Jūs 2000. gadā vadījāt Krasta apsardzi Latvijā, bet iepriekš esat dienējis uz kodolzemūdenes – kur, kāpēc, kad?
Tas bija 1979. gads, kad es iestājos “zemūdeņnieku” kara skolā Ļeņingradā. Piecu gadu apmācības kurss, kuru pabeidzu un biju nozīmēts uz Ziemeļu jūras kara floti uz zemūdenes kā torpēdu kaujas daļas komandieris. Un es dienēju no leitnanta līdz otrā ranga kapteiņa pakāpei atomzemūdenēs kopumā 10 gadus.
Vai Jūs sevi atceraties šajās dienās pirms 20 gadiem, kad notika Krievijas zemūdenes “Kursk” traģēdija? Kur bijāt, kā uzzinājāt par notikušo?
Protams, es to atceros kā vakar. Es tolaik jau biju Latvijas Bruņotajos spēkos. Es biju pie tā laika Jūras spēku komandiera Ilmāra Lešinska, un pēc informācijas parādīšanās par zemūdenes nogrimšanu mēs uzreiz arī apspriedām, kā tas varēja notikt, un mēs spriedām uzreiz, ka tas ir cilvēciskais faktors.
Jo tās bija pirmās mācības, kurās zemūdene cenšas palaist tieši tāda veida torpēdas, un es pats kā torpēdu speciālists zinu, ka tā ir ļoti bīstama torpēda, un Krievijas kara flote pēc šīs traģēdijas pārtrauca izmantot šādas torpēdas. Turklāt zemūdenes apkalpe nebija pietiekami sagatavota.
Iespējams, torpēdu sagatavošanas laikā tika pieļautas kļūdas. Viena kļūda varbūt nav bīstama, bet, ja tādas ir vairākas un vienā laikā, tad tas ir bīstami.
Ko jūs izjutāt brīdī, kad uzzinājāt, ka zemūdenē ir vēl dzīvi ieslodzīti jūsu amata brāļi?
Te pats par sevi ir skaidrs, ka palīdzēt var tikai struktūra, un ja tā nav sagatavojusies, tad varam sagaidīt upurus. Taču bija cerības, ka cilvēkus izglābs. Mēs zinājām, ka dzīvi ir palikuši apkalpes locekļi tikai 9. nodalījumā. 24 cilvēki. Un ir jautājums, cik ilgi viņi bija vēl dzīvi?
Kādi varēja būt apstākļi tajā vienā nodalījumā?
Sākumā nekā nebija, vēlāk parādījās ūdens, viņi pieslēdzās sākumā pie stacionārām elpošanas sistēmām, jo gaisa trūkums bija jūtams uzreiz. Skābekļa ražošanai viņi arī izmantoja ķīmiskās reģenerācijas patronas, kas vēlāk, saskaroties ar ūdeni, radīja ugunsgrēku. Bet no tām atrastajām zīmītēm, ko cilvēki bija paguvuši uzrakstīt, tur teikts, ka nebija nekādas panikas.
Arī pēc ekspertīzes secināts, ka cilvēki pilnīgā tumsā rakstīja šīs vēstules, jo saprata, ka diez vai izdzīvos.
Viens no komandas locekļiem arī rakstīja savai sievai tekstu “ja jūs lasāt šo zīmīti, tas nozīmē, ka manis vairs nav”. Mani izbrīna, ka cilvēki nebija panikā, jo viņi bija ļoti smagos apstākļos – aukstums, ūdens, skābekļa trūkums, tumsa, bet viņiem bija cerība, ka viņus izglābs. Viņi mēģināja vēl dot signālus no zemūdenes. Viņi deva SOS signālu, kas bija dzirdams no zemūdenes, bet, lasot tagad materiālus, mani izbrīna tas fakts, ka izmeklēšanas komisija pieņēma lēmumu, ka signāls negāja no zemūdenes, bet no kaut kāda kuģa virs ūdens, bet šī komisija pat nemēģināja noskaidrot, kas tas ir bijis par kuģi, kur ir sēdējis tad kāds cilvēks un devis SOS signālu.
Šeit ir jautājums par to, vai, ja cilvēki ir izdzīvojuši vairāk nekā astoņas stundas, tad - vai avārijas dienestiem bija jāpaspēj viņus izglābt, bet, ja viņi dzīvoja vēl divas vai trīs dienas, tas nozīmē, ka attiecīgie dienesti neizdarīja visu nepieciešamo. Šajā gadījumā krimināllieta tika noslēgta, pieņemot, ka viņi gāja bojā 12 stundu laikā un viņus nevarēja pagūt izglābt.
Bet tad tas bija izslēdzams, ka viņi tomēr bija dzīvi ilgāku laiku?
Es domāju, viņi varēja izdzīvot pat divas līdz četras dienas, jo tur bija gan pārtika, gan ūdens. Viņi varēja vēl izdzīvot. Taču, protams neviens tur flotē nedomāja saukt kādus britus vai norvēģus palīgā. Pirmkārt, viņi paļaujas uz saviem spēkiem, otrkārt nevar aizmirst slepenības režīmu militārā vidē.
Tad tā bija bezpalīdzības sajūta?
Pilnīga bezpalīdzības sajūta, jā. Un lai tur briti vai norvēģi nestāsta, ka viņi uzreiz varēja kaut kā palīdzēt, jo neviens tajā laikā nezināja reālo situāciju.
Bet kādas pārdomas bija vēlāk, pēc nedēļas vai divām, jau uzzinot notikušā attīstības ķēdi?
Cilvēcīgi man bija neliterāras domas, es nevaru tagad radio ēterā teikt, ko es tajā brīdī domāju.
Tās bija dusmas?
Dusmas, jā!
Uz ko tieši?
Uz to, ka cilvēki nonāca tādā situācijā, ka viņus upurēja, un vainīga ir sistēma, kas nav sagatavota, lai viss notiku tā, kā vajag. Bija tās cerības, jo ko tikai tur nestāstīja - ka viņi ir dzīvi un viņus tūlīt izvilks un izglābs, bet ar katru dienu situācija mainījās, un bija redzams, ka tie ir meli, ka cilvēki atklāti melo.
Bet par šo melošanu turpinot: Latvija tolaik ir pavadījusi desmit gadus ārpus šīs lielvaras, bet vai tad jums bija sajūta, ka tā sistēma ir kaut kas svešs vai tomēr ļoti pazīstams?
Tā bija ļoti pazīstama sajūta. Es ceru, ka tagad ir citādi, bet, zinot tos cilvēkus tolaik... Es arī personīgi pazinu Ziemeļu flotes komandieri, mēs kopā gājām jūrā, un man tas viss nebija pārsteigums. Tā ir noklusēšana, klasiska pieeja – slepenība ir pirmajā vietā.
Kā jums tagad šķiet no malas - šodien tas arī arvien tā ir?
Skaties mākslas filmu par "Kursku" (Francija, 2018) ar Kolinu Fērtu galvenajā lomā!
Bet tad šajā zemūdenes nogrimšanas lietā, tad tie “Kurskas” apkalpes cilvēki atdeva savu dzīvību par dzimteni vai tomēr viņi varēja šoreiz neiet bojā?
Viņi varēja neatdot savas dzīvības, jo tie nebija kara apstākļi, tās bija mācības, kurām Krievijas flotei bija attiecīgi jāsagatavojas. Bija jāaprēķina savas iespējas, nevis jāatrāda, ka flote ir spējīga pildīt savus uzdevumus, ka zemūdene var šaut arī torpēdas. Taču tas ir 2000. gads, un kara flotei bija daudzas problēmas. Es domāju, vienīgais pareizais ceļš tajā laikā būtu atcelt tās mācības.
