LTV raidījumā “4.studija” vērsās Linda, kura bija nolēmusi ļaut pēc nāves ziedot savus orgānus kāda cilvēka labā. “Nolēmu izbraukt uz PMLP [Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi] parakstīt iesniegumu par atļauju izmantot orgānus pēc nāves. Jo domāju, lai nav jāapgrūtina tuvinieki, ja nu kaut kas atgadās,” stāsta Linda.
Taču Lindai nācies vilties: “Pirmais apjukums radās tad, kad paskaidroja, ka tas saistīts ne tikai ar palīdzēšanu, kad cilvēks gaida orgānu pārstādīšanu. Bet ar to iesniegumu ļauju ķermeni izmantot zinātnes vajadzībām, jebkādiem medicīnas pētījumiem, piemēram, lai parādītu studentiem, kā mani saplosa piraijas.”
Linda apjuka un noteikti negribēja, ka viņas mirušo miesu saplosa piraijas. Tomēr iesniegumu viņa parakstīja, jo tieši šāda mērķa dēļ viņa bija ieradusies. Turklāt Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes mājaslapā bija rakstīts, ka cilvēks var mainīt savu izdarīto izvēli.
“Kad es vēlējos anulēt [iesniegumu], tad man paskaidroja, ka nevar anulēt, bet aizliegt izmantot.
Tā esmu parakstījusi aizliegumu, lai gan tā nedomāju,” stāsta Linda.
Latvijā nav iespēja atzīmēt, kādam mērķim orgānus cilvēks grib ziedot. Ja piekrīt orgānu izmantošanai pēc nāves, nav iespējams norādīt, tieši kādam mērķim orgāni tiks izmantoti – lai glābtu kāda konkrēta cilvēka dzīvību vai lai orgānus izmantotu kā uzskates līdzekli studentiem.
“Plānots, ka no 2020.gada pat būs e-veselībā šāda atzīme veicama. Tur būs atsevišķi sadalīts: orgāni, veidi. Citreiz ir tā, ka cilvēks ir par nieru, aknu ziedošanu, bet pret sirds [izmantošanu]. Lai katram ir iespēja piekrist vai atteikties un attiecīgi sadalīt, [kam piekrist],” stāsta transplantologs Jānis Jušinskis.
Transplantācijas centrā rinda uz pārstādāmajiem orgāniem ir gara. Tāpēc potenciālos donorus dažkārt uztrauc, vai vajadzība pēc orgāniem neapdraud smagā stāvoklī slimnīcā nonākušu pacientu dzīvību.
“Ne uzņemšanas nodaļas, ne “ātrās palīdzības” ārsti nemaz nezinās, vai esat piekritis, vai ne.
Jo likums paredz, ka piekrišana formējama PMLP, to var uzzināt caur Iedzīvotāju reģistru un to var uzzināt tikai daži cilvēki visā Latvijā – transplantācijas koordinatori, kuri mediķi var atsaukt tikai tad, ja ir vai tūlīt būs apstiprināta nāve. Tātad nevar ietekmēt iespēju ārstēt vai neārstēt,” skaidro transplantologs.
Ja potenciālais donors tuvojas nāves robežai, mediķi var sākt meklēt informāciju par mirstošo – vai viņš ir devis piekrišanu, vai ne – un paralēli gatavoties pārstādīšanas operācijai.
“Ja nav informācijas Iedzīvotāju reģistrā par to, kāda bijusi cilvēka dzīves laikā izteiktā griba, tad vienmēr tiek meklēti piederīgie, lai noskaidrotu aizgājēja vēlēšanos. Tikai pēc tam, kad ir akcepts, ka ir bijis ar mieru [ziedot orgānus], tikai tad var veikt darbības,” saka Veselības ministrijas preses pārstāvis Oskars Šneiders.
Bet ir viens būtisks aspekts – ja cilvēks nav atzīmējis, ka nepiekrīt orgānu ziedošanai, viņš automātiski tiek uzskatīts par donoru. “Tas ir piekrišanas prezumpcijas moments – ja nav pateikts ne “jā”, ne “nē”, tad tiek uzskatīts, ka ir par. Bet ja iespējams, tad runā ar piederīgajiem. Ir izņēmuma gadījumi: nav informācijas, bet piederīgie nav sasniedzami vai ir tikai dažas minūtes, tad tiek likums traktēts, ka bija piekrišana,” stāsta Jušinskis.
