Jau vēstīts, ka ar dziesmām un kopīgu zupas katlu „Muceniekos” jūnija vidū atzīmē kārtējā Eiropas Bēgļu fonda projekta noslēgumu un gaidāmo Pasaules bēgļu dienu. Pašlaik „Muceniekos” mitinās apmēram pussimt patvēruma meklētāju, pārsvarā no Ukrainas, Gruzijas un Vjetnamas, kuri gaida, vai saņems bēgļa vai alternatīvo statusu.
Zviedrietei Karolīnai Billingai „Mucenieki” nav sveši – viņa pārstāvēja ANO Bēgļu aģentūru Latvijā deviņdesmito gadu beigās, kad ar aģentūras atbalstu tapušais centrs vēra savas durvis pirmajiem patvēruma meklētājiem. Pēdējos gados strādājusi gan Zambijā, gan citviet pasaulē, Billinga teic, ka spēj iztēloties bēgļu sajūtas, ierodoties sev svešā valstī.
„Arī es ierodos jaunās vietās, nezinu valodu un paražas… Protams, esmu priviliģētā situācijā, jo pārceļos darbā, nevis baiļu dēļ, tomēr zināmā mērā spēju saprast bēgļus,” saka Billinga.
Šoreiz „Muceniekus” ANO pārstāve apmeklē saistībā ar ziņojumu par bēgļu integrāciju Latvijā. Tas nav pārāk glaimojošs – 17 gados kopš patvēruma procedūras ieviešanas valsts tā arī nav spējusi izveidot visaptverošu integrācijas sistēmu bēgļiem, ar ko aizbildinās arī noraidošajā attieksmē pret bēgļu kvotām. Ar to arī sākam sarunu.
Karolīna Billinga: Mūsu pētījums balstās uz datu analīzi, intervijām ar bēgļiem, valdības un nevalstisko organizāciju pārstāvjiem. Viens no secinājumiem ir – bēgļi, kas pašlaik dzīvo Latvijā, grib mācīties valodu, atrast darbu, paši maksāt rēķinus un nodokļus. Viņi grib integrēties un iepazīt Latvijas brīnišķīgo kultūru. Taču daudziem tas nākas grūti, jo, ierodoties valstī kā svešiniekam un nezinot valodu, ir vajadzīga palīdzība – sākot no bankas konta atvēršanas līdz bērnu pieteikšanai skolā. Latvijā šodien trūkst visaptverošas integrācijas programmas, kas sniegtu šādu palīdzību. Ar to es pamatā domāju padomus un praktisku palīdzību.
Bēgļi, ar kuriem mēs runājām, nealkst naudas, viņi grib paši par sevi parūpēties. Bet viņiem vajag mazliet palīdzēt.
Tātad gandrīz 20 gados kopš patvēruma procedūras ieviešanas Latvijas valdība nav spējusi šādu programmu izveidot. Kā jūs to vērtējat – vai tā ir negribēšana, vai arī ir kādas citas problēmas?
Karolīna Billinga: Domāju, ka situācija Latvijā ir līdzīga kā daudzās citās valstīs. Tiek ieviesta patvēruma procedūra, bet sākumā patvēruma meklētāju skaits ir neliels, tādēļ šķiet, ka varēs atbalstīt katru no viņiem atbalstīt individuāli. Bet, skaitam augot, mēs aptveram, ka ir vajadzīga valsts koordinēta integrācijas programma, kas iekļauj gan valodas mācīšanos, gan darba atrašanu un līdz ar to spēju pašam samaksāt par īri. Tas viss ir ļoti cieši saistīts. Daudzas Eiropas valstis šādas programmas ir ieviesušas tikai nesen, bet jāatceras, ka pie tām ir pastāvīgi jāstrādā, jo sabiedrība mainās un integrācijas pasākumi ir jāpielāgo. Priecājos, ka Latvijas Kultūras ministrija ir iesaistījusies mūsu ziņojuma publicēšanas pasākumā un paudusi gatavību mācīties no citu valstu pieredzes.
Tomēr pašlaik esam situācijā, kad tūlīt beigsies Eiropas Bēgļu fonda projekts, caur kuru bēgļiem nodrošināja valodas apmācību, juridisko un citu palīdzību. Līdz nākamajam plānošanas periodam vismaz gadu viņi paliks tikai ar to mazumiņu, kas pašlaik pienākas no valsts.
Karolīna Billinga: Ir jāsaprot, ka bēgļu integrācijas programma ir valsts atbildība. Tas uzreiz nenozīmē, ka vajadzīgs milzums naudas – palīdzībai jābūt gudrai, un resursi jāizmanto efektīvi. Piemēram, viens no mūsu ziņojuma secinājumiem ir, ka bēgļi nesaņem pietiekami daudz informācijas par to, kā pieteikties darbā vai kur meklēt dzīvokli. Šīs lietas varētu atrisināt arī ar ļoti ierobežotiem resursiem, izveidojot bukletus vai rīkojot pasākumus, kur to izskaidrotu. Tas nemaz tik daudz nemaksātu.
Ar bēgļiem ir jārunā, lai saprastu, kāds atbalsts viņiem ir vajadzīgs, un tad jāskatās, ko ar esošajiem resursiem var izdarīt. Galvenais ir neapzīmogot bēgļus kā vienotu veselumu, bet saskatīt, ka katrs bēglis pirmkārt ir cilvēks. Tas ir vīrietis, sieviete, zēns vai meitene, kam ir savas prasmes, enerģija un vēlēšanās izveidot sev jaunu dzīvi. Šis potenciāls ir jāizmanto, nevis jāuztver bēgļi tikai kā pasīvi atbalsta saņēmēji. Viņiem ir daudz resursu, bet vajag mazliet palīdzības no cilvēkiem, kas šo valsti pazīst labāk.
Daudzi no mums bēgļus uztver pirmkārt kā “problēmu”. Bet vai tā var būt arī iespēja?
Karolīna Billinga: Pirmkārt, jāpatur prātā, ka bēgļi ir tieši tādi paši cilvēki kā es un jūs, kuri ir nonākuši ārkārtas situācijā. Viņi sevi neidentificē kā bēgļus. Viņi teiks, piemēram, - mani sauc Karolīna, esmu juriste, man ir trīs bērni. Bet es biju spiesta pamest dzimteni un kļūt par bēgli. Daudzās Eiropas valstīs šodien trūkst darbaspēka – trūkst ārstu, inženieru, IT speciālistu. Un daudziem bēgļiem ir šādas prasmes. Piemēram, pirms pāris dienām Zviedrijas televīzijā redzēju sižetu par kādu Zviedrijas pašvaldību, kurā krietni audzis vidējais izglītības līmenis, kopš tur apmetušies bēgļi no Sīrijas. Jo vairumam no viņiem ir laba izglītība un darba pieredze.
Daži cilvēki Latvijā diezgan skaļi pauž bažas, ka daudzi bēgļi māk tikai ganīt lopus un būvēt kleķa būdiņas, tādēļ nespēs integrēties darba tirgū. Vai no jūsu teiktā jāsaprot, ka tie ir aizspriedumi, kam nav pamata?
Karolīna Billinga: Jā, es tā domāju. Kā jau teicu, bēgļi sevi neidenfificē pirmkārt kā “bēgļus”. Tās ir mātes, tēvi, inženieri, pavāri, mūziķi un tā tālāk, kas ir spiesti bēgt. Tāpat kā latvieši, kuri Otrā pasaules kara laikā bēga uz Rietumiem. Viņi nebija nespējīgi bēgļi, bet cilvēki ar savām spējām un talantiem. Domāju, ka bēgļi ar savām prasmēm spētu dot savu pienesumu Latvijai. Mēs dzīvojam globalizētā pasaulē, kur jāzina daudz valodu, jāsaprot dažādas kultūras. Tikai ir jāprot šīs prasmes viņos ieraudzīt un pielietot. To teica visi bēgļi, ko intervējām – lūdzu, neizniekojiet mūsu dzīvi! Ļaujiet man sniegt savu ieguldījumu.
Viens no pēdējā laika “karstākajiem” tematiem ir bēgļu kvotas. Kāds ir jūsu skatījums uz tām?
Karolīna Billinga: ANO Bēgļu lietu komisariāts aicināja Eiropas Savienību reaģēt uz kritisko situāciju īpaši Vidusjūras reģionā. Pērn, cenšoties nokļūt Eiropā no Ziemeļāfrikas valstīm, noslīka 3500 cilvēku. Šogad noslīkuši jau vairāk nekā 1800 cilvēku, bet vēl 100 tūkstoši izglābti no pārpildītām laivām, cenšoties šķērsot Vidusjūru. Viņi to nedara savu iegribu, bet izmisuma vadīti. Tā ir visas Eiropas atbildība – palīdzēt šiem cilvēkiem īstenot viņu tiesības uz patvērumu. Risinājumam jābūt daudzpusīgam, jo cilvēku bēgšanai ir dažādi iemesli – karš dzimtenē, pārpildītas bēgļu nometnes kaimiņvalstīs, kur izdzīvot kļūst neiespējami. Piemēram, Turcijā, Lībijā un Jordānijā ir gandrīz četri miljoni Sīrijas bēgļu, tās vairs netiek galā! Mēs esam aicinājuši Eiropas valstis atbalstīt Itāliju un Grieķiju, kam ģeogrāfiskā novietojuma dēļ jāiznes lielākais smagums, un uzņemt vairāk bēgļu pie sevis.
Taču vismaz Baltijas valstu atbilde ir bijusi negatīva. Kā jūs to vērtējat?
Karolīna Billinga: Mēs ceram, ka Baltijas valstis pārvērtēs savu nostāju un saredzēs sevi kā valstis, kas izrāda starptautisku solidaritāti. Eiropas Savienība balstās uz tādām vērtībām kā cilvēktiesības, demokrātija un solidaritāte ar ļaudīm, kam nācies pamest savas mājas. Tāpat kā savulaik citu valstu solidaritāti gaidīja latvieši, kas bija spiesti bēgt no savas valsts.
Jūs iepriekš sacījāt, ka Latvijā trūkst bēgļu integrācijas sistēmas. Vai, jūsuprāt, Latvija ir gatava un spējīga uzņemt vēl lielāku skaitu bēgļu, ja kvotas tiks ieviestas?
Karolīna Billinga: Domāju, ka Latvijai tagad jāizvērtē, kā uzlabot bēgļu integrācijas sistēmu.
Manuprāt, Latvijā ir daudz profesionālu cilvēku un labi veidotu institūciju, kas spētu palielināt savu kapacitāti un ietvert arī bēgļu integrāciju. Taču tam vajag ne tikai valsts iestāžu, bet arī iedzīvotāju vēlēšanos to darīt. Jo ļoti svarīga ir bēgļu integrācija sabiedrībā, kur ir atvērti un pretimnākoši kaimiņi, skolasbiedri un darba kolēģi. ANO Bēgļu aģentūra ir gatava palīdzēt Latvijas valdībai šādu integrācijas programmu izveidot, daloties ar citu valstu pieredzi. Eiropā ir ļoti daudz veiksmīgas integrācijas pieredzes stāstu, tostarp Ziemeļeiropā, kur strādā mūsu pārstāvniecība.
Un noslēdzot šo sarunu – mēs pašlaik runājam par lielāko bēgļu krīzi kopš Otrā pasaules kara. Vai jūs tai šobrīd redzat galu?
Karolīna Billinga: Jā, ja skatāmies uz pasauli kopumā, to cilvēku skaits, kuri kļuvuši par bēgļiem gan paši savā zemē, gan ārpus tās robežām, patiešām ir lielākais kopš Otrā pasaules kara. Taču jāatceras, ka gandrīz 90% bēgļu pasaulē neatrodas Eiropas valstīs. Piemēram, tikai apmēram 5% Sīrijas bēgļu ir nonākuši līdz Eiropai. Pārējie ir Sīrijas kaimiņvalstīs. Pašlaik es redzu ļoti maz risinājumu konfliktiem Sīrijā, Irākā, Dienvidsudānā, arī Ukrainā un tā tālāk. Tādēļ nevaram prognozēt, ka bēgļu straumes saruks. Taču vienlaikus ar palīdzību tiem, kuri bijuši spiesti bēgt, starptautiskajai sabiedrībai ir ļoti svarīgi strādāt pie politiska risinājuma šiem konfliktiem, lai bēgļiem būtu iespēja atgriezties mājās un citiem tās vairs nebūtu jāatstāj.
