Rinkēvičs intervijā LTV:
- Par vēlmi kļūt par prezidentu un kad tas kļuva par reālu iespēju.
- Vai jaunā iespējamā koalīcija ar ZZS radītu problēmas ar Latvijas sabiedrotajiem.
- Vai "Lemberga faktoram" bija nozīme prezidenta vēlēšanās.
- Par partiju uzstādījumiem un vēlētāju uzticēšanos.
- Ko prezidents varētu darīt, lai palīdzētu cilvēkiem.
- Par nepieciešamību pievērst uzmanību demogrāfijai un digitalizācijai.
- Kā risināt nākotnes pensiju un darbaspēka problēmas.
- Par politisku nāciju, sabiedrības saliedēšanu un sabiedriskajeim medijiem krievu valodā.
- Par to, ar ko nodarbosies Stratēģiskās analīzes komisija.
- Par lietām, ko vēlētos panākt prezidenta amatā.
"Nē, bērnībā es gribēju kļūt par ugunsdzēsēju"
Kad Jūs pats sapratāt, ka gribētu vai varētu kļūt par Valsts prezidentu?
Laikam tomēr būtu jāpārformulē: pirmais – kurā brīdī tas šķita reāli, otrais – vai es to gribu. Un trešais – vai tas ir izdarāms. Nu, es teiktu, ka tā nopietni tas laika nogrieznis starp pirmo un trešo posmu bija faktiski trīs dienas – no 8. maija līdz 11. maijam ieskaitot. Tad, kad jau "Jaunās Vienotības" frakcija izvirzīja mani kā prezidenta kandidātu.
Kā pirms tam? Es biju domājusi šo jautājumu apmēram "es jau no bērnības domāju, ka kādreiz varētu kļūt par prezidentu..."
Nē, bērnībā es gribēju kļūt par ugunsdzēsēju.
Bet vēlāk kaut kādā karjeras posmā, valsts sekretāra amatā…
Nu, varbūt tā gluži nebija, ka es kaut kādā brīdī tā ļoti nopietni aizdomājos, ka Valsts prezidenta amats ir tas, ko man gribētos ieņemt.
Bet būsim arī reālisti, tāpat kā slikts ir tas kareivis, kurš negrib kļūt par ģenerāli, tā laikam jebkurš politiķis tomēr grib sasniegt tās politikas dzīves augstās virsotnes. Mūsu valstī tas ir Valsts prezidents, tas ir Ministru prezidents. Katram ir mazliet atšķirīgas funkcijas, bet tie ir amati, kas varētu tikt uzskatīti par virsotni. Bet reāli, teikšu godīgi, ka ik pa brītiņam kaut kur kādā preses ziņā gan mans uzvārds, gan daudzu citu cilvēku uzvārdi izskanēja.
Realitāte savērsās tāda, ka pēc Lieldienām politiskās konsultācijas – pēc tam, kad Pīlēna kungs paziņoja, ka viņš kandidēs –, kļuva ļoti intensīvas. Tās būtu tāpat intensīvas tāpēc, ka vēlēšanu datums tuvojās. Un tad bija skaidrs, ka faktiski esošajam prezidentam balsu nebūs, un tad sākās tiešām ļoti nopietnas diskusijas, kas varētu būt tālākie soļi.
Bet pirms tam jūs domājāt tā kā ar atturēšanas politiku kaut kā iztikt? Jo "Apvienotais saraksts" tomēr diezgan savlaicīgi jau pateica vai deva mājienus, ka būs savs kandidāts prezidenta amatam.
Īstenībā tas ir labi, ka jebkurai politiskajai partijai ir kandidāti uz premjera, prezidenta, uz dažādu ministru vietām. Bet tur ir viena maza nianse. Jautājums ir varbūt, ka varēja diskutēt par kopīgu kandidātu brīdī, kad tu skaidri saproti, ka tu neesi gatavs atbalstīt esošo. Viena mācība laikam šai koalīcijai noteikti tā ir. Šī lieta netika skaidri izrunāta līdz pat aprīļa vidum. Un beigās tai brīdī, kad kāds paziņo, ka virza savu [kandidātu], tad pārējiem arī parādījās iespējas rīkoties.
Valdības nāk un iet, svarīgākais – ko mēs kā valsts vēlamies panākt mūsu attīstībā
Jā, nu tagad mēs nonākam pie tā, ko mēs saskatām turpmāk – nākamā koalīcija. Mēs jau redzam, ka šobrīd jaunās valdības veidošanas process uzņēmis savu gaitu. Esošais prezidents Egils Levits intervijā "Krustpunktā" pauda, ka ZZS ir oligarhiskas ietekmes, pat ja visi vārdos distancējas no Lemberga, un "tas var radīt mums reputācijas problēmas ar mūsu sabiedrotajiem". Vai jūs uzskatāt, ka mums ir kādas problēmas ar mūsu sabiedrotajiem. Un, ja ir, tad kādas?
Pirmkārt, es tomēr neietu tik tālu, lai teiktu, ka ir izveidojusies vai veidojas jauna valdība. Šobrīd visi runā ar visiem. Runā daudz, brīžiem ļoti emocionāli. Gaisotne tiešām ir sakaitēta, bet, ar ko šis turbulences process beigsies, es neņemtos spriest. Otra lieta, tomēr es gribētu teikt, ka iekšpolitiskie procesi, valdību veidošana nu nav kaut kas tāds, ko tagad, acis nenolaiduši, vērtētu NATO, Eiropas Savienības galvaspilsētās. Koalīcijas, valdības nāk un iet, mainās gandrīz visās valstīs, kur pastāv parlamentārās demokrātijas, kur nav prezidentālas republikas.
Es domāju, ka būtiskākais ir nevis tas, kāda veida valdības veidosies, būtiskākais ir tas, kāds ir tas kurss, ko jebkura valdība šajos apstākļos īsteno iepretim Ukrainai, tātad atbalsts Ukrainai. Iepretim Krievijai un Baltkrievijai, iepretim lēmumiem, kas skar aizsardzības un drošības jautājumus.
Es nesākšu šobrīd spekulēt ar jebkuras jaunas valdības izveidi, esošā valdība šobrīd funkcionē.
Jā, domstarpības ir. Vai un kādā veidā šīs konsultācijas nonāks līdz kaut kādam loģiskam galam – turpināt sadarbību, veidot paplašinātu koalīciju, veidot kādu jaunu koalīciju –, par to būtu stipri priekšlaicīgi runāt. Un jāņem vērā tas, ka es no 8. jūlija uzņemos prezidenta pienākumus, es šobrīd būtu ārkārtīgi atturīgs pat dot mājienus vai vērtējumus lietām, kuras vēl līdz 8. jūlijam noteikti attīstīsies, iespējams, mums [šobrīd] nesaprotamā līdz galam veidā.
No 8. jūlija ja būs jārisina kādi iekšpolitiski jautājumi, es tos risināšu.
Bet es šobrīd nepārspīlētu ne vēstnieku ietekmi, ne starptautisko ietekmi. Daudz nopietnāk ir tas, ko mēs kā Latvijas valsts vēlamies panākt mūsu valsts attīstībā.
Un daudz nopietnāk ir tas, ka tie pamatprincipi gan starptautiskajā politikā, ārpolitikā, drošības politikā nemainās. Šādus riskus es pašlaik šajās diskusijās īpaši neredzu.
Bet, ja būs nepieciešama prezidenta iesaistīšanās iekšpolitiskajos procesos, pēc 8. jūlija es tajos iesaistīšos. Es tiešām šobrīd nedramatizētu nekāda veida elementus – starptautiskus vai iekšpolitiskus –, ir ļoti normāls iekšpolitisks process, no kura varbūt mēs pat esam atraduši. Jo pēdējo gadu laikā mēs esam pieraduši pie tā, ka ir diezgan stabilas valdības, stabilas koalīcijas, ir kaut kādi noteikti principi. Pēkšņi mēs esam atgriezušies tādā diezgan dzīvīgā politiskajā procesā un dzirdam ļoti daudz dažādu komentāru.
Vai ASV uzdod šādus jautājumus, ka potenciāli valdībā var nonākt apvienība, kurā viens no līderiem…
Ar mani par šo neviens nav runājis.
… ir sankcijām pakļautā persona…
Ar mani neviens par šo nav runājis.
Jūs būtu gatavs atbildēt?
Klau, vēlreiz es netaisos šobrīd iet dziļāk atbildēs par to, ko es pateicu. Esošā valdība strādā. Esošajā valdībā, mēs redzam skaidri, ir domstarpības starp partneriem. Tas, uz ko es aicināju pirms prezidenta vēlēšanām, arī pēc prezidenta vēlēšanām – izrunāties godīgi, vai prezidenta vēlēšanas un tas, ka bija praktiski divi kandidāti, ir simptoms dziļākām problēmām, vai tagad ir radījis problēmas. Es tomēr domāju, ka mēs vairāk nonākam pie tā, ka tas ir simptoms dziļākām problēmām, kuras ir jāizrunā. Un jāsaprot, vai valdība turpinās strādāt. Tas, tagad jau gan es varu teikt, ir pašu koalīcijas partiju rokās. Notiek diskusija par koalīcijas paplašināšanu ar divām partijām. Tas, manuprāt, arī ir daļa no politiskā procesa.
Bet mēs neesam runājuši, vismaz es personīgi ne ar vienu ārvalstu pārstāvi, par valdības veidošanu. Tas būtu diezgan dīvaini.
Jo pēc būtības, es domāju, vēstnieki labāk par mūsu politiķiem zina, kur ir tā robeža starp iekšpolitiku un starptautiskajām saistībām.
Lemberga tiesa un sankcijas – "šiem jautājumiem prezidenta vēlēšanu procesā nebija nekādas slodzes"
Šajā intervijā Levits ir minējis, ka nenominēs Ministru prezidentu no tādas koalīcijas, kurā ietilptu Zaļo un Zemnieku savienība. Ko jūs darīsiet?
Atbildi skatiet iepriekšējā izklāstā.
Es nedomāju šobrīd, ka mēs esam tajā situācijā, kur man būtu kaut kas jākomentē par to, kas un kāda koalīcija varētu veidoties.
Līdz 8. Jūlijam visas Valsts prezidenta pilnvaras ir Levita kungam. Ja pēkšņi būs kaut kādas situācijas, kur viņam ir jāiesaistās, viņš rīkosies atbilstoši. Ar tiem priekšstatiem un principiem, kas viņam ir. Pēc 8. jūlija, ja būs kaut kā šī situācija jārisina, tad sākotnēji būs koalīcijas diskusijās tas, kas notiek parasti, veidojot valdību. Visas partijas, visas frakcijas tiek aicinātas pilī, notiek diskusija, konsultācijas, tu saproti, kādas ir partiju nostājas un viedokļi, un tad attiecīgi seko rīcība.
Bet pašlaik, es gribu vēlreiz pasvītrot, ka sevišķi Valsts prezidents, kurš drīzumā uzņemsies pildīt pienākumus, nav tajā situācijā, lai pie esoša prezidenta jau sāktu zīmēt kādu savu politiku brīdī, kur vēl notiek diskusijas, tāpēc es diezgan stingri visās intervijās, arī šajā, atturos no kaut kādiem skaļiem paziņojumiem vai paziņojumiem, kas saistās ar darbu, ko es uzņemšos pēc 8. jūlija.
Bet Levita kungs šobrīd pilda Valsts prezidenta pienākumus. Es domāju, viņam ir visas tiesības paust savu viedokli un dot signālus, līdzīgi kā es noteikti rīkošos tad, kad es būšu prezidents, un, ja tas būs nepieciešams, arī došu signālus un paziņojumus, arī, ja nebūs nepieciešams.
Vai brīdī, kad jūs kļūsiet par Valsts prezidentu un savas prezidentūras laikā, jūs pieļaujat domu, ka varētu apžēlot Aivaru Lembergu, ja tāds lūgums nonāktu uz jūsu galda.
Šis ir trešais jautājums dažādās diskusijās, ko es esmu saņēmis arī pirms vēlēšanām. Redziet, pirmkārt, tiesas prāva vēl nav beigusies. Tai ir jābeidzas. Otrkārt, ja personai ir stājies spēkā notiesājošs tiesas spriedums, Apžēlošanas likums nosaka noteiktu kārtību un arī principus, kā tiek izskatīti apžēlošanas lūgumi. Un treškārt, arī pašai personai jāpauž attieksme pret nodarīto, teiksim, jālūdz apžēlošana vai jāpauž nožēla. Es nevaru komentēt nevienu, nevienu tiesvedībā esošo gadījumu nevis tāpēc, ka man būtu bail to komentēt, bet tāpēc, ka es joprojām esmu ārlietu ministrs, valsts amatpersona, kuras tiešais pienākums ir arī skatīt un virzīt uz valdību lietas, atbildes Eiropas Cilvēktiesību tiesai. Un mums ir gadījumi diemžēl bijuši, kad valsts amatpersonu izteikumi uzreiz tiek izmantoti tiesvedībās pret Latvijas valsti. Tur, kur vēl nav tiesvedība beigusies, tur es komentārus – vienalga, tas būtu Lemberga kungs vai kāda cita prominenta persona – vienkārši paust nedrīkstu.
Ko jūs teiktu tiem, kuri uzskata, ka šajā prezidenta vēlēšanu gaitā un pēc tās iznākuma jūs varētu piedalīties, vai kaut kā varētu tikt mīkstinātas sankcijas pret Aivaru Lembergu?
Vēlreiz, kā mēs varam runāt par kaut kādu sankciju mīkstināšanu, ja mēs faktiski runājam par citas valsts ieviestajām sankcijām? Cik es zinu, tad attiecīgā situācija šobrīd ir tāda, ka persona ir apstrīdējusi sankcijas ASV tiesā, un tas ir process, kas risinās nevis Latvijā, bet Amerikas Savienotajās Valstīs.
Es saprotu, ka ir sacelta vesela rinda pilnīgi nepamatotu tādu mazu politisku troksnīšu.
Īpaši pirms vēlēšanām bijuši tik daudz un dažādi stāsti, nostāsti, leģendas un baumas, kas nu tik ir, kas tik nav. Es gribētu vēlreiz teikt vienu lietu – šiem jautājumiem prezidenta vēlēšanu procesā nebija nekādas slodzes, viņi nevienā brīdī konsultācijās, kurās es esmu bijis, nav apspriesti. Šie jautājumi dzīvo savu gaitu.
Un es domāju, ka tas, ko varbūt varētu darīt šobrīd kolēģi politiskajās partijās, politiķi, ir vairāk koncentrēties uz tiem jautājumiem, par kuriem es runāju, izrunāt, kāpēc mēs esam šajā situācijā, kādā esam, kas ir tie darāmie darbi un kā tos var efektīvi paveikt. Ņemties tukšgaitā un mēģināt iestāstīt par to, ka ir kaut kādas vienošanās, – droši, ka tā ir daļa no politiskās cīņas un politiskās runas taktikas. Bet es gribu vēlreiz pasvītrot, ka šie jautājumi vismaz prezidenta vēlēšanu kontekstā nebija aktuāli. To, starp citu, apstiprināja arī ZZS frakcijas vadītājs vienā no intervijām. Tā ka droši var par šiem jautājumiem runāt, bet šie jautājumi vispār nav pat Latvijas izlemšanā.
Laika gaitā partiju uzstādījumi tiek koriģēti
Un, ja mēs runājam par to, ka pirms vēlēšanām "Jaunā Vienotība" pauda, ka ar ZZS nesadarbosies, bet tagad ir mainījusi savu nostāju šajā jautājumā un pieļauj tādu sadarbību, – kā jūs domājat, cik lielā mērā tas ietekmē sabiedrības uzticēšanos varai?
Sabiedrības uzticēšanos varai tas diez vai varētu tā vai citādi ietekmēt. Tad jau varētu runāt drīzāk par sabiedrības un attiecīgo vēlētāju viedokli par noteiktu partiju, par noteiktiem principiem. Es domāju, te tomēr ir zināma atšķirība. Jo par sabiedrības uzticēšanos varai gluži šajā kontekstā diez vai var runāt.
Partijas ir nākušas ar dažādiem uzstādījumiem, ar dažādiem solījumiem, dažādiem paziņojumiem. Laika gaitā tie ir kaut kādā veidā koriģēti. Seko nākamais vēlēšanu cikls, vēlēšanās vēlētājs lemj, vai bija pamatoti to darīt vai nebija pamatoti. Ja nebija pamatoti – tad atdod savu balsi kādam citam. Tā ka no tāda viedokļa es nevarētu vērtēt uzticēšanos varai ar to vai citu priekšvēlēšanu kampaņas paziņojumu.
Drīzāk es varētu runāt, ka tas būs jautājums visu partiju vēlētājiem, kāpēc viņi, piemēram, rīkojās tā vai citādi prezidenta vēlēšanu kontekstā vai budžeta veidošanas kontekstā, vai kā savādāk.
Jo es atradu tieši jūsu citātu 2. oktobrī, ko jūs teicāt – nē, nekādā veidā.
Nu, tā es neteicu, precīzu citātu.
Jā.. sadarbība ar Zaļo un Zemnieku savienību, ja tā nenorobežosies no Lemberga, nav iespējama.
Un tad es arī teicu, ka veids, kādā notiek šī norobežošanās, ir lielā mērā tieši ZZS ziņā. Tas bija pie Jāņa Dombura, bet redziet, ir arī vēl viena lieta. Es jau esmu atstājis "Jaunās Vienotības" rindas, apliecinot, ka prezidents būs neitrāls. Es domāju, ka tās diskusijas par to, vai mēs nonāksim vai nenonāksim pie tā vai cita valdības modeļa, tiešām šobrīd notiek. Bet tieši šodien, kad mēs runājam šajā intervijā, mēs redzam, ka nav šobrīd nekādas skaidrības.
Šī skaidrība par to, vai esošā koalīcija turpinās darbu vai parādīsies kāda četru vai piecu partiju koalīcija vai kāda cita trīs partiju koalīcija, šie jautājumi ir pilnīgi atvērti.
Es domāju, ka šī diskusija par to, kurš veidos kādu valdību, būs iespējama tikai tajā brīdī, kad būs kaut kas skaidrāk saprotams.
Kas attiecas uz to, vai tā vai cita partija lems, ka tie vai citi principi ir būtiskāki par kādu iepriekš teikto vai neteikto paziņojumu. To beigās izšķir – tas bija pareizs vai nepareizs – vēlētājs.
Gribētu maksimāli ieklausīties un mēģināt saprast, ko prezidents varētu darīt, lai palīdzētu cilvēkiem
Mēs zinām, ka tā uzticēšanās jau ilgstoši Saeimai, valdībai, politikā kopumā ir diezgan zemā līmenī. Kā jūs redzat, kā vara var gudrāk rīkoties, lai tomēr uzticēšanās pieaugtu?
Vieglāk dot padomu, nekā pašam to izdarīt laikam. Manā izpratnē vismaz tas, ko es centīšos darīt, no Valsts prezidenta pozīcijas skatoties, manuprāt, mēs mīlam daudz runāt – gan valsts amatpersonas, gan politiķi –, gari atbildēt uz jautājumiem. Bet mēs ļoti maz cenšamies ieklausīties. Un tas dialogs ar cilvēkiem parasti ir – atbrauc un izstāsta, kāda būs gaišā nākotne, aizmirstot pajautāt, kas ir tagadnē izdarāms, vienalga – novados, pilsētās, sarunās ar dažādu nevalstisko organizāciju, sociālo grupu pārstāvjiem.
Un es gribētu maksimāli ieklausīties un mēģināt saprast, ko es no prezidenta pozīcijas varētu darīt, lai palīdzētu cilvēkiem sajust, ka tas, ko viņi ir teikuši, ir sadzirdēts, varbūt ja ne uzreiz atrisināts, visu uzreiz nevar atrisināt. Nevar palielināt pensijas, pielikt pie algas, samazināt nodokļus un visu to izdarīt vienlaikus.
Ja jūs runāsiet ar dažādiem sabiedrības pārstāvjiem, dažādām grupām – tas būs neizbēgami, ka visi gribēs visu un uzreiz, un tas ir saprotami.
Bet, ja cilvēki sajutīsies, ka viņi ir uzklausīti un viņu problēmas mēģina risināt, es domāju, ka arī šī uzticība varētu pamazām, ļoti palēnām, ne ar rāvienu, augt...
Saistībā ar sievietes slepkavību Jēkabpilī un ģenerālprokurora izteikumiem, ka pie viņa nav gājuši, – varbūt arī šo nedaudz varat komentēt, bet arī pēc tam atbildēt uz jautājumu, vai jūsu kā prezidenta nama durvis būs atvērtas visiem tiem, kas tik ļoti ilgojas pēc sadzirdēšanas un problēmu risināšanas un kaut kā citādi nespēj to panākt.
Jā, es arī burtiski pirms izbraukšanas uz šejieni lasīju, ka ģenerālprokurors ir atvainojies sabiedrībai par tiem izteikumiem. Es arī saprotu, ka Tieslietu padome pēc Advokātu padomes lūguma vērtēs šos izteikumus. Es domāju, ka tas ir ļoti svarīgi, ka tiesu vara, Tieslietu padome šo izvērtē.
Izvērtē ne tikai izteikumu kontekstā. Es domāju, to redz kā attieksmes jautājumu pirmkārt.
Tāda – es atvainojos, bet es tagad pateikšu diezgan skarbi žargonā – tāda "pofigistiska" attieksme no valsts varas ir tas, kas īstenībā visvairāk satracina cilvēkus un kāpēc arī krīt tā uzticība.
Viena lieta ir neklausīties, nedzirdēt. Otra lieta, tai brīdī, kad ir notikusi traģēdija, mēģināt pateikt – nē, bet ziniet, upuris un advokāts ir vainīgs, vai, kas tur bija, viens laikam no policijas inspektoriem rakstījis vēstulē nu jau mirušajai sievietei, pirms viņa tika nogalināta, ka, ziniet, jūsu pašu atbildība ir arī neveicināt kriminālnozieguma vai administratīvā pārkāpuma izdarīšanu, aptuveni – neprovocējiet upuri... Šāda veida lietas, šāda veida attieksme – vienalga, vai tā ir tiesu vara, vai izpildvara, vai likumdevēja vara, – ir tas, kas mūs iedzen šajā situācijā, un tad mēs vaimanājam, kāpēc tad zūd uzticība visiem.
Tāpēc, manuprāt, ir labi, protams, ka šāda atvainošanās izskanējusi. Bet es teiktu, ka mēs nevaram vienkārši izlikties, ka nekas nav noticis, un te ir principiāli jāizrunā jautājumi. Cita starpā – ne tikai tiesu varai, bet arī policijai. Te īsti, jāsaka, nav viens varbūt tāds galvenais atbildīgais, te diemžēl ir tāda ķēdīte.
Kas attiecas uz prezidenta pils durvīm, kas varētu būt atvērtas, – man ir bijusi trīs gadu pieredze, prezidenta kancelejā strādājot, un es zinu, kāds ir iesniegumu apjoms, un tur es saprotu varbūt to, kādēļ tiešām kaut kādi iesniegumi nenonāk līdz ģenerālprokuroram, līdz ministram. Bet tāda ir tā lieta, ka tā sistēma strādā un, protams, ka es centīšos tikties maksimāli daudz gan reģionālajās vizītēs, gan ar dažādu sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem, lai mēģinātu to pulsu sataustīt.
Bet es arī labi zinu, ka bieži vien no prezidenta cilvēki gaida ļoti daudz, sākot no tiešām būtisku ekonomisku jautājumu risināšanas un politisku jautājumu risināšanas, un ir bijuši savulaik, kad es tur pirms 12 gadiem strādāju, iesniegumi – "lūdzu, palīdziet salabot liftu mūsu daudzdzīvokļu namā". Bet tas tikai parāda, ka acīmredzot tā sistēma kaut kur ir nobuksējusi, ka raksta Valsts prezidentam.
Protams, šāda veida iesniegumi tiks izskatīti, mēs maksimāli centīsimies palīdzēt, bet, apzinoties, ka var gadīties, ka kaut kur kaut kas varbūt nenotiek tā, kā vajag. Ne par to ir stāsts. Stāsts šobrīd ir par to, ka pēc kļūdas mums ir jāizanalizē, kas ir noticis, jāsaprot, kāda ir attieksme, jāatvainojas un jāmēģina sakārtot sistēmu, nevis jācenšas, kā lai saka, sameklēt vēl piecus vainīgos un izlikties, ka viss ir kārtībā.
Arī noteikti, ka Ārlietu ministrijai ir bijušas gadījumi, kur ir bijušas problēmas. Tur, kur varējām, esam risinājuši – sevišķi konsulārā palīdzība – ik pa brītiņam. Tieši tāpat varētu būt arī prezidenta kancelejā: centīsimies darīt visu, lai dzirdētu, uzklausītu, palīdzētu.
Bet, ja gadīsies kāda kļūme, mēģināsim saprast, kāpēc kaut kas nav noticis, atvainoties un laboties.
Vairāk uzmanības demogrāfijai, digitalizācijai
Ataudzes stratēģija. Kā mēs varam to panākt, ja plāni ir. Pērn izskanēja skaisti visi pasākumi, bet finansējums tam nav. Ko darīt ar šo jautājumu?
Nu, laikam vienkāršāk būtu atbildēt – jādod finansējums, bet mēs labi saprotam, ka vajadzību ir daudz un dažādas. Manuprāt, ir arī lietas, kuras var mēģināt skatīties gan finansējuma, gan arī plašākā kontekstā, jo ir ļoti daudz un labi darbi izdarīti. Un te nu jāsaka visiem paldies, kas ir strādājuši pie demogrāfijas un tautas ataudzes programmas. Piemēram, mēģinot veicināt pabalstu sistēmu, mēģinot palīdzēt jaunajiem vecākiem. Man liekas, mēs esam nonākuši drusku tajā posmā, ka ir kaut kāds brīdis, kur pēkšņi tas viss jau ir beidzies, bet bērns jau aug. Un tā palīdzība ir vajadzīga arī tad, kad viņam nav tikai divi trīs gadi, viņš ir tikko dzimis, bet arī tad, kad ir 7, 12 un vairāk gadu. Un te varbūt varētu mēģināt skatīties arī, kā naudas, kas aiziet izglītībā un veselībā, ieguldījumu vērtēt tīri no demogrāfijas veicināšanas viedokļa.
Ja bērniņš ir piedzimis, jaunajai ģimenei ir daudzas dažādas lietas, sākumā ir šis tiešais pabalsts un atbalsts. Un tad mēs skatāmies, kā mēs varam palīdzēt līdz brīdim, kad viņš ir pilngadīgs. Un te es domāju, ka mums ir vēl viena problēma. Protams, atkal – ir ļoti gudri runāt no pozīcijas, kur, visticamāk, tev vairāk ir jāmudina un jārunā ar atbildīgajām amatpersonām, lai viņus pamodinātu kaut ko darīt, nevis konkrēti lēmumi jāpieņem.
Bet jautājums ir tāds. Veselības aprūpes budžets ir mazs, tas ir jāpalielina, tas ir pilnīgi skaidrs. Bet zināt, tieši tāpat kā veselībā, arī izglītībā mēs bieži vien nonākam situācijā, kur ir divas galējības, – mums ir jāsavelk gali un jāieliek viss grāmatvediskā ekseļa tabulā, tāpēc ka mums ir naudas tik, cik ir, vai mums ir jādod nauda, pilnīgi neprasot pretī kaut kādu kvalitāti, rezultātu, jo ir jānosedz caurumi.
Es tomēr gribētu cerēt, ka tai brīdī, ja mēs sapratīsim, ka, piemēram, galvenais ir kvalitāte skolā, kādu skolu beidz tas jaunietis un kur viņš tālāk dodas, un cik kvalitatīva tā izglītība ir, tad mēģinām tiešām skatīties no tāda viedokļa.
Vai veselības ziņā – kā izdarīt, lai tā nauda tiešām palīdz pacientam, nevis nemitīgi nosedz kaut kādus caurumus. Varbūt tad beidzot saies kopā nepieciešamība gan racionāli izmantot līdzekļus, tik, cik to ir, gan nepieciešamību, protams, attīstīt kvalitāti.
Bet šeit es esmu daudz runājis arī ar dažādu nozaru pārstāvjiem, sevišķi ar tām sāpīgajām nozarēm. Tik, cik es varētu un spēšu veicināt šādu dialogu, tik es to darīšu. Bet, protams, ka gala lēmumi būs Saeimas un Ministru kabineta ziņā.
Vai, jūsuprāt, ir nepieciešams atbildīgais par demogrāfiju. Levita kungs savulaik ir izteicies, ka vajadzētu tādu ministru. Vai, jūsuprāt, ir nepieciešama tāda koordinējoša persona, amatpersona?
Mums ir vairākas jomas, kur varētu paskatīties, kā veicināt politisko atbildību un reorganizāciju.
Vai tas gluži uzreiz nozīmē, ka ministrs vai ministra biedrs atrisinās visas problēmas? Domāju, ka ne.
Tas, ka varbūt būs kāds, kas visu laiku [Ministru] kabineta sēdēs iestāsies par to vai citu jautājumu, tas varētu varbūt būt palīdzīgi. Bet ir jomas, kur es tiešām redzētu nepieciešamību, ja ne gluži izveidot politiskus amatus, tad vismaz mazlietiņ pārdalīt to politisko atbildību tādā ziņā, ka ir vairāk uzmanības tautas ataudzei vai demogrāfijai, digitalizācijai.
Te arī būs nepieciešama visu partiju, kas veido valdību, sapratne, ka – jā, šis ir tas, kas jādara. Līdzīgi, kā mēs to esam panākuši ar aizsardzību. Aizsardzības budžets aug tāpēc, ka mēs saprotam, ka ir problēmas. Visam uzreiz naudu pielikt nevarēs. Bet kaut kāda pakāpeniska attīstība – jā.
Vai vēl divu trīs ministru biedru vai ministru, īpašu ministru posteņa izveide kaut ko palīdzēs, es tomēr būtu tāds diezgan, diezgan skeptisks.
Par nākotnes pensijām un darbaspēku būs jādomā
Saistībā ar šo arī jautājums par pensijām. Latvijas Banka ir aprēķinājusi, šobrīd jau pensijas apmērs ir vidēji 40% no vidējās algas, bet pēc 30 gadiem būs tikai 18%. Kā jums šķiet, ko tur var darīt? Jo skaidrs, ka tas viss ir saistīts ar demogrāfiju, imigrāciju. Kā to risināt?
Pieiet šai problēmai kompleksi, jo tas, ko mēs šobrīd mēģinām darīt, mēs skatāmies, protams, uz to, kādā veidā sabalansēt sociālo budžetu. Mēs labi saprotam, ka mēs kā sabiedrība novecojam. Mēs labi saprotam, ka pat pie visradikālākajām un labākajām demogrāfijas programmām uzreiz nekas neattīstīsies. Mēs labi saprotam, ka mums trūkst darbaspēka. Mēs ļoti labi zinām šo karsto diskusiju, – vai nu nelaist nevienu, vai bezmaz veram vaļā vārtus. Tas nav pamatoti.
Vienīgais veids, kā mēs varam risināt šos jautājumus un vēl arī to ekonomisko transformāciju un izrāvienu, ir vienoties par imigrācijas politiku, kas nav ielaist visus, bet ir iespēja tur, kur uzņēmējiem vajag – atbrauc, izdari, aizbrauc.
Tāda ir vairākās valstīs.
Ir pieeja augsti kvalificēta darbaspēka piesaistē. Tas, es domāju, drusku noņems arī šo spiedienu uz ikdienas tautsaimniecību un radīs lielāku nodokļu ienākumu.
Otra lieta – šī reemigrācijas programma. Es redzēju skaitļus, kas pagaidām vēl varbūt ir ļoti mazi. Bet vienā no ziņojumiem – ja es kļūdos, es uzreiz atvainojos tiem, kas pārbaudīs katru faktu šajā intervijā –, man šķiet, ka pagājušajā gadā mums bija mazliet lielāks skaits to cilvēku, kas atgriežas – virs 2000. Pie tā, kas aizbrauca, protams, maz. Bet tendencīte ir.
Mēģināt radīt tādas programmas, kur tiem, kas atgriežas, ir iespēja tikt pie dzīvokļiem, pie vietas skolā, bērniem – bērnudārzā. Un arī tādas programmas, kas ļauj tiem bērniem, kas ir atbraukuši, piemēram, trešā ceturtā klase no citas valsts, arī adaptēties. Tas, starp citu, ir papildu slogs pedagogam. To vienkārši uz urrā neizdarīsi. Bet arī radīt šo iekļaujošāko reemigrācijas programmu tiem, kas izšķiras braukt atpakaļ.
Es esmu gan skeptisks, un es pagaidām neredzu iespēju atbalstīt jebkādu diskusiju, nepamatotu diskusiju par pensijas vecuma palielināšanu.
Sanāk, ka mēs neesam izsmēluši vēl visus tos instrumentus, par kuriem es runāju. Bet ko gan es gribētu teikt – mums ir jāpabeidz arī esošās pensiju reformas pēdējie soļi, lai novērtētu, kur mēs esam. Un atkal – gudri runāt, bet nu nekur nedēsimies no tā visa. Mums diemžēl sabiedrība ir diezgan sliktā situācijā, ja mēs raugāmies no veselības. Tie cipari ir diezgan graujoši. Atkal, ja mēs gribam, lai cilvēks strādā ilgāk, būs tā nauda jāmeklē, ko investēt veselībā.
Šeit tā viena problēma, ko es ļoti labi saprotu, – viena lieta ir tā pozīcija, no kuras es runāju – aizejošā ministra, kurš arī redzējis 12 gadus diskusijas, kur es zinu, kāpēc viens otrs lēmums ir pieņemts tā, kā viņš ir pieņemts. Tāpēc, ka ir bijušas kaut kādas diezgan sarežģītas izvēles gan budžeta, gan politikas ziņā. Otra lieta, protams, no prezidenta pozīcijas, bet, ja mēs tiešām gribam, kā jūs teicāt, pēc 30–40 gadiem lai tā pensija būtu tāda, ka var iztikt, varbūt ne grezni dzīvot, tad tur ir vismaz trīs četri elementi jārisina kopā, nevis atsevišķi – demogrāfija, darbaspēks, veselība, lielā mērā arī tiktāl, cik tas ir iespējams, arī imigrācija.
Un tas stāsts par bāzes pensijām, vai jūs esat iepazinies mazliet ar šo jautājumu.
Tas ir tas, ko es jau teicu pirms vēlēšanām, ka brīžiem man bija sajūta tad, kad bija dažāda veida diskusijas un debates ar Pīlēna kungu un Pinto kundzi, ka vienā diskusijā mēs tā kā laikam vairāk uz premjera amatu kandidējam, citā – tā kā vairāk uz ekonomikas ministra. Es zinu, ka pie šī strādā. Es esmu caurskatījis to pamatu. Saprotiet, pirmkārt es tomēr sagaidītu, ka valdība kopā ar nevalstiskajām organizācijām, ar sabiedrību izdiskutētu un saprastu, vai tas strādā. Es nemestos šobrīd teikt – jā vai nē. Bet ir labi, ka pie tā darbs notiek, bet sagaidīsim arī to piedāvājumu jau detalizētu un diskutēsim.
Tas princips ir vienkāršs.
Tikpat labi es varētu tagad diskutēt par jebko, bet es tomēr sagaidu, ka katrs darīs savu darbu. Ministri, Ministru kabinets darīs savu darbu, un tur, kur tas būs nepieciešams, protams, es darīšu savu darbu. Es sākšu tagad runāt par ļoti daudz dažādām lietām, kamēr viņas vēl nav pat detalizēti klāt, jo bāzes princips ir pareizs. Bet zināt, kur sāksies problēmas? Detaļās.
Naudā. Jebkurā variantā vajag naudu.
Arī detaļās, jo viena lieta ir skaists princips, un tad sākas vēl kaut kādi papildu nosacījumi, bet beigās viss, protams, atdursies naudā, protams. Tāpat kā veselībā, tāpat kā izglītībā, tāpat kā sociālajā sfērā. Vēl viena lieta, par ko arī būs priekšā diskusija – izdienas pensijas, arī daudz dažādu piedāvājumu. Vēl mēs neesam nonākuši pie tādas kārtīgas nopietnas sarunas. Visi saprot, ka ir lietas, kuras ir jāturpina, ka tās maksā. Bet vienkārši tā nocirst – tagad mēs no 1. janvāra strādāsim un dzīvosim savādāk, mēs ar nevarēsim. Tas atkal ir jautājums par ļoti daudz un dažādām detaļām, saprotot arī kaut kādus pamatprincipus.
Politiskā nācija – varam veidot saliedētāku sabiedrību, ja ir skaidri pamatprincipi
Ejam tālāk. Politiskā nācija – koncepts, kuru jūs pirms pusotra gada esat parādījis sabiedrībai. Varbūt jūs varētu izskaidrot, ko tas nozīmē, vai jūs pie šī strādāsiet, kā tas strādās, vai tas ir drīzāk skaists formulējums, skaista koncepcija? Jo pēc būtības – kā dzīvojām tādā bišķi sadalītā sabiedrībā, tā dzīvojam.
Jā, tas bija kara pirmajās nedēļās, to ierakstīju, uzskatu, ka savā ziņā tie notikumi diezgan labi parādīja, ka diemžēl daļa no iepriekšējās koncepcijas – sabiedrības integrācija – nav īsti labi attīstījusies. Protams, daudz līdzekļu ieguldīti dažādu projektu rakstīšanā un īstenošanā. Bet tad mums diemžēl bija situācija, kur daudzos jautājumos, sevišķi saistībā ar Krievijas agresiju, mēs redzējām, ka viedokļi atšķīrās un ir diezgan liels skaits cilvēku, kas atbalsta Krievijas agresiju.
Tāpēc es arī ieliku tos pamatprincipus tajā savā tvītā. Kas ir, pirmkārt un galvenais, mēs varam veidot saliedētāku sabiedrību, politisko nāciju vai mēs varam saukt to par Latvijas tautu vai vēl kādu atrast apzīmējumu, ja ir pilnīgi skaidri pamatprincipi, bet nu bez arī novirzēm.
Pirmais – Satversmē paustie visi principi, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, skaidra attieksme pret Krievijas agresiju Ukrainā, jo te ir jāsaprot, ka mūsu vēsturiskā pieredze un sevišķi 1940. gads, okupācija, kari, ir tāda, ka mēs šo redzam kā tādu zināmu ārprātīgu vēstures rēgu atgriešanos. Ka šie ir tie pamatprincipi, uz kuriem mēs varam runāt, ka mums tiešām visiem ir svarīga Latvija kā mierīga, droša valsts, daļa no NATO un Eiropas Savienības, kur mēs tiešām veidojam mūsu valsti kopā, vienalga, vai dzimtā valoda ir krievu, ukraiņu, latviešu vai poļu.
Bet ir tādi, kas ir apmulsuši, tur ar dekrētiem, uzrunām un tvītiem nepietiks. Tas ir ļoti garš, filigrāns process.
Bet uzlikt mērāmos kritērijus, ka tagad mums ir izveidojusies kaut kāda saliedētāka sabiedrība vai politiskā nācija, laikam nevarēs. Pat socioloģija dažreiz ir ļoti dažāda un dažreiz pat ļoti pretrunīga.
Bet mudināt visus saliedēties ap šiem principiem – cīnīties pret Krievijas dezinformāciju, domāt, ko darīt ar tiem, kas tomēr ir ļoti proimpēriski, un piemērot visu likuma bardzību, ir svarīgi. Bet šeit ir arī kaut kādas ļoti praktiskas lietas. Pirmā lieta, kas jau ir izdarīta un, es domāju, tiek darīta labi – visu Krievijas propagandas kanālu aizliegšana bija pareizs solis. Jo tas indē apziņu.
Otra lieta, mēs tomēr esam nonākuši pie tā, ka mums ir nepieciešams skaidri pateikt, ka jebkura darba tirgū vienīgā tava kvalifikācija, ja tas ir saistīts ar valodu, ir latviešu valodas zināšanas. Jo tas, ko bieži mēs redzam, tas jau rada lielu protestu arī latviešos, ka nu jau daudz jaunākā paaudze nezina krievu valodu, un, ja viņiem darbā prasa, vienalga apkalpojošā sfērā vai kaut kur rūpnīcā, vai vispār ar cilvēkiem nesaistītā darbā, vēl krievu valodas zināšanas, – tas ir nepieņemami.
Pirmkārt, tas ir, protams, juridiski regulējams jautājums, bet arī pašiem uzņēmējiem un uzņēmumiem ir jāsaprot. Tai pašā laikā man jautāja preses konferencē, vai es kādreiz esmu gatavs atbildēt uz kādu jautājumu krieviski, es teicu, ka es skatīšos uz to situāciju. Ja es gribēšu kaut kādā brīdī nodod ziņu, es runāšu tajās valodās, kuras es zinu. Pamatā, protams, mana saziņas valoda kā Valsts prezidentam būs valsts valoda.
Bet kā tad tuvināt šīs sabiedrības daļas?
Ap šiem principiem.
Kā tieši?
Tieši tā arī ir. Mēs īstenojam politiku kaut vai valodas ziņā, izglītības reformas ziņā. Tie nebūs lēmumi, kuri iedos efektu nākamgad. Vai pēc trim vai četriem gadiem. Paies laiks. Bet konsekventi īstenojot vairākus jau pieņemtos lēmumus – izglītības reformu, tātad es jau minēju šo valodas lietojumu, es jau minēju arī šo cīņu pret dezinformāciju. Arī amatpersonu vizītes, lai cik viņas arī varētu būt sarežģītas un grūtas, novados un pilsētās, kur latviešu īpatsvars nav tik liels. Atkal – es tiešām plānoju daudzas reģionālās vizītes, cik tas, protams, ir iespējams, arī no kalendāra viedokļa. Un tiešām atklāti aicinot sabiedrību saliedēties ap tiem principiem, kurus es nosaucu. Bet skaidri pasakot, ka ir lietas, kuras vairs, ja tās pat likās pilnīgi pieņemamas pirms 10 gadiem, netiks tolerētas.
Valoda būs jāzina visiem. Te ir Latvija. Patīk, nepatīk, bet mēs nevaram citādus principus izvirzīt, jo tad maz ticami, ka kāds izjutīs, ka šī integrācija notiek.
Francijā visi runā franču valodā. Visus uzskata, protams, par Francijas pilsoņiem. Mums vēl ir arī jautājums par to, ka mums vēl ir nepilsoņu skaits. Arī viņiem jāsāk izšķirties – kā viņi redz savu nākotni. Daļa no tiem, kas izšķīrās kļūt par Krievijas pilsoņiem, mēs zinām, kādās problēmās viņi ir nonākuši, jo ir pamatoti, protams, prasīt valsts valodas zināšanas. Bet savukārt atkal tā otra galējība – nu tad visus tagad masveidā deportēs – tas nav pieņemami. Katrs gadījums ir jāskatās individuāli, tas jau atkal ir jautājums, kas satrauc ne tikai tur Krievijas pilsoņus, ir jau radi latvieši.
Tas nebūs tā, ka pēc gada mums būs intervija vai pēc diviem, un jūs man jautāsiet, – nu, saliedējāt, kuri ir tie kritēriji? Es atbildēšu – nē. Bet, ja mēs būsim kaut kur ceļā, pēc vairākiem gadiem tomēr šī attieksme mainīsies, tas būs mūsu kopējais nopelns.
Saprotiet, mums dažreiz ir tāds ļoti pārprasts uzstādījums – gada laikā visiem būs mīlēt Latviju vai, nezinu, darīt to vai šo. Tā tās lietas nevar notikt. Pakāpeniski.
No tā, ko es dzirdu, saklausu, ka principā tā doma ir, ka krievvalodīgajiem (tas tāds vārds, kuru mēs principā negribam lietot) jāmācās latviešu valoda un jādzīvo latviešu informatīvajā telpā, un jāintegrējas vai jāasimilējas. Bet vai, jūsuprāt, tādā veidā mediji krievu valodā ir vajadzīgi?
Es domāju, ka mediji krievu valodā tādā vai citādā formā būs. Jo būs vienmēr patēriņš. Jautājums, kas ir diezgan karsts kartupelis, par ko būtu jāpadiskutē, protams, ir sabiedriskie mediji krievu valodā.
Ziniet, uzreiz ar rāvienu kaut ko slēgt – nē. Bet arī medijiem, es domāju, ir diezgan liela loma pakāpeniski veicināt šo izpratni par principiem. Tomēr jūs piemirsāt vienu diezgan būtisku niansi, kas tomēr ir svarīga. Mums ir Krievu drāmas teātris, kas strādā. Mums ir tiešām daudzas lietas, kas, manuprāt, no kultūras viedokļa bagātina valsti. Un to jau, patiesību sakot, ir jāturpina kultivēt un uzturēt.
Tas nav tikai visiem runāt latviski un aizmirst par savām saknēm. Nē, tik ļoti asi gan es neesmu šo uzstādījis.
Bet sabiedriskiem medijiem, šobrīd nē, bet principā ir jādomā par to, kā krievu valodā nevajadzētu raidīt?
Es domāju, ka mums ir diezgan labas iestrādes – Latvijas Radio 4, piemēram, LSM, ir raidījumi LTV7. Es domāju, ka varbūt šobrīd nepaplašinot, bet arī pagaidām es neredzu pamatu sašaurināt šo programmu, domāju, ka vēl kādu labu laiku, bet ar ļoti jau tādu skaidru uzstādījumu es redzu vietu arī sabiedriskajos medijos. Nu šiem raidījumiem, portālam es redzu šo vietu.
Bet redzot galamērķi, galatermiņu..
Galamērķis ir tāds, ka – es nezinu, kurā gadā vai kurā brīdī mēs viņu sasniegsim – mēs tiešām esam saliedētāka nācija ap tiem principiem. Nekad jau ideāls modelis nav iespējams. Es domāju, ka tobrīd tā nebūs tā lielākā diskusija par sabiedriskajiem medijiem. Šobrīd es redzu vietu sabiedriskajiem medijiem arī krievu valodā. Portālam LSM – ne tikai krieviski, bet arī angliski. Bet zinu, ka par šo būs diskusijas. Būs daudzas diskusijas. Gan Saeimā, gan attiecīgajās padomēs. Skatīsimies, kā viņas izvērsīsies.
Bet vai šobrīd ir vērts iedomāties, ja šo visu slēgs un visi pārslēgsies uz "Aizliegtā paņēmiena" skatīšanos ar jūsu padevīgo kalpu, – domāju, ka nē.
Nils Ušakovs ir iesniedzis Eiropas Parlamentā petīciju, lai Latvijas iedzīvotājiem ar Krievijas pilsonību automātiski piešķirtu Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu.
Nu tas ir nepamatoti. Es domāju, [..] tas neatrisinās, piemēram, tos pašus jautājumus par komunikāciju, par valodas lietošanu. Es vēlreiz saku – es uzskatu, ka mums ir jādara viss, lai cilvēki runātu latviski. Un ir jākārto šie eksāmeni, bet nu ir arī jāiemācās tā valoda tai līmenī. Es neesmu par to un es neredzu, kā tas vispār ir iespējams, un es nedomāju, ka tas ir dienaskārtībā, lai gan cilvēki tiek baidīti ar kaut kādām masveida deportācijām, gandrīz vai vagoniem, kas tik vedīs. Nē, katrs gadījums būs jāizvērtē individuāli. [..] Tā, starp citu, arī ir tiesiskas valsts pazīme, ka nav masveida kaut kādas sodīšanas. Bet atkal iet šo ceļu, ka visiem tagad Eiropas Savienības pastāvīgās uzturēšanās atļaujas – es nedomāju, ka šāda iniciatīva vispār tiks akceptēta Eiropas Parlamentā.
Stratēģiskās analīzes komisija – nebūs analītiska dienesta ar algām
Pastāstiet par Stratēģiskās analīzes komisiju, ko jūs domājat, kas tur būs, ko darīs?
Esmu sācis uzrunāt dažus cilvēkus, kamēr nebūs skaidrības, tikmēr nesaukšu. Bet tā doma varbūt nav tāda – es vienkārši izmantoju veco nosaukumu, es vēl nezinu, kā to varētu saukt precīzāk, bet tā doma nav gluži kaut ko analizēt ar gudrām sejām, bet drīzāk es gribētu redzēt to praktisko sazobi starp to, kas mums ir strādājis fantastiski, piemēram, zinātne un izglītība, un kā to visu pārveidot tādā ekonomikas attīstības programmā.
Viens tāds izcils piemērs, kāpēc varbūt mani šī doma urda, kā to darīt, ir Latvijas dalība Eiropas Kodolpētniecības centrā CERN. Tā ir fantastiska iespēja mūsu zinātniekiem, bet tā ir fantastiska iespēja arī mūsu uzņēmējiem. Turklāt tādās jomās, kur tiešām mēs runājam par ļoti augstas pievienotās vērtības kvalitātes produktiem. Kā to tālāk paplašināt? Ar Vucāna kungu, kas ir ZZS deputāts un vada Baltijas asambleju, kurš pats ir zinātnieks, mēs jau vairākas reizes, vairākus gadus esam kopā runājuši par to, kā, piemēram, šāda veida programmas pārcelt jau Baltijas līmenī. Kā veicināt šādu zinātnes un ekonomikas sazobi, kas ir tie konkrētie priekšlikumi?
Varbūt arī kādi konkrēti priekšlikumi, kurus var tālāk materializēt Saeimas un Ministru kabineta līmenī – to, ko mēs tikko runājam, tautas ataudzi. Jautājumu loks, kas skar tiešām praktiskus piedāvājumus.
Ne gluži lozungus vai gudru uzrunu, ka visiem tagad vajag kuplas ģimenes. Bet kā to stimulēt. Kā stimulēt valsts konkurētspēju ārpusē.
Šodien man bija saruna ar ASV tirdzniecības pārstāvi, kas ir ekvivalents ārējās tirdzniecības ministram, aicinot uz investīcijām Latvijas digitālajā sektorā, kvantu tehnoloģijās, tādās lietās, kur mēs kaut ko varam, bet tad ir jāsagatavo arī priekšlikumu idejas, jāizanalizē. Tā varētu būt tā komisija, kuras nosaukumu es līdz galam neesmu izdomājis, bet es izmantoju vienā no diskusijām, tāpēc plaši aizgāja ar šo bijušo Stratēģiskās analīzes komisijas nosaukumu. Bet tādu komisiju, es ceru, ka gan jau rudenī es gribētu veidot. Un tas nebūs vēl viens analītisks dienests ar algām. Tas drīzāk vairāk ir darbs tādā domnīcas režīmā, piesaistot dažādu nozaru pārstāvjus, vairāk uz tāda brīvprātības principa. Vai atsauksies, vai ne.. Vismaz viens man ir devis jāvārdu un vēl domā daži.
Un ko tā komisija varētu panākt?
Priekšlikumu! Idejas, priekšlikumus, kurus tālāk var, ja nepieciešams, materializēt vai nu prezidenta likumdošanas iniciatīvās, vai nu nodot valdībai. Citādi jau tos priekšlikumus nevar īstenot.
Un tur arī sāksies intensīvs darbs, lai ne tikai to ierosinātu, bet arī pēc tam pieņemtu.
Redziet, tāpēc ir darbs, vai tu spēj pārliecināt valdību vai ministrijas, vai Saeimu, ka tas ir darāms. Tas ir jau otrs līmenis.
Daudzus materiālus izpētot, mēs aizrokamies līdz tam, ka principā redzam, ka datu nav. Ļoti daudz kur, daudzām problēmām mēs nezinām reālu problēmu kā tādu, jo nav jau tas pētīts.
Taisnība, bet savukārt, no otras puses, ļoti daudzās jomās tā ir. Bet, ja tu kaut ko negribi darīt, tu vienmēr vari pateikt, ka vajag izveidot darba grupu un kārtīgi to jautājumu izpētīt un pēc trim gadiem turpina pētīt. Tur ir jāatrod līdzsvars, jo ir, kur tiešām ir datu trūkums. Zināt, dažreiz ir arī tā, kā aizsedzas, lai kaut ko nedarītu.
Varbūt vienkārši komisijas locekļi varētu konstatēt kaut kādas lietas, kur arī prasās nopietnāka pieeja.
Jā, bet nebūsim arī naivi. Nevienam nebūs tik daudz laika, lai pats tad vāktu datus un pētītu, tad tu vari pateikt, šeit mums ir kaut kāds datu deficīts, un aicināt tos, kam tas būtu pamatdarbs, to darīt. Jo tā nu gan nebūs, ka komisija metīsies datus pētīt un darīt citu iestāžu darbu. Tad atkal kaut kas būs lieks – vai nu kāda ministrija, vai nu šī komisija, bet abiem diez vai funkcionēt būtu nepieciešams.
Trīs lietas, ko kā prezidents vēlas panākt
Trīs lietas, ko jūs kā prezidents vēlaties panākt.
Zināt, viena no lietām, ko es gribētu panākt, lai Latvija būtu daudz modernāka un stiprāka valsts aizsardzības un iekšējās drošības ziņā. Otra lieta, es tomēr domāju, ka mums ir laiks 21. gadsimtā dzīvot atbilstoši 21. gadsimta cilvēktiesību standartiem. Jā, es gribētu strādāt, lai noņemtu vairākus jautājumus no dienaskārtības, kas saistās ar sieviešu tiesībām, dažāda veida partnerībām. Es nevaru izdarīt Saeimas darbu, es to labi saprotu. Bet veicināt diskusiju cieņpilnā veidā, noņemt jebkāda veida ideoloģiskus un politiskus uzstādījumus un risināt to kā juridisku jautājumu es būtu gatavs. Lēmumu pieņem Saeima, lēmumu pieņems valdība. Protams. Bet veicināt, mudināt – jā.
Partnerattiecību jautājumu.
Es tajā visu iekļauju. Saprotiet, tas ir plašāks loks. Tas ir tas, par ko es esmu daudz runājis: tiešām šo izglītības – zinātnes sazobi ar mūsu konkurētspējas veicināšanu. Bet, ja pēc tā noteiktā termiņa cilvēki teiks, ka man ir izdevies būt visnotaļ neitrālam, veicināt noteiktus procesus un neklusēt par lietām, kuras nedrīkst vienkārši paslaucīt, un, protams, arī pildīt Satversmē noteiktos pienākumus – tas jau būs labs rezultāts. Bet man viss ir tikai priekšā.
Un noslēdzot, vai jūs gribētu kļūt par mūsu politiskās nācijas vadītāju vai tēvu?
Ui, ziniet, es nāku šajā amatā ar vēlmi – pēc iespējas mazāk lozungu un klišeju.
Es apzināti izvairos no tādas runāšanas par visas tautas prezidentu vai ko. To parādīs darbs.
To parādīs noteikti apstākļi, to parādīs īstenībā arī cilvēku atbalsts. Labāk sākt darīt darbu labi, maksimāli izmantojot tās pilnvaras, lai veicinātu to, ka cilvēki tiek sadzirdēti, uzklausīti. Vai varbūt kaut kādās noteiktās lietās, es neesmu prezidents, bet man tiešām liekas, ka tas ir viens no pienākumiem, tas pats, ko mēs tikko runājām – par Jēkabpils gadījumu, tomēr teikt – tā nedrīkst darīt. Kaut kur tviterī man viens otrs uzrakstīja, vai jūs panāksiet tādu atlaišanu vai šādu atlaišanu. Nē, likums to neparedz, ka prezidents kaut ko tādu rosina. Bet prezidents var par šīm lietām skaļi runāt, un mediji un arī sabiedrība tomēr ieklausās un diskutē. Un tā ir viena lieta ceļā uz to, lai mazlietiņ tā plaisa starp varu un cilvēkiem mazinās. Ar maziem solīšiem. Ne ar lieliem, bet ar kaut kādiem ikdienas solīšiem.
Politiskās nācijas tēvs, visas tautas prezidents... Parunāsim tad, kad termiņš ies uz beigām.
