Kaitēkļa ierobežošanas pasākumus varēs veikt, ja attiecīgajā mežaudzē nebūs konstatēta īpaši aizsargājamo sugu dzīvotne vai aizsargājams biotops. Tāpat būs jāsaņem Valsts meža dienesta sanitārais atzinums un Dabas aizsardzības pārvaldes atzinums bojāto koku nociršanai.
Grozījumu autori norādījuši, ka patlaban vairākās Eiropas valstīs, tostarp Latvijā, ir vērojama egļu audžu bojāeja. To izraisījusi egļu astoņzobu mizgraužu masveida savairošanās. Mizgrauzis uzskatāms par vienu no bīstamākajiem meža kaitēkļiem Latvijā, uzsvēruši likumprojekta autori.
Šī kaitēkļa populācija sasniegusi augsta kaitējuma riska slieksni Vidzemes centrālajā un ziemeļu daļā, kā arī būtiski postījumi novēroti Lubānas apkārtnē. Kaitēkļa savairošanos Gaujas Nacionālajā parkā, iespējams, veicināja 2017. gada sausā vasara un samērā liels vēja gāzto koku apjoms. Šāda situācija raksturota grozījumos, atsaucoties uz Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētnieka Agņa Šmita datiem.
"Katrs koks, kuru nocērt, atstāj smaržas, tādas, kas tiem mizgraužiem [rosina] vairoties, viņi nāk, viņi vēl vairāk paliek klāt," iepriekš faktu pārbaudes projektā "Re:Check" skaidroja Šmits. Smagi skartas egļu audzes jācērt pilnībā. Ja tuvumā ir vēl kāda audze, ko gribas sargāt, cirtē ar Valsts meža dienesta palīdzību jāizvieto īpaša ķīmiska viela jeb feromonu slazdi, kas kaitēkli pievilina. Savukārt, ja postījumi ir nelieli – vien atsevišķi koki –, visticamāk, mizgrauzis atradis jau bojātus kokus un uz blakus eglēm neizplatīsies.
Tiesa, ekspertu vidū nav vienprātības, ko ar kaitēkli iesākt – cirst katru skarto koku vai nedarīt neko.
Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode iepriekš "Re:Check" skaidroja, ka Gaujas Nacionālajā parkā ir dažādas zonas – arī dabas lieguma un rezervāta zonas, kur mērķis ir saglabāt dabas dažādību. Tādēļ kokus cirst nav plānots.
"No dabas viedokļa tas nav kaitējums, jo tā ir papildu barības bāze citiem dzīvniekiem, kukaiņiem, putniem un tamlīdzīgi. Tā kā attiecībā uz šo meža kaitēkļu ierobežošanu, īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, – ir jāpieiet tai ļoti uzmanīgi. Ir jāsaprot, kurā gadījumā runa ir par saimniecisko mežu un kurā gadījumā ir runa par dabisku mežu vai biotopu," uzsver Strode.
