Dažādas traumas bērni visbiežāk gūst gada siltākajos mēnešos, kad ir iespējams vairāk laika pavadīt brīvā dabā. Šogad bērnu traumatisms ir satraucošs, tā atzina Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā (NMPD), norādot, ka no maija līdz jūlijam mediķi slimnīcās nogādājuši tūkstoš bērnu vairāk nekā pērnā gada attiecīgajā periodā.
Savukārt Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā (BKUS) no maija līdz jūlijam dažādu traumu dēļ pēc palīdzības vērsās vidēji 2000 reižu mēnesī. Salīdzinot ar 2019. gada to pašu periodu, kad vēl nebija Covid-19 pandēmijas dēļ ieviesto ierobežojumu, šogad skaits pieauga vidēji par 150 reizēm mēnesī.
Bērnu slimnīcas ķirurgs Jānis Upenieks stāstīja, kādas traumas bērni gūst visbiežāk: “Spektrs ir visplašākais. No banāliem sasitumiem un zilumiem līdz pat ļoti nopietniem vaļējiem lūzumiem. Spiesti ilgstoši ārstēties slimnīcā. Pēc tam ir ilgstošs rehabilitācijas posms.”
Upenieks pieļauj, ka šā gada siltākajos mēnešos traumu skaits ievērojami pieauga, jo pandēmijas dēļ valstī ilgu laiku bija stingri ierobežojumi, kas neļāva bērniem būt pietiekami aktīviem.
“Tas ir sava veida kā rikošeta efekts. Bērniem ir dabīgi un normāli būt aktīviem un skriet, un darboties. Ja viņi visu laiku tiek bremzēti, tad tajā brīdi, kad robežas palaiž vaļīgāk, tā enerģija plūst pāri malām,” sacīja ķirurgs.
NMPD informēja, ka bērni visbiežāk traumas gūst ceļu satiksmes negadījumos un krītot no augstuma. Mediķi uz izsaukumiem lielākoties dodas pie bērniem līdz trīs gadu vecumam un pie skolēniem līdz 14 gadiem.
Par lielo traumu skaitu norūpējušies ir arī vecāku organizācijā “Mammām un tētiem”. Tās vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa norādīja, ka Latvijā bērnu traumatisma rādītājs jau gadiem ilgi ir viens no augstākajiem Eiropas Savienībā. Lai samazinātu drūmo statistiku, viņa akcentēja, ka valstij regulāri un sistemātiski jāizglīto bērnu vecāki. Organizācija jau daudzus gadus pievēršas bērnu drošības jautājumiem, taču – lai traumu skaits manāmi saruktu, Akmentiņa-Smildziņa uzskata, ka ar to ir par maz.
Viņa skaidroja: “Bērnu traumatisms ir tā lieta, kur viens nevar veikt būtiskus uzlabojumus. Ir jābūt lielam plānam. Un ir jābūt politiskai un valsts gribai nopietni samazināt bērnu traumatismu. Kustībai ir jābūt no valsts. Tad, protams, var iesaistīt pašvaldības, NVO, kas atbilst jomai. Viņi visu to var darīt.”
Arī Kaspars Meļņikonis, kurš jau 25 gadus organizē nometnes bērniem un jauniešiem, uzskata, ka valstij vajadzētu vairāk skaidrot, piemēram, par ugunsdrošību un par to, kā rīkoties ar asiem priekšmetiem.
“Mums skolās vajadzētu mācīt jauniešiem filtrēt [to], ko tu dari. Valsts vispār ir diezgan pasīva darbā ar jauniešiem. Ir atsevišķas organizācijas, kas strādā ar jauniešiem. Man arī ir sava biedrība. Mēs strādājam ar jauniešiem. Mēs darām tik, cik mēs varam izdarīt. Ja tas viss notiktu valsts līmenī, tad būtu daudz labāk un vieglāk,” pauda Meļņikonis.
Taču viņš uzskata, ka bērnu traumatisms Latvijā nav problēma: “Statistika ir nemainīgi augsta. (..) Jā, jo bērni ir bērni. Viņi skatīsies kaut kur citur, skries iekšā. Bruņas jānēsā, lai tā varbūt nebūtu.”
Savukārt Veselības ministrija atzinusi, ka bērnu traumatisms Latvijā ir problēma.
Institūcijas pārstāve Sanita Lazdiņa skaidroja, ka valstī ik gadu norisinās dažādas izglītojošas aktivitātes, kurās bērniem skaidro drošības noteikumus. Tagad ministrija esot izstrādājusi arī politikas plānošanas dokumentu, kurā viens no mērķiem ir samazināt bērnu traumatismu, pievēršoties arī peldētprasmei. Izglītojošām nodarbībām esot paredzēts Eiropas Savienības finansējums, kuru varētu saņemt 2023. gadā.
