Ceturtdien, 15. maijā, aprīt 85 gadi kopš Kārļa Ulmaņa apvērsuma, un tā dēvētie „Ulmaņlaiki” aizvien ir viens no pretrunīgāk vērtētājiem Latvijas vēstures posmiem.
Izsludināts karastāvoklis, aizliegtas partijas, slēgtas biedrības un arestēts simtiem politiķu, vārds “demokrātija” kļūst par tabu - tādas bija 1934. gada 15. maija apvērsuma sekas. Ministru prezidents Kārlis Ulmanis ar armijas un aizsargu palīdzību Latvijā nodibināja autoritāru režīmu, kas noturējās līdz PSRS okupācijai 1940. gadā. Autoritāri režīmi tobrīd jau bija daudzviet Eiropā.
Tā sauktie ulmaņlaiki ir viens no pretrunīgāk vērtētājiem Latvijas vēstures posmiem. Ar 15. maija rīkojumu Ulmanis apturēja Saeimas darbību, Satversmi, izformēja pašvaldības, slēdza arodbiedrības.
Cēloņu, kādēļ Ulmanis spēra šādu soli, bija daudz. Parlaments slīga partiju kašķos, valdības koalīcijas bieži mainījās un nespēja pieņemt lēmumus. 1934. gada aprīlī krita Ādolfa Bļodnieka valdība un Kārlis Ulmanis atkārtoti kļuva par Ministru prezidentu.
Tolaik daudz sprieda par Satversmes reformas projektu, kas paredzēja paplašināt Valsts prezidenta pilnvaras un samazināt parlamenta varu. 1934. gada rudenī bija gaidāmas Saeimas vēlēšanas, bet Ulmaņa vadītā Latviešu Zemnieku savienība sāka zaudēt pozīcijas un nebija skaidrs, vai tā būs nākamajā koalīcijā.
„Politiskā sadrumstalotība tajā laikā ir fenomenāla,” stāsta Kara muzeja vēsturniece Barba Ekmane.
„Ar lēmumu likvidēt politiskās partijas Latvijā, kas ir viens no 15. maija apvērsuma sekām, Latvijā tiek likvidētas 109 partijas. Tajā laikā nebija procentu barjeras, un rezultātā parlamentā bija partijas ar vienu diviem deputātiem. Tas bija tāds politiskais tirgus, ko mūsdienās ir grūti iedomāties,” uzver Ekmane.
„Tas, kas attiecas uz nacionālās pašapziņas celšanu - latvietis saimnieks savā zemē -, bija viens no pozitīvajiem aspektiem. Lielbritānijas pārstāvniecības ziņojumā par 1934. gadu, kas nosūtīts uz Londonu, pateikts, ka Ulmaņa rīcība ir ļāvusi latviešiem noticēt, ka viņi ir saimnieki savā zemē,” stāsta Ekmane.
Ulmaņlaikos tautsaimniecība ar valsts kapitāla atbalstu piedzīvoja visstraujāko rūpniecisko izaugsmi – Latvijā ražoja telefonus, radio un fotoaparātus, būvēja smagos auto un lidmašīnas. Laukos sākās kooperācija, kas zemniekiem no sīkajām saimniecībām kalpoja par atspērienu attīstībai.
