Naturalizācijas procesam jau 20 gadi: atmiņas, mācības, izaicinājumi

Kopš 1995.gada par Latvijas pilsoņiem naturalizācijas ceļā kļuvuši 142 557 cilvēki. Naturalizācijas procesam šonedēļ aprit tieši 20 gadu. Kādi bijuši naturalizācijas lielākie izaicinājumi šajā laikā, kādus secinājumus varam izdarīt un kāda ir naturalizācijas procesa nākotne? 

Pirmie zvēresti un kuriozi pārbaudēs

„Tas bija katrā ziņā interesanti… Svinīgi nolasīju zvērestu, un ar to bija cauri. Burtiski tajā pašā vai nākamajā dienā saņēmām pases, un es par to aizmirsu,” tā kļūšanu par Latvijas pilsoni pirms 20 gadiem atminas kādreizējais baleta premjers, tagad Horeogrāfijas skolas pedagogs Aleksandrs Kolbins.

Tieši viņam 1995.gada vasarā uzticēja lasīt zvērestu pirmo naturalizēto Latvijas pilsoņu vārdā.

„Brīdī, kad es ieraudzīju to dokumentu un pats apjēdzu šī brīža svarīgumu, bet visi pārējie sēž… Laikam nostrādāja tas, ka visu mūžu esmu bijis uz skatuves, un tā nu es palūdzu visus piecelties kājās,” atceras Kolbins.

Viņa ģimene nāk no Krievijas, bet viņš pats dzimis Rīgā un uzsver, ka visu darba mūžu veltījis Latvijai, tādēļ dalījums krievos un latviešos viņu nesatraucot. Arī pats īsti nevarot pateikt, vai ir vairāk krievs vai latvietis. Par pilsonības iegūšanu gan jautājumu neesot bijis – kolīdz parādījās tāda iespēja, Kolbins pieteicās.

„Man acīmredzot pietika smadzeņu, ka tas agri vai vēlu būs jādara. Jo es nevarēju iedomāties, ka pēkšņi varētu pārbraukt kaut kur citur dzīvot. Man te ir pierasts,” saka Kolbins.

Tāpat kā Aleksandram Kolbinam, lēmums palikt Latvijā deviņdesmito gadu sākumā bija skaidrs arī lietuvietim Teodoram Tverijonam, kurš formāli kļuva par pirmo naturalizēto Latvijas pilsoni.

„Man nebija ne šaubu, ne domu, vai tas būtu jādara. Ja es palieku Latvijā, tad jābūt Latvijas pilsonim, kā gan savādāk. Ar valodu man tajā laikā vairs nebija nekādu problēmu,” stāsta Tverijons.

Pārcēlies uz Latviju jau sešdesmito gadu vidū, izveidojis ģimeni un karjeru, vēlāk ilggadējais Komercbanku asociācijas šefs 1995.gadā stājās pilsonības pretendentu komisijas priekšā.

„Teikšu atklāti – esmu pabeidzis divas augstskolas un dzīvē kārtojis daudz eksāmenu. Bet tik nopietni organizētus un stingrus eksāmenus kā šos, [latviešu valodā un vēsturē pilsonības iegūšanai] es savā mūžā nebiju kārtojis,” apgalvo Tverijons.

Valodas un vēstures eksāmeni Tverijonam atmiņā palikuši nevis kā saturiski grūti, bet birokrātiski formāli un saspīlēti. Gadījies arī pa kuriozam, piemēram, 10 minūšu runas pārbaudē viņam bija jāiznomā televizors.

„Komisija bija nomas darbinieki, un es biju klients. Nu, es to televizoru iznomāju divu minūšu laikā, un mums vairs nebija par ko runāt. Bet, tā kā tas bija pirmais eksāmens, klāt bija arī televīzija, un nelaimīgie komisijas locekļi, ievērojot noteikto reglamentu, nevarēja mani tā vienkārši atlaist, lai gan bija redzams, ka sarunvaloda ir normālā līmenī. Un tad viena no komisijas loceklēm teica: „Tverijona kungs, jūs daudz par bankām zināt, pastāstiet kaut ko par „Banku Baltija”.” Un tā nu es atlikušās sešas septiņas minūtes stāstīju, kamēr neiztecēja laiks,” atceras Tverijons.

Ar humoru latviešu valodas pārbaudi atceras arī baletdejotājs Aleksandrs Kolbins.

„Sēdēja tur kādas septiņas dāmas, es ienācu. Toreiz vēl biju jauns un smuks, varat iedomāties, tas tomēr bija pirms divdesmit gadiem. [Viņas saka] – māksliniek, kā jūs to sasniedzāt? Kā tikāt pie tādas profesijas? Un es sēdēju un ilgi stāstīju. Mēs aizmirsām, ka stāv rinda. Pēc kādām 20 minūtēm teicu – tur tak’ stāv cilvēki aiz durvīm, gaida savu kārtu…” atminas Kolbins.

Pēcāk izrādījās, ka Kolbinam kā latviešu plūsmā augstskolu beigušam eksāmens nemaz nebūtu bijis jākārto. Šādu neskaidrību un pārpratumu sākumā netrūka, jo naturalizācijas procesam nācās gatavoties lielā steigā.

Sākums steigā, politiķi - bez entuziasma

Naturalizācijas procesu Latvijā aizsāka 1994.gadā karstās politiskās diskusijās pieņemtais Pilsonības likums, Naturalizācijas pārvaldi izveidoja vien oktobrī. Četros mēnešos bija jāsagatavojas naturalizācijas sākumam, atceras kādreizējā pārvaldes vadītāja Eiženija Aldermane, tagad Rīgas domniece no partijas „Gods kalpot Rīgai”.

„Mani paaicināja pie sevis Ministru prezidents un uzdeva jautājumu: „Jūs saprotat, ka no jums ir atkarīgs tas, vai Latviju februāra sākumā uzņems Eiropas Padomē?" Jo tas bija noteikums – obligāti ir jāsāk pilsonības iegūšanas process. Igauņi jau kādu pusotru gadu bija šajā procesā,” stāsta Aldermane.

Lielu entuziasmu no politiķu puses naturalizācijas procesa veicināšanai Aldermane tolaik neesot jutusi, lielākoties atbalsts nācis no vēstniecībām un starptautiskajām organizācijām.

Ilggadējā Naturalizācijas pārvaldes priekšniece atzīst, ka jau sākotnēji sapratusi: visus nepilsoņus neizdosies aptvert.

„Pirmkārt, šo pilsonības iegūšanas procesu naturalizācijas ceļā pavadīja zināms negatīvs fons. Un man nebija ne mazāko šaubu, ka daļu no nepilsoņiem tas ietekmēs. [..] Pietrūkst šīs saimnieka gribas aicināt kļūt par Latvijas pilsoni un aicināt to ar pozitīvismu. Man bija skaidrs, ka visu laiku tas būs tāds strīdus akmens. Tā arī notika,” secina Aldermane.

1995.gadā Latvijā bija vairāk nekā 750 tūkstoši nepilsoņu. Pirmajos gados naturalizāciju regulēja vecuma kvotas jeb tā saucamie „naturalizācijas logi”, pēc kuru atcelšanas 1998.gadā naturalizācijas pieteikumu skaits pieauga.

Nepilsoņi arvien bijuši lielākā daļa naturalizēto iedzīvotāju, un straujākos apgriezienus naturalizācija uzņēma līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā pirms 11 gadiem – bija pat jāpierakstās rindās, un naturalizēto skaits sasniedza pat 20 tūkstošus gadā.

Interese apsīkst

Taču kopš tā laika situācija ir krietni mainījusies, stāsta pašreizējais Naturalizācijas pārvaldes vadītājs Igors Gorbunovs.

 „2007.gadā interese par pilsonību samazinājās un šobrīd ir galīgi izsīkusi. Tas varbūt saistāms ar to, ka no 2008.gada nepilsoņiem vairs nevajadzēja vīzu ne uz Eiropas valstīm, ne uz Krieviju,” pieļauj Gorbunovs.

Pērn Latvijas pilsonībā naturalizācijas kārtībā uzņemti vien 939 cilvēki, 90% no viņiem – nepilsoņi. Apmierinātība ar nepilsoņa statusu ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ naturalizācijas temps pēdējos gados tik dramatiski krities – to parāda Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes veiktās nepilsoņu aptaujas. Taču ir arī citi iemesli, stāsta Igors Gorbunovs.

„Ir trīs galvenie iemesli – uzskats, ka pilsonība pienākas automātiski, bailes no eksāmena, kā arī cilvēki gaida kaut kādus atvieglojumus naturalizācijas procesā, kaut gan pašlaik ir skaidrs, ka nekādu atvieglojumu nebūs. Pagājušogad stājās spēkā grozījumi Pilsonības likumā, un tuvākajā laikā Pilsonības likums netiks aiztikts,” saka Gorbunovs.

Dažus biedē valodas eksāmens; dažus vilina iespēja aizbraukt  

Ekspertiem par pārsteigumu nesenā (2014.gada nogalē) aptaujā Rīgas mazākumtautību vidusskolās jaunieši par galveno šķērsli pilsonības iegūšanai nepilsoņu vidū minējuši latviešu valodas nezināšanu.

2014.gada nogales aptauja. Mazākumtautību izglītojamo (814 personas vecumā no 15 līdz 18 gadiem) atbildes. Respondenti uz dotajiem jautājumiem varēja izvēlēties 1-2 atbilžu variantus. Diagrammā redzams sniegto atbilžu skaits un īpatsvars (%).

Tiem, kam pilsonība jāiegūst naturalizācijas ceļā, jākārto eksāmeni latviešu valodā un vēsturē. Sekmīgi tos noliek 60-80% pretendentu. PMLP mājaslapā pieejami gan testa, gan mutiskās pārbaudes paraugi.

Eksāmenos lielākoties problēmas esot ar rakstību, cilvēkiem grūti arī izteikties latviešu valodā.

„Es ļoti slikti runāju latviski,” atzīst jelgavnieks Boriss Ļeoņenko, kurš par Latvijas pilsoni kļuva pērn. Viņš Latvijā ieradies no Ukrainas pirms 30 gadiem un līdz šim nepilsoņa statuss neesot traucējis. Nokārtot pilsonību motivējis kāds biznesa brauciens uz Krieviju.

 „Mans biznesa partneris paskatījās uz manu pasi un teica: „Kas tas ir – „alien”? Tev vajag Latvijas pilsonību vai otras valsts pilsonību”. Tas mani pamudināja. Es padomāju – dzīvoju Latvijā, man varbūt ne viss patīk, bet jābūt kādai pozīcijai. Nolēmu – jāiet mācīties,” stāsta Boriss Ļeoņenko.

Pērn pirmoreiz bijis vēlēt, bet citādi pilsonība neko daudz neesot mainījusi. Galvenais ieguvums ir piederības sajūta, saka Boriss. Pārcelties uz ārzemēm ar pilsoņa pasi kabatā viņš neplāno.

Taču PMLP jaunākā Rīgas mazākumtautību skolēnu aptauja atklājusi, ka viņi kā Latvijas pilsonības galveno ieguvumu redz nevis lielāku piederības sajūtu, plašākas darba iespējas Latvijā vai tiesības vēlēt, bet iespēju mācīties un strādāt Eiropas Savienībā.

Mazākumtautību izglītojamo (814 personas vecumā no 15 līdz 18 gadiem) atbildes.Respondenti uz dotajiem jautājumiem varēja izvēlēties 1-2 atbilžu variantus. Diagrammā redzams sniegto atbilžu skaits un īpatsvars (%).

„Es baidos, ka šobrīd pilsonība ir kļuvusi vairāk par preci, bet tā nekad nedrīkstētu būt prece,” uzsver Aldermane.

 Vai visi, kas gribējuši, jau naturaizējušies?  

Attieksmes maņiu Aldermane saista ar integrācijas politikas trūkumu, kurā, viņasprāt, daļēji vainojama arī Naturalizācijas pārvaldes kā atsevišķas struktūras likvidēšana 2009.gadā, pievienojot to PMLP.

„Ja būtu atstātas katrā reģionā viena neliela nodaļa, tad tā sadarbotos ar pašvaldībām šajā jautājumā, ko mēs savulaik darījām ļoti intensīvi, un tas būtu pilnīgi cits fons, uz kura tad cilvēks kļūtu par Latvijas pilsoni,” saka Aldermane.

Pašreizējā Naturalizācijas pārvaldes vadība risinājumu redz informēšanā un individuālā pieejā, uzskata Igors Gorbunovs.

„Mēs arī cenšamies to darīt. Pašlaik visās PMLP nodaļās nepilsoņi, kuri maina pasi, tiek uzrunāti individuāli, stāstīts par iespējām naturalizēties un, ja viņiem ir nepilngadīgi bērni, kā viņus reģistrēt par pilsoņiem. Izsniedzam viņiem speciālus bukletus. Redzēs, kāds šim pasākumam būs efekts,” stāsta Gorbunovs.

„Mums ir vēl daudz ideju, kam vajadzīgi līdzekļi. Piemēram, uztaisīt latviešu valodas un vēstures eksāmena simulāciju e-vidē, lai cilvēki var patrenēties,” saka Gorbunovs.

Divdesmit gados naturalizācijas ceļā par Latvijas pilsoņiem kļuvuši 142 tūkstoši cilvēku un nepilsoņu skaits sarucis līdz 262 tūkstošiem. Daļa miruši, daļa ieguvuši citas valsts pilsonību.

„Tie, kam vajadzēja un kas gribēja, tie varēja iegūt. Tie, kuriem nav, tas nozīmē, ka viņi negrib būt par pilsoņiem,” secina pirmais naturalizētais Latvijas pilsonis Teodors Tverijons.

Naturalizācijas pārvaldes priekšnieks Igors Gorbunovs lēš, ka par nepilsoņa statusu kā pagātni varēsim runāt vēl pēc gadiem 20. Tikmēr pašlaik ik gadu naturalizēto vidū ir arvien vairāk citu valstu pilsoņu – lielākoties no Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas, bet naturalizējas arī Ķīnas, Ēģiptes, Burundi un citu valstu pilsoņi.



Plašāku diskusiju par naturalizācijas procesa divdesmitgadi klausieties raidījumā „Krustpunktā”: 

 

1 komentārs
Ezis Adesso
"Divdesmit gados naturalizācijas ceļā par Latvijas pilsoņiem kļuvuši 142 tūkstoši cilvēku un nepilsoņu skaits sarucis līdz 262 tūkstošiem. Daļa miruši, daļa ieguvuši citas valsts pilsonību." -- izklausās pēc īsta "veiksmes stāsta", ņemot vērā, ka bija 750 tūkstoši nepilsoņu. 300+ tūkstoši miruši vai ieguvuši citas valsts pasi...
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Populārākie
Interesanti