Šobrīd gan negatīvi noskaņoto skaits esot krietni sarucis. Par to, kā dzimusi ideja un kā glābējsilītei gājis, intervijā Latvijas Radio stāsta projekta vadītāja Laura Zvirbule.
Kā vispār radās ideja par glābējsilītes ieviešanu Latvijā?
Tas bija 2006. gads, kad mēs uzsākām darbu pie glābējsilītes projekta idejas virzīšanas Latvijā, un trīs gados līdz 2009. gadam notika tikai un vienīgi izpēte. Ņēmām par pamatu gan Vāciju, gan Čehiju, un trīs gadu darbs rezultējās ar to, ka 2009. gada 8. septembrī tika atklāta pirmā glābējsilīte.
Kā jūs pārliecinājāt atbildīgās valsts iestādēs par tāda projekta nepieciešamību?
Tāda ceļa nebija, ja jūs domājat par valsts institūcijām, jo tad, kad mēs sapratām, ka Latvijā tas ir iespējams, tad mēs devāmies uz BKUS un tikāmies ar slimnīcas valdi, un sarunā mēs jau sapratām, ka vēsturiski šajā slimnīcā sen atpakaļ tāda līdzīga vieta ir bijusi, jo tad, kad notika slimnīcas remontdarbi, tad viņi nespēja saprast, kas ir bijis vietā, kur ir centrālie vārti un kāpēc tur ir tāda īpatnēji izveidota telpa.
Un tad mēs kopīgi nolēmām, ka tur tas varētu būt noticis, un tieši šajā vietā šobrīd atrodas glābējsilīte, un kaut kā tas viss salikās tā, ka teica „jā” projektam, un tā nu mēs to sākām visu darīt un ieviest.
Un tad, kad jau zinājām, ka būs projekta atklāšana, tad Labklājības ministrija bija tā, kas mūs izsauca pie sevis, lai uzzinātu kaut ko vairāk par projektu, un tad jau mūsu draugi bija gan Iekšlietu ministrija, gan Ārstu biedrība, gan Latvijas Bērnu fonds.
Tas viss bija projektam par labu, lai gan
zināju to, ka gan valsts institūcijas, gan plaša sabiedrība, gan mediju vide bija 50% pozitīvi noskaņoti un 50% skarbi pretinieki ar jau tādiem atstrādātiem argumentiem, ka bērnam ir jāaug ģimenē un mātei viņš ir jāaudzina, un vispār, kas tā par rīcību.
Kam visam var piekrist, bet gadījumi notiek, un ne par velti glābējsilītes, “babybox”, kā nu katrā valstī to projektu sauc, tas ir pārsvarā visur.
Un, protams, daudz labāk, ka no bērna atsakās pārdomāti un atbildīgi, nevis vienkārši atstājot viņu miskastē, kāpņutelpā vai vietā, kur viņš ir nepasargāts, un par ko draud kriminālatbildība.
Projekts bija jums kas pavisam jauns. Kā jūs atradāt tehniskos risinājumus, kā izveidot šādas silītes?
Pirmā glābējsilīte Rīgā – pašu iekārtu mēs iegādājāmies Vācijā par milzīgu naudu.
Bet nebija citas iespējas. Un tad, kad mēs jau Rīgā bijām to glābējsilīti atklājuši, sapratām, ka ar to jau tas projekts nebeidzas, jo neviena sieviete no Daugavpils vai no kāda tālāka Latvijas reģiona uz Rīgu nebrauks, lai bērnu atbildīgi atstātu.
Līdz ar to sapratām, ka Latvijā katrā reģionā būtu jāatver glābējsilīte un, protams, sākām meklēt tehniskās iespējas, kā šo procesu padarīt lētāku.
Un tad sadarbībā ar Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) ekspertiem un vienu kompāniju no Latvijas kopīgi nonācām pie Latvijas glābējsilītes tehniskā prototipa un modeļa, un šobrīd visas astoņas Latvijas glābējsilītes ir Latvijā ražotas.
Saprotu, ka ne visas astoņas glābējsilītes ir uzstādītas pēc jūsu iniciatīvas?
Jā. Mums tas plāns bija, ka Latvijā ir seši reģioni, tātad – katrā Latvijas reģionā viena plānotā glābējsilīte. Uz šo mēs arī gājām, bet gan Madona, gan Rēzekne griezās ar savu iniciatīvu, ka viņi to vēlas veidot kā traģisku noziegumu prevencijas projektu ar domu –
„mēs nekad savā pašvaldībā nevēlamies, lai kāds bērns tiktu atstāts, izmests vai kaut kādā veidā bērnam tiktu nodarīts pāri.”
Vai jums ir arī zināmi kādi stāsti par bērniņiem, kas atstāti?
Tie stāsti, kas mums tiek rakstīti uz mājaslapu, ir ļoti dažādi.
Piemēram, vientuļā māte, kura pēc dzemdībām uzzināja, ka viņai ir audzējs agresīvā stadijā un sešu mēnešu laikā viņas var nebūt vairāk, tāpēc viņa izvēlējās atstāt savu mazulīti glābējsilītē.
Vēl ir gadījums, ka mazulītis ir izvarošanas rezultātā saglabāta grūtniecība, jo sieviete ir bijusi katoļticīgā, un viņa, lai vai kas, nespēj uztaisīt abortu un diemžēl nespēj uz viņu skatīties un viņu audzināt pēc tam.
Ir arī gadījums, ka tā ir bijusi daudzbērnu ģimene, kurā aug jau pieci bērni un viņi vienkārši saprot, ka viņi finansiāli nespēs par bērnu parūpēties un līdz ar to atstāj viņu glābējsilītē.
Un viens bērniņš pie mums ir atbraucis no Krievijas, jo sieviete stāvoklī ar vilcienu atbrauca uz Latviju, piedzemdēja Latvijā, atstāja bērnu un aizbrauca atpakaļ. Tad vēl Krievijā nebija atvērtas glābējsilītes. Tas ir viens no pirmajiem bērniem. Un pēc tam 2011. gadā arī Krievija pēc Latvijas parauga atvēra glābējsilītes.
Divi no šiem bērniņiem pēc atstāšanas glābējsilītē tomēr ir atgriezušies savās īstajās ģimenēs. Kā rodas šādas situācijas?
Tā pamatideja ir tāda, ka tad, kad bērnu ievieto glābējsilītē, pēc tam bioloģiskajiem vecākiem ir doti seši mēneši, kuru laikā viņi var atgūt bērnu, ja viņi tomēr saprot, ka viņi būs spējīgi viņu audzināt un ja viņi ir garīgi līdzsvaroti un, izejot visas pārbaudes, ja valsts institūciju eksperti uzskata, ka tas ir bērna interesēs, viņš var atgriezties atpakaļ.
Tādos gadījumos, kā, piemēram, pēcdzemdību depresija, jo šādi gadījumi ir bijuši divi, kad mātei, aizveroties glābējsilītes durtiņām un dzirdot to klikšķi, kad aizveras durvis, arī galvā kaut kas izmainās un viņa saprot, ko ir izdarījusi, un saprot to, ka viņa vēlas bērnu atpakaļ, un dodas uz bāriņtiesu, pierādot, ka tas ir viņas bērns. Tātad, nododot DNS analīzes un izejot psiholoģiskās veselības pārbaudi, ir nolemts, ka šie bērniņi drīkst nonākt atpakaļ mājās un tas ir viņu interesēs - augt pie vecākiem.
Cik veci parasti ir šie bērniņi, kas tiek ievietoti glābējsilītēs?
Jaunākajam bērniņam ir bijušas 2 stundas pēc dzemdībām. Vecākais bērniņš ir bijis nepilnus trīs mēnešus vecs. Ārsti to nosaka pēc nabassaites un pavisam maziņiem pēc mekonija – pirmās vēdera izejas. Tad viņi var pateikt apmēram to dzimšanas laiku.
Pats mazākais bērniņš, kas bijis ievietots, bija dzimis mājās, jo nabassaite bija nosieta ar vilnas diegu.
Tas gadījums Rīgā, kas absolūti apliecināja projekta nepieciešamību, - pirms vairākiem gadiem netīrā, slapjā, dubļainā vīriešu jakā ielikts mazulis, kas, visticamāk, bija dzimis turpat, slimnīcas teritorijā, un tas tiešām attaisnoja to, ka bija glābējsilīte.
Bija auksts laiks ārā, un mazulītis bija ar nenosietu nabassaiti, un projekts vistiešākajā veidā izglāba bērniņam dzīvību.
Īsumā pastāstiet, kā tehniski strādā glābējsilīte?
Tad, kad durtiņas aizveras, apmēram pēc vienas līdz divām minūtēm atskan gan skaņas, gan gaismas signāls nodaļā. Vai nu uzņemšanas, vai bērnu nodaļā – kā kurā slimnīcā.
Un jau pēc apmēram divām – trīs minūtēm pie bērniņa klāt ir mediķi, kuri novērtē viņa veselības stāvokli uz vietas un, ja izskatās, ka bērniņam viss ir kārtībā, tad viņi ņem viņu uz nodaļu un ziņo par bērna atrašanu policijai.
Tas ir vajadzīgs, jo mēs nekad nezinām – varbūt bērniņš kādam ir nozagts vai pazudis.
Attiecīgi tālāk tiek ziņots bāriņtiesai, kas faktu fiksē, un bērniņam tiek dots vārds, uzvārds, dzimšanas apliecība, un apmēram desmit dienu laikā viņš nonāk jaunajā ģimenē, jo Latvijā rindā stāv ģimenes, kas gaida jaundzimušos bērnus.
Sākumā bērniņš nonāk pirmsadopcijas aprūpē ģimenē, jo ir šie seši mēneši, kad bioloģiskie vecāki var pārdomāt.
Šādi gadījumi gan nav bijuši, jo tie, kas ir nonākuši atpakaļ ģimenei, viņi nav nonākuši līdz jaunajai ģimenei.
Vai, atstājot bērniņus, parasti tiek atstāta arī kāda informācija par viņiem?
Ir dažādi. Mums projektā ir izstrādāta „ceļa vārdu kaste”, un šī kaste sevī ietver to, ka, ja ar bērniņu kopā tiek atstātas zīmītes, mantiņas, grabulīši vai kaut kas, kas varētu būt apliecinājums mazulim par viņa izcelsmi, tad visas šīs mantas tiek ievietotas šajā kastē un nonāk pie jaunajiem vecākiem, un tālāk jau jaunie vecāki ir tie, kas lemj, vai šīs mantas atdot bērnam.
Bet, ņemot vērā, ka mēs nekad nezinām, kā šie cilvēki nolems darīt, tad sadarbībā ar Labklājības ministriju medicīnas personāls safotografē visas šīs mantiņas, un tās nonāk Labklājības ministrijas reģistrā, lai tajā brīdī, kad bērnam ir 18 gadi un viņš nolemj, ka viņš tomēr grib atrast savus bioloģiskos vecākus, tad lai viņam būtu vismaz kaut kas no tā mirkļa, kad durtiņas aizvērās, kas var viņa identitāti palīdzēt atrast.
Kas jums kā cilvēkam lika šādu projektu uzņemties? Tas, kā sakāt, ir sociālās atbildības projekts, un jūs taču varējāt to nedarīt?
Man kā cilvēkam... Es pēc savas profesijas esmu vecmāte. Un es esmu deviņus gadus pavadījusi savā profesijā, mani ir divi bērni, un man ir skaidrs, ka bērns – tā ir vislielākā vērtība, bet bērnam ir jādzīvo, viņam ir jādod iespēja augt un attīstīties, būt mīlētam un izaudzinātam, un tad, ja viņa bioloģiskie vecāki nespēj šo visu dot, tad
mums Latvijā ir daudzas ģimenes, kuras ir gatavas parakstīties par to, ka viņi ņems šo bērnu, lai viņu mīlētu, viņu audzinātu, lai viņam būtu vislabākā izglītība un lai viņš būtu aprūpēts un viņam dzīvē viss, viss būtu vislabāk.
