Mareka Odumiņa dzīvi pirms desmit gadiem mainīja viens lēciens dīķī. Brīdī, kad lielā dzīve tikai sākās. Lauztie kakla skriemeļi paralizēja rokas un kājas, bet ne vēlmi dzīvot. Rehabilitācijas centrā viņš pirmo reizi pamēģināja gleznot. Tā, kā varēja, – ar otu mutē.
Tagad gleznošana ir viņa vaļasprieks un peļņas avots. Labdarības maratonā "Dod pieci!" izsolīs Mareka gleznotos lavandas laukus. Un vēl viņš šoruden apprecējās, tagad viņa stiprais plecs ir trauslā Ineta.
"Dzīve nestāv uz vietas, bet tā ir kā plūsma." saka Mareks. "Vai nu tu ej uz augšu. Vai uz leju. Dzīve nevar būt vienā līnijā. Tad tu esi miris. Ir labi, ka ir kāpumi un kritumi. Tagad es teikšu, ka man ir labi. Ir pasūtīti darbi uz priekšu."
Bildēs pie sienas redzams Mareks tolaik, kad viņa dzīve bija ātrums, rokenrols un adrenalīns.
Kuram vēl ienāktu prātā pēc ballītes lēkt ūdenī no kaut kāda dīvaina bērnu slidkalniņa? Iznirstot viņš vairs nevarēja pakustināt rokas, bet draugi domāja, ka viņš ākstās. Lai cik dīvaini liktos, tad nesāpēja.
"Tā dzīve, kas man bija pirms tam, tā bija savādāka. Tur bija citas vērtības. Tagad es esmu nonācis pie Dieva un es vienmēr esmu gribējis ģimeni," atzīst Mareks.
Sievu saticis kādā baznīcas pasākumā, kur Ineta viņu aicināja pastāstīt bērniem par savu dzīvi un par gleznošanu. Marekam bija svarīgi dot solījumu būt kopā priekos un bēdās baznīcā, Dieva priekšā.
"Man ir svarīgi, ka neesam viens ar otru kā draugi, kā kaimiņi. Ir ļoti svarīgi dot to solījumu. Tā ir atbildība vienam par otru. Un tu vairs nedomā tikai par sevi," paskaidroja Mareks.
Taču viņš arī godīgi atzīst, ka labi sapratis – ratiņkrēsls var būt zināms šķērslis.
"No vienas puses, es nebiju iedomājies apprecēties, bet dziļi sirdī es ticēju, ka būs man tā sieviņa. Ka varu būt vēl laimīgāks," piebilda Mareks.
Nu jau viņi abi ir ļoti laimīgi par kādu četrus, piecus gadus gaidītu lietu. Tas ir pacēlājs, kura sliedes piestiprinātas griestiem un ļauj Marekam īpašā sēdeklī, kas atgādina šūpoles, nokļūt gan virtuvē, gan vannas istabā, gan ratos. Līdz šim arī katra vannošanās nozīmēja, ka jāsauc ciemos divi draugi, kuri var garo, spēcīgo puisi balstīt un palīdzēt nokļūt dušā. Pacēlāja ierīce ļauj Marekam arī nostāties kājās.
"Ak Dievs, cik garš es esmu," viņš smējies, kad tas izdevies pirmo reizi. "Gandrīz līdz griestiem!"
Mareka iztikas avots ir glezniecība. Viņa darbi ir tik reāli, ka atgādina fotogrāfijas.
Dažkārt, kad viņš tos pārsūta draugiem, viņi noprasa: "Nu, ko tu ar to fočeni gribi pateikt?"
"Tā ir glezna," Mareks smejas.
"Es gleznoju. Tas ir mans hobijs, darbs, iedvesma un dzīvesprieks," saka mākslinieks. "Dažreiz es gleznoju piecas, sešas stundas dienā. Dažreiz septiņas. Tas man prasa laiku, kas bieži ir dārgs, bet ikvienam jau laiks ir dārgs. Kad trīs dienas nepieķēros molbertam, tad gan gleznošanas ļoti pietrūka."
Mareks ļoti atbalsta labdarību jebkādā tās izpausmē. Tāpēc uzreiz piekritis labdarības maratonam "Dod pieci!" ziedot savu darbu. Abi ar sievu arī šogad kļuvuši par labdariem un devuši mājas kaķenītei Stellai.
Stella ir ielas kaķis, kas ļoti labi iejutusies Odumiņu nelielajā dzīvoklī.
"Baigais prieka kamols," smejas Mareks. Stella vēl ir maza – piecus mēnešus veca.
"Ikvienam vajadzētu dot mājas," uzsvēra Mareks. "Tas ir tik svētīgi, ka tu paņem kādu, par kuru rūpēties. Mani iedvesmo, ka var paņemt no bērnunama bērnu, kas ir invalīds. Kas nevar pats par sevi parūpēties. Tas ir apbrīnojami. Es arī tā gribētu, tiešām. Dot mājas kādam, kam tās tik ļoti nepieciešamas."
Viena no adoptētās Stellas mīļākajām guļvietām ir Mareka ratiņkrēsls. Un iemīļota rotaļa ir otas ķeršana, Marekam gleznojot.
Abi ar sievu smejas, ka nereti izmanto dienas vidu, kamēr Stellai ir klusā stunda un viņa guļ. Tad var gan gleznot bez kaķa ķepas uz vaiga, gan paveikt citas lietas "bez kaķa".
Mareks sevi uztur pats. Kopā ar visiem kopšanas pabalstiem ienākumi ir virs 500 eiro mēnesī. Par šo naudu jāsedz komunālie maksājumi, jānopērk pārtika, jāsamaksā alga asistentam. Gleznas, kas top pēc pasūtījuma, ir papildu ienākums.
"Kas ir dārgs? Vienam jau 10 eiro ir liela nauda, cits nevar bez 100 eiro nedēļā iztikt," atzīst Mareks. "Man daudzi ir teikuši – novērtē savu darbu! Skaties, kā tu to dari, cik ilgi un rūpīgi... Es negribu šikot, bet es gribu parūpēties par sievu, gribu kaķim mantiņu uzdāvināt. Es nevaru divus mēnešus katru dienu strādāt, gleznot un paprasīt 300 eiro. Ir jānovērtē savas pūles un savs darbs."
Bet tagad par šķēršļiem. Marekam, kurš pārvietojas ratiņkrēslā, šķērslis ir katrs slieksnis. Katra uzbrauktuve un nobrauktuve.
"Šķērslis var būt pat divi trīs centimetri. Tas ir kā pārvarēt barjeru," paskaidroja Mareks. "Slieksnis, trotuāri, kāpnes. Vai, piemēram, kafejnīcā tu saproti, ka kājas nevari zem galda palikt. Ēd pusi metru no galda un puse sabirst klēpī. Ir tāds joks, ja jums liekas, ka asfaltā uz ielas ir bedres, jūs neesat braukuši pa trotuāru!" Trotuāri Latvijas pilsētās ir katastrofālā stāvoklī. Tie, kas staigā kājām, to nemana. Pārkāpj pāri kādai bedrei."
Ceļojot ar sievu pa Latviju, Mareks saskāries arī ar cita veida "diskrimināciju".
"Piemēram, bijām Ludzā. Tur bija vienīgā viesnīca, kas pielāgota ratiņkrēslam, bet tev jānobrauc vispirms pagrabā, liftā un tad uz augšu. Un, ja gribi iziet ārā, tev jāiet pa sētas durvīm. Pa bezceļiem vai tuneļiem jākuļas," savu pieredzi atklāja Mareks.
Brīžos, kad ledus uz asfalta traucē tikt uz priekšu, Mareks neiztur un izbrauc ar ratiem uz brauktuves. Tā vismaz ir notīrīta. "Galvenais ir nebaidīties," viņš uzsmaida sievai. "Man nepatīk teikt, ka esmu invalīds. Jā, man ir vajadzīga palīdzība. Es teiktu... es vienkārši cilvēks esmu. Vienkārši cilvēks esmu!"
