ĪSUMĀ:
- Lietu par aizgādības tiesībām būs jāskata no jauna.
- AT savas bažas par darbinieka rīcību paudusi arī LM, VBTAI un pašai bāriņtiesai.
- AT arī pieļauj: Par šādiem gadījumiem jārunā ar bāriņtiesām, LM vairāk jāuzrauga.
- AT: Bērna intereses var aizstāvēt, vispirms noskaidrojot visu, nevis uzreiz atņemot aizgādības tiesības.
Lietas būtība:
Rīgas bāriņtiesas pārstāvis ar vienpersonisku lēmumu pārtrauca mātes aizgādības tiesības, jo secināja, ka pret bērnu ir pieļauta emocionāla vardarbība, bērna atrašanās ģimenē var negatīvi ietekmēt bērna emocionālo stāvokli, tāpēc bērnam nekavējoties ir jāsniedz palīdzība.
Ar bāriņtiesas lēmumu bērns tika arī ievietots krīzes centrā.
Māte lūdza tiesai atzīt bāriņtiesas pārstāvja vienpersonisko lēmumu par prettiesisku.
Administratīvā rajona tiesa un Administratīvā apgabaltiesa pieteikumu noraidīja. Māte par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību, kurā norādīts, ka apgabaltiesa ir nepareizi piemērojusi Bāriņtiesu likuma 23.pantu.
Augstākā tiesa nodeva lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.
Vienlaikus Augstākā tiesa lietā pieņēma blakus lēmumu. Augstākā tiesa, iepazīstoties ar lietas materiāliem, ir saskatījusi iespējamu Administratīvā procesa likuma normu neievērošanu šajā lietā, radot šaubas par konkrētas amatpersonas objektivitāti lietas izskatīšanā.
Šī informācija, tiesas ieskatā, norāda uz to, ka bāriņtiesas pārstāvis nav bijis neitrāls, bez subjektīvas attieksmes un aizspriedumiem pret lietā notiekošo.
Blakus lēmumu tiesa nosūtījusi Rīgas bāriņtiesai, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai un Labklājības ministrijai.
Augstākā tiesa blakus lēmumā vērš Rīgas bāriņtiesas uzmanību uz konstatētajiem apstākļiem tālākai rīcībai, tostarp iespējamai minētās amatpersonas rīcības izvērtēšanai.
Vienlaikus Augstākā tiesa ar šo blakus lēmumu vērš arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas uzmanību uz šiem apstākļiem tālākai rīcībai – pārbaudei par šiem apstākļiem, kā arī nepieciešamības gadījumā metodiskās palīdzības sniegšanai Rīgas bāriņtiesai.
Turklāt Augstākā tiesa lēmumā norāda, ka, iespējams, tajā atspoguļoto problemātiku ir nepieciešams pārrunāt arī semināros vai sanāksmēs ar bāriņtiesām, lai veicinātu bāriņtiesu amatpersonu pilnīgāku izpratni par Administratīvā procesa likuma piemērošanu praksē.
Augstākā tiesa ar šo blakus lēmumu vērš arī Labklājības ministrijas uzmanību uz lietas apstākļiem tālākai rīcībai – konkrēto normatīvo aktu ievērošanas uzraudzības organizēšanai un koordinēšanai, kā arī valsts un pašvaldību institūciju sadarbības koordinēšanai par šiem problēmjautājumiem.
Augstākā tiesa spriedumā par lietas nodošanu jaunai izskatīšanai norāda, ka pret bērnu vērstās verbālās agresijas tiešais avots konkrētajā gadījumā bija nevis bērna (pusaudža) māte, bet mātes draugs, proti, nevis vecāks, kuram bāriņtiesa lēma pārtraukt aizgādības tiesības, bet cita persona.
Bāriņtiesai bija vispirms jānoskaidro, vai bērna māte ir gatava novērst bērnam nelabvēlīgos apstākļus. To iespējams izdarīt, ierosinot lietu par aizgādības tiesību atņemšanu, nevis uzreiz pieņemot vienpersonisko lēmumu saskaņā ar Bāriņtiesas likumu.
Augstākā tiesa atzīst, ka, salīdzinot ar citām tiesā izskatītām lietām par vienpersonisko lēmumu tiesiskumu, konkrētās lietas faktiskie apstākļi nenorāda uz tik kritisku situāciju, ka to nevarēja risināt citādi.
Tāpat Augstākā tiesa spriedumā norāda, ka gadījumā, ja bāriņtiesa konstatē, ka pastāv apstākļi bērna šķiršanai no ģimenes un bērnam ir jānodrošina ārpusģimenes aprūpe, tad atbilstoši samērīguma principam bērna ievietošana krīzes centrā ir nevis primārais, bet gan galējais līdzeklis. Proti, vispirms bāriņtiesai ir jāizvērtē citi saudzējošāki un ģimeniskai videi atbilstošāki risinājumi, bērnam nodrošinot ārpusģimenes aprūpi – audžuģimenē, pie radiniekiem vai personām, ar kurām bērnam ir emocionāla saikne, un tml.
