Jēkabpils vēstures muzejā pie kartes, kura aizņem visu sienu, ar rādāmkociņu rokās stāv tā direktore Inese Berķe un rāda:
''Šī ir tā iela, šī ir tā Brīvības iela, pa kuru iet, iet, viņa vijas pa visu pilsētu, un vissvarīgākie objekti patiesībā uz šis ielas arī atrodas.''
Brīvības iela, vecākā un garākā pilsētā, vijas paralēli Daugavai. To izejot, varot apskatīt visu pilsētas vēsturi. Joprojām ir apskatāms vecākais pilsētas koka nams. Vieta, kur senāk bijuši tirgi, kā arī Kugrēnu mūzikas instrumentu fabrika. Tagad centrālajā ielā atrodas policijas ēka, dome, dievnami, tālāk Arvīda Žilinska vārdā nodēvētā mūzikas skola.
Pirmā mūzikas skolas māja atradās citur, ēkā blakus Brīvības ielai. Vēlāk pacēlusies uz jaunām telpām, bet tās ar laiku kļuvušas par šauru. Kopš 1995.gada mūzikas skola atrodas ēkā Brīvības ielā 198.
''Iela pa šiem gadiem te, vismaz mūsu rajonā, vispār zināmā mērā ir kultūras centrs. Te ir pareizticīgo liels klosteris, tad baptistu draudzei ir dievnams, tātad arī mūzikas skola. Tāds daļēji garīgais centrs šai ielā,'' stāsta bijusī skolas direktore Leone Pauniņa.
Mūzikai pilsētā ir liela loma. Pauniņa ir pārliecināta, ka, pateicoties skolai, jēkabpilieši prot novērtēt klasisko mūziku. Reiz viesmākslinieki publiku slavējuši, jo tie starp koncerta daļām neesot aplaudējuši. Bijusī direktore paskaidro - aplaudēt drīkstot tikai koncerta beigās, jo ovācijas pa vidu traucējot māksliniekiem sakoncentrēties.
Pirmo reizi simfoniskais orķestris Jēkabpilī muzicējis pirms teju 40 gadiem. Pauniņa to apmeklēt aicinājusi uz ielas sastaptos audzēkņu vecākus:
''Vecāki teica - ai nē, nē, simfoniskā mūzikas nav priekš mums. Es teicu - nē, neuztraucieties, tur nebūs milzīgas simfonijas, tur nebūs kantātes, tur būs tādas mazas miniatūras, redzēsiet, jums patiks. Un tā arī bija, zāli es savācu pilnu. Kad koncerts beidzās, daudzi vecāki nāca klāt un teica, ziniet, ja vēlreiz būs tāds koncerts, obligāti pasakiet mums.''
Šodien skolā ir vairāk nekā 300 audzēkņu. 13 profesionālās ievirzes izglītības programmas un septiņas interešu izglītības programmas. Skolā mācās bērni, sākot no sešu gadu vecuma, bet ir arī sagatavošanas klases bērniem no četru gadu vecuma. Audzēkņi var apgūt klavierspēli, vijoli, čellu, akordeonu. Bērniem esot liela interese arī par saksofonu un flautu, sitamajiem instrumentiem.
Smaida Ščerbicka, kura skolu vada pēdējos gadus, slavē arī vokālo nodaļu. Viņa pārliecināta, skolas atrašanās vietai ir nozīme:
''Brīvības iela, brīvība - tam ir patiešām dziļš skanējums. Es domāju, ka jebkuram latvietim un cilvēkam, kurš mīl savu zemi, šis vārds daudz nozīmē. Mēs esam lepni, ka mēs šeit esam.''
Pauniņa, kura skolu vadījusi teju 40 gadus, kolēģei piekrīt:
''Interesanti uz šīs ielas dzīvot. Mums ļoti patīk, ka pilsētas svētki bija uz Brīvības ielas. Tad iedzīvotājiem bija tāds konkurss, kas skaistāk sakopis savu mājas priekšu. Tad bija ļoti skaisti, ļoti skaisti - pa visu ielu varēja iet un redzēt, kā cilvēkiem fantāzija darbojas.''
Pilsēta, kādu to pazīstam šodien, izveidojusies tikai 1962. gadā, kad pār Daugavu uzbūvēja jaunu tiltu. Tad apvienota Daugavas labajā pusē esošā Krustpils ar kreisajā krastā esošo Jēkabpili. Katrā pusē bija galvenā iela, un kreisajā krastā tā bija Brīvības iela.
''Interesenti ir tas, ka daudzās pilsētās šī iela bija dažādos vārdos saukta, padomju laikos bija ļoti raksturīgi, ka Brīvības ielas tika nosauktas par Ļeņina ielām,'' muzeja vadītāja Inese Berķe stāsta, ka Jēkabpilī nekad nav bijusi Ļeņina iela.
Līdz 1936.gadam Jēkabpils galvenā iela nesa Lielās ielas nosaukumu. Bet jau 82 gadus tā ir jēkabpiliešu Brīvības iela.
