Žurnālisti Lietuvā ziņu aģentūrā BNS piedzīvoja nepatīkamu pārsteigumu, kad novembra sākumā drošības policija ieradās viņu darba vietā un redakcijas darbs teju tika paralizēts. Žurnālisti tika saukti uz policiju, lai dalītos ar informāciju, bet pazuda. Un izrādījās, ka no viņiem tiek pieprasīts atklāt informācijas avotus.
BNS Lietuva direktore Jurga Eivaite atzīst, ka tas bijis pārbaudījums visam uzņēmumam. „Sekas būs, jo ir runa par jauniem likumiem, kas strādā žurnālistu labā. Es ceru, ka žurnālisti būs vairāk cienīti un viņu darbs būs drošāks. Domāju, ka institūcijas būs saņēmušas mācību un nākamreiz, kad pieprasīs atklāt informācijas avotu vai rīkos reidu, viņi šo lēmumu rūpīgi pārdomās. Tas tiešām bija liels notikums," norāda Eivaite.
Viņa atzīst, ka Lietuvas drošības iestādes nebija neko mācījušās no Latvijas gadījuma, kad žurnālistes Ilzes Naglas mājā notika kratīšana un arī tika pieprasīts atklāt informācijas avotu. Vēlāk to, ka viņas tiesības ir pārkāptas, atzina arī Eiropas cilvēktiesību tiesa. Latvijas valstij par šo pārkāpumu tika piespriests maksāt 20 000 eiro kompensāciju. Tomēr tas nav atturējis drošības iestādes rīkoties līdzīgi. Tikko vēl Zemgales ziņu žurnālistam Edgaram Kupčam policija arī pieprasīja atklāt informācijas avotu saistībā ar saviem rakstiem, kuros turklāt bija izmantots atklātas tiesas sēdes protokols. Tiesa šo farsu tālāk neturpināja.
Žurnālists Juris Kaža sācis sekot līdzi mediju brīvībai Latvijā pēc tam, kad drošības policija vērsās pret pasniedzēju Smirnovu, jo viņš apšaubīja lata stabilitāti kādā savā rakstā. Kaža norāda, ka žurnālistu vidū nepieciešams vairāk un skaļāk runāt par šādiem gadījumiem. „Lai gan to respektēju, personu loka attieksme ir nepareiza: klusēsim gan jau būs labi, drošībnieki tā kā tumšs negaisa mākonis aizies aiz apvāršņa un otrreiz nekas tāds neparādīsies. Kā mēs zinām, Latvijas vasarā parādās tumši negaisa mākoņi pa laikam," uzsver Kaža.
Viņš vērtē, ka viens no iemesliem biežajiem gadījumiem ir arī iestāžu kompetences trūkums.
Starptautiska organizācija, kas palīdz apmaksāt žurnālistu aizstāvību un sniedz arī praktiskus padomus – Mediju juridiskās aizsardzības birojs – norāda, ka vienīgā Baltijas valsts, kam sniegts atbalsts, ir Latvija. Un tās bijušas jau septiņas lietas. Vecākā juridiskā padomniece Nani Jansena vērtē, ka situācija nedz pasliktinās nedz uzlabojas.
„Teikšu, ka progress ir, bet tas ir lēns. Ir daudz atšķirību kā nacionālā līmeņa tiesas piemēro Eiropas Savienības cilvēktiesību standartus: tas, kā to vajadzētu darīt un tas, kā tas tiek darīts. Tāpat es domāju, ka trūkst zināšanas institūcijās un to cilvēku vidū, kas likumus īsteno: policija, prokurori un citi. Viņi nezina, ko un kā viņi drīkst darīt. Es domāju, ka mācības būtu ceļš uz uzlabojumiem. Bet arī medijiem ir būtiska loma, informējot sabiedrību plašākā līmenī. Citkārt nepamatoti lēmumi tiesās tiek pieņemti, un kamēr Strasbūra ilgākā laikā tos izskata un pieņem lēmumu par to nepamatotību, tikmēr visi jau to ir aizmirsuši. Tam būtu jāseko un rezultātus jāpublisko," analizē Jansone.
Igauņu kolēģi norāda, ka likums, kad žurnālistiem būtu jāatklāj savs informācijas avots, tiek piemērots tikai tad, ja ir nopietni pārkāpumi. Tas noticis, piemēram, kontekstā ar dzeltenās preses izdevumu.
