Latvijā ikdienā šobrīd uzturas arvien vairāk ukraiņu bēgļu, līdz ar to skolās ir vairāk ukraiņu bērnu. Daudzviet runā par to, kā cīnīties ar etnisko mobingu. Pastāstiet, kāpēc šis jautājums ir aktuāls šobrīd?
Ja mēs runājam par etnisko mobingu, tā pazīme būtu, ka mēs fiziski vai emocionāli vardarbīgi vēršamies pret kādu etnisko grupu. Un te jāsaka, ka visi eksperti, ar kuriem esmu runājusi, arī Rīgā runājot ar Izglītības un kultūras departamenta ierēdņiem, kuri atbild par izglītības iestādēm – mēs nevaram redzēt, ka ir kāda sistemātiska, ilglaicīga vēršanās pret noteiktas etniskās piederības indivīdiem vai grupām. Tāpēc par etnisko mobingu mēs varam runāt tikai nosacīti – plašākas parādības kontekstā. Jā, mēs Rīgā esam dzirdējuši par dažiem atsevišķiem gadījumiem atsevišķās skolās. Bet tas, kas, manuprāt, ir ļoti vērtīgi, ka Izglītības kvalitātes valsts dienests pie pirmā ziņojuma dodas ar komandu uz skolu un risina to jautājumu. Un nevis skaļi – tā, lai visa sabiedrība dzird, kā mēs izrēķinājāmies ar tiem, kuri bija neganti. Bet, tā kā tur ir iesaistīti bērni un situācija ir ļoti jutīga, tā tiek risināta skolā uz vietas, sadarbībā ar iesaistītajām ģimenēm, pedagogiem, maksimāli izmantojot tās pieredzes, kas ir mūsu rīcībā – kā Pusaudžu resursu centrs, dažādi atbalsta dienesti, kam ir pieredze ar šo.
Šie konkrētie gadījumi, kas ir bijuši – vai tie ir pret vienu grupu, pret ukraiņu vai krievu bērniem? Tieši pret kuru etnisko grupu notiek šis mobings?
Protams, mēs esam dzirdējuši, ka mazākumtautību skolās kāds ir vai nu noliedzis kara esamību vai aizvainojis ukraiņu bērnus, kas ir klasē. Droši vien tādā līmenī, ka notiek diskusija klasē starp bērniem – kur tad ir tā patiesība? Līdzīgi kā tas notiek pie pieaugušajiem. Un mums ir jāsaprot viena lieta – bērni ir mūsu atspulgs. Visbiežāk bērni runā savu vecāku balsīs. Tāpēc tā problēma nav tik vienkārša, tai ir vairāki līmeņi. Tāpēc es teicu, ka problēmas risināšanā tiek iesaistītas visas iesaistītās ģimenes, arī pedagogi.
Katra pieaugušā attieksme un stāja šajā jautājumā ir izšķiroša, lai mēs nenovestu to problēmu līdz tam līmenim, kurā dzīvo mūsu bērni.
Tajā skaitā bērni, kuri ir atbraukuši šeit jau tā traumēti.
Šeit man jāpiemin ļoti brīnišķīga pieredze, kuru es piedzīvoju Izraēlā. Tur ir tāds skolu tīklojums „hand in hand” – roku rokā. Tur jau gadiem īsteno izglītības programmas, kur kopā mācās ebreju bērni ar arābu bērniem. Viņi uzaug kopā. Vizītē, kad bijām skolā, dzirdējām stāstus – mēs zinām, ka Izraēlā jauniešiem ir jāiet dienēt pēc skolas – un tad iznāk, ka Jeruzalemē šie klasesbiedri satiekas, kur viens no viņiem ir formas tērpā ar automātu un otrs civilajā. Paldies Dievam, šādiem projektiem, ka šie cilvēki nestāv viens otram pretī ar šautenēm un granātām, bet viņi viens otru pazīst, viņi spēj sarunāties un rīkoties cilvēcīgi.
Mums šeit Latvijā ir jāmeklē līdzīgi risinājumi. Nevis, ka mēs vienā dienā paziņojam, ka mums ir jālikvidē mazākumtautību skolas. Bet ejam likumīgo ceļu, kas ir iezīmēts – valsts valoda jau šobrīd ir noteiktā apjomā visās izglītības pakāpēs. Un, turpinot to, mums ir jādomā, tas bija arī tas, kas parādījās Izraēlā – kā mēs mācīsim vēsturi no dažādām perspektīvām. Ka nav tikai viena pareizā versija, jo mūsu dzīves un pieredzes ir ļoti dažādas.
Tas droši vien nenozīmē mācīt to vēsturi, kādu māca Krievijā? Kuru izmanto kā propagandas ieroci?
Nē, mēs nerunājam par izglītības saturu kā par propagandas saturu, pilnīgi noteikti. Es saprotu, ka mana pozīcija var tikt apšaubīta vai nepieņemta, bet joprojām es uzskatu, ka dialogs un saruna ir vienīgais veids, kā mēs varam kā cilvēki, kā racionālas būtnes tikt pie satura un kopsaucēja, ka mēs varam kopā dzīvot.
Kā jūs skatāties – vai mūsu skolas bija gatavas integrēt ukraiņu bērnus? Ņemot vērā, ka mums ir dažādas pazīmes, ka ar krievu tautības cilvēkiem mums nav izdevusies integrācija tā, kā mēs gribētu.
Mēs redzam ļoti labus piemērus tepat Rīgā, kur arī augstskolā nāk jaunieši no mazākumtautības skolām, kuri ļoti labi zina latviešu valodu, zina Latvijas vēsturi. Un ir līdzvērtīgi savā attieksmē un lojalitātē valstij kā latvieši.
Manuprāt, mēs par maz runājam, ka mēs esam kopā. Mēs esam politiska nācija.
Mēs visu laiku mēģinām salikt pa kastītēm – kurš kurai etnicitātei pieder, bet mēs esam ļoti dažādi. Mēs vēsturiski esam bijuši ļoti dažādi. Mēs nedrīkstam vispārināt. Gadījums no gadījuma atšķiras. Protams, mēs varam vēlēties labākas latviešu valodas zināšanas atsevišķās skolās. Tas mums atkal ir jāieliek plašākā kontekstā – pedagogu sagatavotība un pedagogu pieejamība vispār. Tas, ko mēs novērojām Rīgā, ka ukraiņu vecāki izvēlējās tās skolas saviem bērniem, kur jau iet tie bērni, kuru ģimenēs viņi dzīvo. Tātad veidojas tāda grupa, kur ukraiņu bērns jūtas drošāks un iet kopā ar tiem. Tās pārsvarā bija mazākumtautību skolas. Ja man jautā, tad es teiktu, ka vecāku izvēle ir ņemama vērā. Mēs nedrīkstam atņemt, pat tad, ja cilvēki ir nonākuši grūtībās, mēs nevaram atņemt cilvēka cieņu un iespēju izvēlēties.
Man, protams, ir oponējuši, ka izvēlei ir jābūt informētai. Un mūsu atbalsta centros cilvēki dara visu, lai cilvēki būtu informēti gadījumos, ja vecāki nolemj mainīt skolu. Vienalga, vai valodas dēļ vai teritorijas dēļ, vai kā cita, – tad tas arī tiek darīts. No otras puses, mums ir jārēķinās ar situāciju, ka mums tūliņ nebūs vietas skolās. Nebūs vietas skolās, kur tos ukraiņu bērnus likt. Mums būs jāver vaļā ēkas, jāmeklē pedagogi, papildus kas strādās.
Tagad tāds sarežģīts brīdis sanāk – no vienas puses, mēs taisām skolu tīkla reorganizāciju. Un jūs sakāt, ka, no otras puses, mums nāk jauni skolēni un vajadzēs vietas, kur viņus likt. Ko darīt?
Iesim soli pa solim. Tātad – mēs nezinām, cik ilgi šī situācija turpināsies. Mēs šobrīd esam pieņēmuši lēmumus kā valsts un kā pašvaldība līdz mācību gada beigām. Mums ir jāsaprot, ka arī ļoti daudzi Ukrainas bēgļi tic un cer, ka ar to arī pietiks. Ka viņi varēs braukt atpakaļ un jaunajā mācību gadā mācīties Ukrainā. Mēs to šobrīd nezinām. Mācību gada beigās jau sākam domāt par scenārijiem, ko mēs iesāksim, ja arī jaunajā mācību gadā mums būs jāintegrē sistēmā šie ukraiņu bērni. Bet, no otras puses, šobrīd ir jāsagaida mācību gada beigas, analizēsim esošo pieredzi un domāsim par scenārijiem uz priekšu.
Kopumā par ukraiņu bērnu integrāciju runājot – kā skolas var būt gatavākas, lai novērstu šādus strīdus un domstarpības par karu?
Mums jāsaprot, ka mēs esam pieauguši cilvēki un mēs esam tie, kuri vada šo situāciju. Ja manī pašā kā pedagogā ir trauksme, bailes, nenoteiktības sajūta, kas emocionāli mani padara nestabilu, tad ir nepieciešams vērsties pēc palīdzības pie profesionāļa. Pirms mēneša jau tika uzsākts, arī Rīgas pašvaldība organizēja vebinārus ar psihologu un psihoterapeitu līdzdalību, kas mācīja, kā tikt galā ar trauksmēm un bailēm, un neziņu, lai vadītu savas emocijas.
Tāpēc pirmais – ir vadīt emocijas. Otrs solis – es to saucu par valodas higiēnu.
Mēs izvēlamies valodu, kuru lietojam. Es saprotu, ka Čūskas salas aizstāvju pateiktais Krievijas karakuģim bija tā sajūta, ka tavā rīcībā vairs nav ieroču, kurus lietot. Viss, ko tu vari, ir šādā veidā demonstrēt savu stāju, gribasspēku un šādā veidā atraidīt ienaidnieku. Tas uzreiz iedeva man tādu atsauci uz 1991. gada notikumiem augustā, augusta puča laikā. Es atceros to dienu, kad es dzirdēju radio, ka tanki iet pāri Salu tiltam uz televīzijas torni. Un tā bija tieši tā pati sajūta, ka mums nav ieroču, mums nekā nav, un viss, ko mēs varam izdarīt, ir kaut ko pateikt. Bet tā ir viena situācija. Bet mēs šādā veidā esam normalizējuši un leģitimizējuši leksiku, kas pasaka, ka šādu valodu lietot ir labi. Un, ja pieaugušie vēl spēj nošķirt šīs divas situācijas, tad bērni jau ne. Es uzskatu, ka mēs esam neapzināti vai apzināti ieslēguši palaidējmehānismu tam, kas tikai vēl vairāk uzkurina tās emocijas, kuras mēs mēģinām vadīt.
Manuprāt, īpaši pedagoģiskā vidē to nevajadzētu darīt, jābūt uzmanīgiem.
Un trešā lieta – tāpat, kā mēs neizvairāmies runāt par tuvinieku nāvi, jo tā ir daļa no dzīves, tā mēs nedrīkstam izvairīties no sarunām par karu. Bet tām sarunām ir jābūt atbilstoši vecuma posmam, atbilstoši tiem jautājumiem, kas tiek uzdoti no bērna puses. Mums nav jānodarbojas ar propagandu vai ideoloģiju. Mums ir kopā jāmeklē atbildes uz eksistenciāli svarīgiem jautājumiem par to, kā mēs kā cilvēki varējām nonākt līdz šai situācijai. Mums vajadzētu cīnīties pret to, kas ir necilvēcība, zvērība un naids, piramīdas kategorijās runājot, vardarbība un genocīds.
Naida piramīda, tas nozīmē…
No it kā nevainīgiem jokiem par kāda etnisko piederību, kāda citādību vai reliģisko pārliecību mēs nonākam līdz aizspriedumos balstītai rīcībai. Nākamais solis ir diskriminācija. Nākamais solis – fiziska un emocionāla vardarbība, mobings. Un nākamais ir genocīds. Šai piramīdai ir tikai piecas pakāpes. Viss sākas no nevainīgiem jokiem, no nevainīgas grāmatas nomešanas no sola. Mums kā pieaugušajiem ir jābūt zinošiem, reaģēt spējīgiem. Tas ir tas, ar ko es gribētu sākt un beigt, ka profesionālam pedagogam ir jāprot tikt galā ar šo situāciju. Ja viņš netiek galā, viņam ir jāprot palūgt profesionālu palīdzību. Bērni tikai mācās to darīt. Mēs esam tie, kas viņus virza un vada šajā procesā.
