10 gadus pēc krīzes: Finanšu problēmas Latvija pārvarēja, sociālās - ne

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Saeima ir pieņēmusi nākamā gada budžetu. Pirms desmit gadiem parlaments galveno valsts finanšu likumu pieņēma ar mokām, un tā sekas valsts izjūt vēl aizvien, vēstīja LTV7 projekts “2009vs2019 Krīze. 10 gadu izaicinājums”.

2008. gada novembrī, izskatot nākamā gada budžetu, to sauca par “izdzīvošanas budžetu”. Pirmo reizi daudzu gadu laikā sāka samazināt algas un atlaist darbiniekus. Taču tas neko daudz nedeva, naudas daudzums valsts makā strauji samazinājās. Līdz valsts bankrotam bija atlikušas dažas nedēļas.

“2008. gada novembra beigās, decembra sākumā runa bija par diviem, divarpus mēnešiem, jā, tā ir taisnība,” stāsta toreizējais Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs. 

Ivara Godmaņa valdība pieņēma lēmumu – lūgt palīdzību starptautiskajiem kreditoriem. Donori – Starptautiskais Valūtas fonds, Pasaules Banka, Eiropas Komisija, kā arī Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka – kopumā piešķīra 7,5 miljardus eiro. Apmaiņā viņi pieprasīja izpildīt vairākus nosacījumus – ne vien stingrus, bet tādus, kuriem būs sekas vairākus gadus uz priekšu.

Godmanis uzsāka programmu, taču drīz vien valdība krita – citas partijas pameta koalīciju, atstājot premjeru vienu pašu. Pienācis jaunais – Valda Dombrovska laiks.

“Bija problēma ar iepriekšējo Ministru kabinetu – viņi sāka starptautiskā aizņēmuma programmu, saņēma pirmo naudas daļu, taču pēc tam nespēja izpildīt nosacījumus, lai saņemtu nākamās summas. Un tas bija jaunās valdības uzdevums; principā ar to Godmaņa valdība pārstāja darboties,” skaidroja Dombrovskis, kurš premjera amatu ieņēma no 2009. līdz 2013. gadam. 

Nekad iepriekš Ministru kabineta deklarācija nesākās ar vārdiem “Mūsu valsts ekonomika pārdzīvo krīzi”. Šis dokuments bija jāparaksta visiem ministriem. Dombrovskis saprata – priekšā ir smagi, nepopulāri soļi. “Griezīs” visi kopā, neviens nevarēja aizmukt pēdējā brīdī.

Medicīna

Pāris gadu laikā slimnīcu skaits tika samazināts vairāk nekā divas reizes. 2008. gadā to bija 88, bet 2019. gadā palikušas vien 40 daudzprofilu slimnīcas. Tikai drīz vien nebūs mediķu, kuri tur strādās – desmit gadu laikā būtiski samazinājās medicīnas darbinieku skaits. Valsts un pašvaldību medicīnas iestādēs ārstu skaits sarucis aptuveni par  700, medicīnas māsu – par 2800.

“Mums ir milzīgs medmāsu trūkums. Aptuveni 3000, ja es nemaldos. Ārstiem, ja mēs runājam par skaitu, situācija nav tik smaga. Taču tur ir cita problēma -  ļoti daudzi ārsti ir cienījamā vecumā. Ja nebūs jaunu asiņu pieplūduma, tad tuvākajos gados var iestāties dziļa krīze,” stāstīja Valdis Keris, kurš kopš 2005. gada vada Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrību.

Iemesls tam ir zemās algas. Krīzes laikā mediķu ienākumus samazināja par 20 - 25%. Pēc Veselības ministrijas datiem, ārsta vidējā alga pirms nodokļu nomaksas 2009. gadā bija aptuveni 1000 eiro, bet 2018.gadā – aptuveni 1500 eiro.

Medmāsām 2009. gadā alga bija vidēji 500 eiro, bet 2018. gadā – gandrīz 1000 eiro.

Ja algu kāpums neturpināsies, tad mediķu aizplūšanu uz ārzemēm nevarēs apturēt. Sākumā varbūt būs piebremzēta plānveida palīdzība, bet pēc tam būs arī pārrāvumi neatliekamās palīdzības sniegšana, norādīja Keris. 

Izglītība

Algas izglītības nozarē krīzes laikā samazināja par 20%-40%. Visus šos gadus tās paliek ievērojami zem vidējās algas tautsaimniecībā. 2009. gadā tie bija 620 eiro pirms nodokļa nomaksas, 2018. gada - 820. Tiesa, daži skolotāji nelielajās lauku skolās, kur ir maz skolēnu, arī tagad var saņemt vien 200 – 300 eiro. Un gandrīz katru gadu par algas pielikumu skolotājiem nākas cīnīties. 

“Mēs liekam ievērot, pildīt spēkā esošus Latvijas likumus un valdības lēmumus. Tā tam nav jābūt,” norādīja Inga Vanaga, kura 2009. gadā bija augstākās izglītības darbinieku arodbiedrības biedre, bet kopš 2015. gada vada Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību. 

Vairāk nekā desmit gadu laikā Latvijā slēgtas 240 skolas. Pēc Izglītības un zinātnes ministrijas datiem 2008. gadā bija gandrīz 1000 izglītības iestāžu, bet 2019. gadā -  740. Samazinājies gan bērnu, gan skolotāju skaits. 2008.-2009. macību gadā dienas un vakara skolās strādāja gandrīz 27 000 pedagogu, 2018.- 2019. mācību gadā  - 22 000. Jau tagad ir vērojams profesionāļu trūkums, īpaši bērnudārzos. Jaunieši nevēlas strādāt skolās. Piemēram, Rīgā ir 670 skolotāji pensijas vecumā, bet jauno pedagogu skaits ir 121.

“Tās ir sekas politikai, kura tika realizēta pēdējo gadu laikā. Vēl jāņem vērā, ka liela daļa pedagogu ir pirmspensijas vai pensijas vecumā. Un tuvējo 3 – 5 gadu laikā [būs] par 30% [vairāk] pedagogu, kuri aizies,” pauda Vanaga. 

Vai nozare ir atguvusies no 2009. gada krīzes? Viens piemērs – zinātniskiem pētījumiem tagad tiek atvēlēts pat mazāk naudas nekā smagākajā krīzes gadā. 

Drošība

Policistu zaudējumi krīzes laikā – 50%-55%. “Grieza” algas, piemaksas, citus bonusus.  2008. gadā jaunākais policijas inspektors saņēma aptuveni 680 “uz rokas”, bet 2009. gadā – teju divreiz mazāk, vien 350 eiro. 2009. gada pavasarī samazināja arī pabalstu par atvaļināšanos no dienesta – no trijām algām līdz vienai. Pirms tam sākās policijas darbinieku “masveida bēgšana”. Dažu dienu laikā no darba aizgāja vismaz 160 cilvēki, kuri bija vecumā nedaudz virs 50 gadiem. Vienlaikus aizgāja Kriminālpolicijas vadība, bez priekšniekiem palikušas vairāku pilsētu policijas pārvaldes.  

“Vairāk nekā 1000 nenokomplektēto štata vietu bija vēl nesen. Es sāku strādāt policijā 1993. gadā, toreiz Latvijā bija 15 000 policistu. Pašlaik ir 7000 štata vietu, no kurām aptuveni 1000 ir vakantas. Varbūt tā ir slepena informācija, es nezinu. Līdz tam noveda!” stāstīja Agris Sūna, kurš gan 2009. gadā un līdz šim brīdim vada policistu arodbiedrību. 

2009. gada maijā pieņemts lēmums likvidēt Policijas akadēmiju. Pēc gadiem vairāki eksperti to sauc par lielu kļūdu. Traģēdiju visai sistēmai.

“Es uzskatu, ka šī krīze tikai samilst. Drīz būs situācija, kad policija  vispār būs jāveido no nulles,” uzskata Sūna.

Sociālā joma

Taču pat visu štata vietu samazināšanu kopā ņemot, nepietika, lai izpildītu starptautisko kreditoru nosacījumus. Vasarā, uzreiz pēc pašvaldību vēlēšanām, politiķi spēra nelikumīgu soli – samazināt pensijas. Par 10% nestrādājošiem pensionāriem un par 70% - strādājošiem.

Ja nebūtu piemēroti tik skarbi lēmumi, Valūtas fonds varētu arī nepiešķirt naudu; varbūt tautai arī nekas nemainītos, bet daži savu krējuma krūzīti arī zaudētu, sprieda Pēteris Krīgers, kurš no 2002. līdz 2016. gadam vadīja Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību.

Glābšanas plāns bija vienkāršs – valsti glāba uz cilvēku rēķina. Dažiem krīzes sekas nav beigušās arī 2019. gadā. “Tagad es strādāju ar makroekonomikas skaitļiem. Protams, visi rādītāji, kuri bija 2008. gadā, ir pārsniegti. Pēc vidējās algas, pēc minimālās – viss pārsniegts. Taču reģionos situācija nav tik laba. Tā ir labāka nekā 2008.gadā, bet cilvēki to nejūt,” paziņoja finanšu ministrs Jānis Reirs (“Jaunā Vienotība”).    

Šajos gados Latvija zaudēja milzīgu aktīvo iedzīvotāju daļu. No 2008. gada līdz 2018. gadam, pēc zinātnieku aplēsēm, aizbraukuši 324 000 Latvijas iedzīvotāju. Daļa no viņiem atgriezās, bet tad aizbrauca atkal. Tīrie zaudējumi valstij 10 gadu laikā -  218 000.

Pirmos divus gadus pēc krīzes liela daļa aizbraukušo bija tie, kuri iepriekš neplānoja braukt prom. Ievērojama daļa no viņiem pēkšņi zaudēja darbu vai algas daļu.

Cita grupa arī ir ievērojama, bet interesantāka – nezaudēja darbu, bet zaudēja ticību tam, ka šeit viss būs labi, skaidroja Latvijas Universitātes profesors, migrācijas pētnieks Mihails Hazans. 

Aizbraukuši ne tikai vienkāršie strādnieki. Starp tiem, kuri ir vīlušies un aizbraukuši, daudz cilvēku ar augstāko izglītību. Daži pametuši valsti un kļuvuši par augsti kvalificētiem speciālistiem ārzemēs, ieguvuši izglītību, atraduši darbu. Liela daļa no viņiem neatgriezīsies nekad. 

Ja finanšu krīzi mēs esam pārvarējuši, tad sociālo krīzi neesam. Un neatjaunojam ticību valstij, kuras daļa mēs esam, pauda Elīna Egle, kura 2009. gadā bija Latvijas Darbadevēju konfederācijas ģenerāldirektore.  

Ir procesi, kuros jābūt savai tautsaimniecības politikai. Ne tikai ieklausīties ārvalstu ekspertu viedokļos, jo sava spēle ir pat bandiniekam, pauda Egle. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti