Jaungulbenes pagasta „Upmalu” saimniece Ārija Ozoliņa tobrīd, pati sēžot pie traktora stūres, gatavo lopbarību. Viņa apsaimnieko ap 200 hektāru, lai to varētu veikt, pašai nācies apgūt traktora vadīšanu:
"Ar tehniku sākās tā - man bija tāds kā dzīvesdraugs, kas draudzējās vairāk ar alkoholu... nebija, kas atved sienu. Traktors stāv pie stūra, traktorista nav... Paņēmu grāmatu, saķu pētīt, kā iedarbināt un strādāt. (..) Pašai ar visu jātiek galā."
Savulaik saimniecības pamatnozare bija piena lopkopība, bet no tās nācās atteikties. Palīgu un strādnieku trūkums rosinājis saimnieci pievērsties gaļas lopu audzēšanai, to saimniecībā ir ap 140. Protams, ir lietas, kuras enerģiskā sieviete var paveikt pati, bet ne jau visu.
Protams, dzirdēts jau arī, ka saimnieki nevēlas maksāt pienācīgu algu un tas nemudina strādāt fiziski smago lauku darbu, taču šim viedoklim Ārija Ozoliņa gluži nepiekrīt.
"Labākā alga, ko esmu maksājusi, ir 50 eiro dienā, bet arī tad neplēšas uz to darbu... Laikam vajadzības nav."
Trūkstot strādniekiem, tagad par saimniekošanas apjoma samazināšanu apsver ārstniecības augu audzētājs, Malienas pagasta „Ziemeļu” saimnieks Roberts Zeltiņš. Un pamatproblēma jau tā pati.
"Iemesls? Nav strādnieku, tikai pabalstu saņēmēji, kas turpat aiz stūra to izčurā..."
Roberts Zeltiņš uzskata, tik daudz ir runāts par strādnieku problēmām un par pabalstiem, kas neveicina interesi par darbu, bet reāla risinājuma jau nav. Viņaprāt, dzērājiem pabalsti būtu jāatņem.
Tomēr, runājot ar lauku sociālajiem darbiniekiem, tad nav nemaz tik vienkārši kādam atņemt pabalstu, ja viņš ir bez darba un stājies bezdarbnieku uzskaitē. Tā kāda sociālā darbiniece atzina - kamēr tiesības, proti, man pienākas, stāvēs pāri pienākumiem, tikmēr situācija nemainīsies.
