakot "re, mēģini izdzīvot!", bet reāli pārskata arī iekšējo vidi regulējošos dokumentus, sākot ar darbā pieņemšanas politiku līdz pat darbinieku labumu grozam," stāsta Baško. 

Pandēmijas laiks, kad darbinieki sagaida elastību, ir arī aktualizējis jautājumu – kāpēc gan neļaut nodarbināt cilvēkus ar invaliditāti uz nepilnu laiku? Baško ir novērojusi, ka darba devēji joprojām saka, ka tas ir apgrūtinoši, jo lielākā daļa no darbavietām ir paredzēta tieši pilna laika darbam. Taču bieži vien cilvēks ar invaliditāti psiholoģiski vai fiziski tādu slodzi strādāt nevar, norāda Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizāciju "Sustento" valdes priekšsēdētāja Gunta Anča. Tie, kuri netiek ar darbu galā, piemēram, smagākas invaliditātes dēļ, sēž mājās, jo darba devējiem diemžēl šādi darbinieki nav vajadzīgi. Anča atzīmē, ka tā ir milzīga problēma, jo valstī nav atbalsta sistēmas, kas sniedz atbalstu tiem, kas to nevar, tāpēc ir uzsāktas sarunas ar labklājības ministru Gati Eglīti (Jaunā konservatīvā partija).

Baidās kļūt par vīrusa nēsātāju

Dzīves laikā Regīna (vārds mainīts) paspējusi nomainīt trīs iestādes, kur nostrādājusi par ēkas dežuranti 11 gadus. Viņa bija tas cilvēks, kurš pārzināja katru ēkas nostūri un visus cilvēkus, kas nāk un iet. Darbs bija vakara maiņās, bet vientulība nav šķērslis, tā viņai patīk, un, kā pati atzīst, tad arī neviens "neskatās uz pirkstiem." Viņas neredzamā invaliditāte ir hroniskas slimības rezultāts, un ārsts noteicis diagnozi – depresija. Šobrīd Regīna ir jauna darba meklējumos, jo iepriekšējais bija tikai uz vasaras laiku, kamēr citi atradās atvaļinājumos, taču lielākoties sludinājumos meklē darbiniekus rīta maiņām vai uz pilnu slodzi, un tas viņai neder.

"Darbu meklēju sava rajona apkārtnē, jo šobrīd sabiedriskajā transportā nav droši braukt. Ja gadās, tad parasti sēžos tur, kur mazāk cilvēku un vienai rokai velku veikalā paņemto celofāna cimdiņu. Man gribas sevi pasargāt un arī vīram neko neatnest. Viņš ir kurlmēms, un kopš bērnības – epilepsija. Piedāvājumi ir no rītiem, bet es tiem nepiekrītu – man būs par grūtu agri celties, un vēl vīrs jākopj. Gribētos piestrādāt pēcpusdienā vai vakaros. Atklāti sakot, man arī pašai zāles jālieto."

Regīna atzīst, ka viņas diagnoze nav tāda, par kuru cilvēkiem varētu rasties aizspriedumi. Taču pandēmijas radītie apstākļi viņu nomāc – par spīti vakcīnai, viņa baidās kļūt par vīrusa nēsātāju. Tas arī ir iemesls, kādēļ viņa izvēlētos strādāt skolā, noliktavā vai birojā, nevis veikalā. Vakara stundās darbs tur ir apstājies un cilvēku plūsma rimusies, līdz ar to nav pamata uztraukumam.

Piedāvā prasmju apguves programmas

Šobrīd Latvijā arvien vairāk uzņēmumu piedāvā izmantot digitalizācijas iespējas un strādāt attālināti, taču nereti cilvēki ar invaliditāti neprot pastāstīt par savu diagnozi – ko var un ko nevar darīt. Izstrādājot individuālo darba meklēšanas plānu, Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA) sniedz atbalstu gan individuālu karjeras konsultāciju veidā, gan organizē iesaisti motivācijas programmās ar individuāliem mentoriem, kur tie kopā ar psihologu var palīdzēt apzināt, ko šie cilvēki var, sagatavot CV, motivācijas vēstuli u.tml. Pagaidām gan novērojams, ka cilvēku ar invaliditāti vidū dominē praktiskā darba piedāvājumi. Līdz ar to digitalizācijas iespēju potenciāls uz cilvēkiem ar invaliditāti nav pietiekami izmantots.

"Tā kā bieži vien personu ar invaliditāti prasmes neatbilst mainīgajām darba tirgus prasībām vai šīs prasmes ir nepietiekamas, NVA piedāvā pārkvalifikācijas un prasmju apguves programmas, lai personas ar invaliditāti apgūtu darba tirgū aktuālās prasmes, tostarp digitālās prasmes. Tādējādi viņi varētu veikt darba pienākumus arī attālināti un veicinātu savu konkurētspēju darba tirgū. Piemēram, 2020. gadā darba tirgū nepieciešamo papildu prasmju programmās (digitālās prasmes, valodu apguve) piedalījās 1244 bezdarbnieki ar invaliditāti," norāda LM Darba tirgus politikas vecākā eksperte Svetlana Djačkova.

Vienlaikus viņa atzīmē, ka arī pašiem cilvēkiem ar invaliditāti ir jābūt gataviem  pielāgoties pārmaiņām darba tirgū un izrādīt gatavību apgūt jaunas prasmes, bez kuru esamības bieži vien nav iespējama iekļaušanās darba tirgū. Digitālās prasmes vairs nav izvēle, bet gan nepieciešamība ikvienam, piekrīt uzņēmuma ERDA biznesa partnere Baško.

Biznesa konsultāciju uzņēmuma ERDA biznesa partnere Pārsla Baško

Arvien vairāk darba integrācijas uzņēmumu

Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas (LSUA) direktore Regita Zeiļa norāda, ka kopš pandēmijas sākuma arvien vairāk radušies jauni darba integrācijas uzņēmumi, kas nodarbina cilvēkus ar invaliditāti un dod iespēju aktīvāk iesaistīties darba tirgū un pielāgoties tā izmaiņām.

"Šo uzņēmumu kritērijs ir tāds, ka vismaz pusei no darbiniekiem ir jābūt sociāli mazāk aizsargātai grupai. Invaliditāte nav zīmogs uz pieres, līdz ar to tiem cilvēkiem ir tādas pašas darba iespējas kā jebkuram, ja tās ir atbilstošas cilvēka interesēm, prasmēm, zināšanām un spējām, kā arī, ja darba devējs ir gatavs pielāgoties," skaidro Zeiļa. 

Piemēram, viens no tādiem uzņēmumiem ir zvanu centrs "Sonido". Tā pamatdarbība ir sniegt zvanu centra pakalpojumus jebkuras nozares biznesam, taču tas ieguvis arī sociālā uzņēmuma statusu, 2018. gadā radot sociālo projektu "Parunāsim?", lai cilvēkiem, kas jūtas vientuļi, būtu iespēja kādam piezvanīt un tikt uzklausītam. Šobrīd uzņēmumā dažādos projektos strādā aptuveni 20 cilvēki – no tiem 12 cilvēki ar īpašām vajadzībām. 

""Parunāsim?" darbinieku kodolu veido cilvēki ar īpašām vajadzībām, kas ne vien prot, bet arī vēlas uzklausīt citus. Šie cilvēki savā darbā metas iekšā ar sirdi un dvēseli, jo viņu pašu dzīves līkloči ir iemācījuši viņiem būt empātiskiem un iejūtīgiem pret ikvienu," stāsta uzņēmuma dibinātāja Inga Muižniece. 

Uzņēmuma "Sonido" dibinātāja Inga Muižniece

Jau pirms pandēmijas uzņēmums piedāvāja strādāt no mājām, un nu jau daudzus gadus praktizē šādu pieeju, lai pēc iespējas vairāk iekļautu darba tirgū pirmspensijas vecuma cilvēkus, māmiņas ar bērniem, cilvēkus ar invaliditāti, kuriem darbs no mājām ir piemērotāks. Darbā tiek izmantotas zvanu centra austiņas, atsevišķiem darbiniekiem pielāgota programmatūra, kā arī nodrošināti ergonomiski krēsli un regulējami galdi ne tikai birojā, bet arī pēc nepieciešamības, strādājot no mājām. 

Darbs kompensē socializēšanās trūkumu

Lolita sāka strādāt zvanu centrā "Sonido" pandēmijas laikā, atbildot uz telefona zvaniem bezmaksas līnijā "Parunāsim?", uz kuru zvana vientuļi cilvēki. Viņa ir vājredzīga un ikdienā pārvietojas ar savu uzticamo pavadoni – labradoru Zuzi. Lolita gan atzīst, ka nebija pārliecināta, vai spēs pilnvērtīgi veikt šo darbu, jo sākumā uzņēmums bija piedāvājis citu amatu, kur būtu jāspēj ātri orientēties apjomīgās informācijas bāzēs. Lai to darītu, viņai būtu nepieciešama datora ekrāna lasošā programma, kas nolasītu tekstu skaļi, taču cilvēkam otrā klausules galā tas varētu traucēt. Šobrīd darba vajadzībām viņas biroja datorā ir uzstādīta ekrānu palielinošā programma, bet mājās viņa vienkārši uzliek austiņas, piebīda monitoru sev tuvāk un palielina bildi, ja tas nepieciešams.

Sākoties pandēmijai, darba apjoms ir strauji audzis, bet tas Lolitai nav traucējis. Tieši pretēji –  viņai tas ļoti patīk. Darbs kompensē pandēmijas radīto socializēšanās trūkumu, un reizēm pat ar zvanam paredzētajām 40 minūtēm nepietiek, lai uzklausītu, kas zvanītājam tajā brīdī ir uz sirds.  

"Esam kopā gan smējušies, gan raudājuši. Piemēram, ir vecāka gadagājuma cilvēki, kuriem ir bail un kuriem mums nākas stāstīt, ka ārā aiz durvīm nav tik briesmīgi, kā varētu likties pēc radio un televizorā dzirdētā. Citi stāsta par receptēm, par savu dārzu, audzēšanu. Piemēram, viena kundze teikusi, ka, ja mēs šeit nebūtu, viņa varbūt šajā pasaulē vairs neatrastos. Tu saproti, ka tu tam cilvēkam tiešām esi svarīgs, ja viņš tev zvana un to visu stāsta," atklāj Lolita.

Lolita atbild uz telefona zvaniem līnijā "Parunāsim?"

Tagad daļa no darba dienām paiet attālināti, strādājot no mājām, par ko Lolita ir pateicīga, jo ceļā un sastrēgumos pavadīto laiku viņa var izmantot, palīdzot bērnam ar mājasdarbiem vai nodarbojoties ar mājas lietām. Reizi mēnesī viņa Zuzes pavadībā dodas uz biroju, par ko suns ir ļoti priecīgs, jo tur viņam iekārtota sava darba vieta, savukārt Lolita var satikt kolēģus klātienē.

Vai neklātiene "nosvītro" integrācijas mēģinājumus? 

Pandēmija radījusi priekšrocību paņemt pauzes, kad nepieciešams, strādāt savā tempā bez ārēja spiediena, īpaši, ja ir grūtības strādāt birojā vai komandā, kā arī pašiem noteikt ērtu vidi, kurā darboties, apgalvo LSUA direktore Regita Zeiļa. Organizācijas "Sustento" valdes priekšsēdētāja Gunta Anča norāda, ka šie apstākļi ir ērti cilvēkiem ar invaliditāti tā iemesla dēļ, ka vienkārši nekur nav jāiet. Taču tas akcentē arī attālinātās darbības negatīvo pusi – cilvēkam, kuram jau tā ir sarežģīti iziet no mājas dažādu apstākļu dēļ, šī ir iespēja neiziet no mājas vispār. Arvien mazāk cilvēki socializējas, iziet no mājas un vēlas būt klātienē. Anča saskata tam vairākus iemeslus. 

"Viens ir tas, ka cilvēkiem ir bail. Droši vien, ja tu pusotru gadu nekur neesi bijis, tad varētu būt bail kaut kur doties, jo šķiet, ka ārējā pasaule ir draudīga. Es teiktu, ka tam būs ārkārtīgi negatīvas sekas. Mēs visu laiku runājam par cilvēku ar invaliditāti iekļaušanu sabiedrībā, bet šobrīd ar visiem ierobežojumiem pilnīgi neapzināti esam novilkuši tam pāri svītru. Nav pārliecības, ka tad, kad viss beigsies, mēs atgriezīsies tajā līmenī, kur, runājot par integrāciju, bijām pirms pandēmijas."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt