Ruslans un Tatjana ir jauna ģimene. Abi pieder pie paaudzes, kas savas dzīves laikā atceras tikai vienu prezidentu – Aleksandru Lukašenko. Ruslans – žurnālists Grodņas laikrakstā, viņa sieva Tatjana – dizainere. Lūzums viņu uzskatos par varu notika brīdī, kad maija beigās viņu pilsētā tika aizturēts viens no opozīcijas līderiem blogeris Sergejs Tihanovskis, kurš gribēja kandidēt prezidenta vēlēšanās. Tad tika aizturēts arī kāds paziņa, kurš centās savākt parakstus, lai kandidēt varētu Sergeja sieva Svetlana Tihanovska.
"Viņš vienkārši sēdēja uz krēsla un vāca parakstus. Viņu vienkārši sagrāba kopā ar visu krēslu un līdz pat šai dienai kopš 29. maija viņu tur ieslodzījumā. Jau vairāk nekā trīs mēnešus," stāsta Baltkrievijas laikraksta "Hrodna.life" žurnālists Ruslans Kuļevičs.
Ruslans neklusēja, darīja to, kas žurnālistam jādara, un rakstīja par notiekošo. Kādā vakarā abi ar sievu brauca ar velosipēdiem. Bijis jūtams, ka viņus izseko. Patvērušies tuvējā veikalā. Piebraucis milicijas auto. Pēc dažām sekundēm vīri maskās ielauzās veikalā.
"Ar rupjībām, ar bļāvieniem – gulties! Es kliedzu, ka esmu žurnālists un neaiztieciet manu sievu. Tas nelīdzēja. Prasīja kā uzvārds. Kuļevičs. Teica – nu, lūk, tu esi iekritis! Tādu kā tevis dēļ valstī tagad ir karš. Tādus vajag novākt! Aizveda uz aizturēšanas busiņu. Ar steku dauzīja pa rokām. Es centos aizsegt seju, galvu un muguru ar rokām – ar šīm te daļām. Vēlāk man konstatēja, ka abām rokām ir lauzti kauli," atminas Ruslans.
Žurnālistu uz aresta vietu aizveda pašu pirmo. "Teica, ka esmu iezīmētais – jo man bija veste ar uzrakstu – prese. Pēc tam pārējos, kam ar zaļu vai zilu marķieri bija uz sejas uzkrāsotas zīmes. Vēlāk es uzzināju, ka tā iezīmēja tos, kuri ir jāsit," skaidro Ruslans.
Miliči bijuši tērpti melnā, ar melnām maskām, lai neviens nevarētu viņus atpazīt. "Tāpat arī OMON bija melnos kreklos un melnās maskās. Viņi sastājās divās rindās. Un katrs no viņiem sita ikvienam aizturētajam, kurš tika vests laukā no busiņa. Es kliedzu, ka esmu žurnālists. Ļoti kliedzu, jo kaut ko tādu piedzīvoju pirmoreiz. Es nekad nedomāju, ka cilvēki, kas lasa manus rakstus, var tā pret mani izturēties. Mani nogāza zemē, sāka izlauzt kājas un rokas," stāsta Ruslans.
Viņa sieva Tatjana norāda, ka kamerā neko nevarējusi redzēt, bet dzirdējusi viņa kliedzienus. "Kā viņš kliedza – es pēc balss uzreiz pazinu viņu. Pēc kliedzieniem man šķita, ka viņu vienkārši nogalina. Biju neziņā, kas notiek. Vai viņš vispār vēl ir dzīvs? Kas būs tālāk? Tas bija visšausmīgākais," stāsta Tatjana.
Visšausmīgāk Ruslanam bijis tad, kad notika aizturēšana. Tāpat bijusi neziņa par to, kas notiek ar viņa sievu.
"Man agrāk likās – ja kādreiz mani aizturēs, tad nu gan es pateikšu visu, ko es par viņiem domāju. Bet es nevarēju pateikt neko. Es vispār neko nevarēju. Es pat uz kājām nevarēju nostāvēt. Tik ļoti no šausmām bija atslēgušās smadzenes," saka Tatjana.
Baltkrievijas žurnālists norāda, ka agrāk daudz rakstījis par holokaustu, par Osvencimu, par kādreizējo geto Grodņas pilsētā. "Un tagad es sapratu, ka esmu tāds pats geto gūsteknis, kādi bija manas pilsētas iemītnieki 1941. gadā. Tā es jutos," tā Ruslans.
Mājās viņš tika pēc trīs diennaktīm. Tikai tad varēja sākt meklēt mediķu palīdzību. Izrādījās – abas rokas lauztas, galvaskausa trauma un smadzeņu satricinājums. Arī slimnīcā Ruslans turpināja strādāt kā žurnālists – vāca stāstus par varas represijās cietušajiem. Piemēram – par OMON piekauto peldēšanas treneri Pāvelu, par studentu Vasīliju, par mūziķi Andreju, par programmētāju Vladimiru un citiem.
Tad aktīvo žurnālistu centās apturēt ar melu kampaņu. Varas kontrolētie mediji paziņoja, Ruslana rokas nemaz neesot lauztas. Jo īsi pirms došanās uz slimnīcu viņš bija nofotografējies, turot uz rokām savu suni.
"Internetā izlika mūsu adreses, kontaktus, manai sievai sāka zvanīt, viņu apsaukāt par prostitūtu. Māte šī visa dēļ aizgāja no darba. Tāds nopietns spiediens tika izdarīts uz ģimeni par manu pilsonisko pozīciju," atminas žurnālists.
Ruslana sieva Tatjana stāsta, ka viņai bijis bail iziet no mājas un pārnākt atpakaļ. "Tu skaties – vai tikai tur, uz ielas, kāds nestāv? Visi busi, kas braukā bez numuriem, vai kas vienkārši ir līdzīgi – uz visiem skaties ar piesardzību. Centies apmest līkumu. Ja tur kāds gar māju staigāja, tad mēs izslēdzām gaismu un skatījāmies, kas tas varētu būt. Uz svešiem telefona numuriem neatbildam. Uz izmeklēšanas komiteju neejam, jo mūs tur pārāk bieži sāka izsaukt. Sākumā kā lieciniekus, bet tad tu pēkšņi jau attopies kā apsūdzētais," saka Tatjana.
Tagad abi slēpjas brīvprātīgo sarūpētā patvērumā laukos un nezina, kad varēs atgriezties savā Grodņas dzīvoklī. Tur Ruslans turpina rakstīt. Bet – cik ilgi tā varēs? Atbildes viņiem nav. Taču ir pārliecība, ka valstī izmaiņām jānotiek.
"Mana mamma tagad iet uz demonstrācijām. Viņa iet, kaut viņai ir mazs bērns, kuru viņa ņem līdz. Viņa saka – tas ir šausmīgi, bet ko lai dara, ja jau viņi tā izrīkojās ar manu meitu," norāda Tatjana.
Ruslans tikmēr atzīst, ka cilvēkus apvienojusi vardarbība, kas piespiedusi iziet ielās. "Un visus ir apvienojis viens mērķis – tā ir brīvība un godīgas vēlēšanas. Visi grib godīgas vēlēšanas," apgalvo Ruslans.
