Otrais pasaules karš, kas notika no 1939. gada līdz 1945.gadam, bija lielākais bruņotais konflikts, kurā bija iesaistītas daudzas valstis, tostarp, Latvija. „Piedalījies tanī pašā kara procesā neesmu. Toreiz biju par jaunu. Man bija16 gadu. Es vienkārši strādāju par traktoristu, mācījos. Redzēju, kā tas notika. Arī tad, kad vācieši izdzina no mājām. Tepat Kurzemes katls sākās. Redzēju, kā visa tā lieta notika – kā visur riņķī līķi mētājās. Nu, nepatīkams skats,” norāda Dobeles novada iedzīvotājs Druvvaldis Zalcmanis.
Karš prasīja 70 miljonus civiliedzīvotāju un militārpersonu dzīvību. Vairāk nekā 7000 padomju armijas karavīru apbedīti arī Dobeles Brāļu kapos. 8. maijā, dienā kad visā Eiropā un arī Latvijā tiek atzīmēta Nacisma sagrāves un 2. Pasaules kara upuru piemiņas diena, piemiņas vietā Dobelē vien daži ziediņi.
Tiem pievienojas arī vainags un Valsts prezidenta vēlējums šai dienai kļūt par piemiņas dienu, kas vieno, nevis šķeļ. Vienīgais šī pasākuma dalībnieks dobelnieks Aleksandrs Kuzņecovs vēsta, ka Dobeles kara veterāni gan šeit pulcēšoties ceturtdien - dienā, kad uzvaru pār hitlerisko Vāciju atzīmē Krievijā.
Pret 8. datumu viņam iebildumu neesot, bet miers un saticība starp abās pusēs karojošajiem veterāniem esot iespējams vien tad, ja netikšot grozīti, viņaprāt, pareizie vēstures fakti. „Ir vēsturē aksioma. Uzvarētājam vienmēr ir taisnība. Tā tas ir bijis jau 2000 gadu atpakaļ. Uzvarēja Amerika, mazliet, bet vairāk jau Padomju savienība, un kāpēc tagad jāpārraksta vēsture?” prasa Kuzņecovs.
Savukārt Zalcmanis prezidenta Bērziņa ideju mazināt plaisu starp abās frontēs karojošajiem un domājošiem vērtē skeptiski. „Tas, ka mēs te tagad gribam dabūt to visu kopā… Es neticu, vai to varēs dabūt. Varbūt, kad izaugs nākamā paaudze, kas nav neko piedzīvojuši un neko redzējuši,” norāda Zalcmanis.
Godinot otrā pasaules kara upuru piemiņu, vainags tika nolikts arī Lestenē, kur apglabāti leģiona rindās kritušie karavīri.
