Biedrība "Taureņa efekts" uzskata, ka labie darbi ir jādara, un jau vairākus gadus palīdz un aicina ziedot Latvijas bērnunamiem un sociālās aprūpes centriem. Biedrība katru sezonu atjauno aktuālo vajadzību sarakstu, lai ikviens, kuram ir vēlme un varēšana, varētu iepriecināt bērnus tieši ar to, kas viņiem nepieciešams.
"Vidē, kur aug bērni, vienmēr ir kaut kas, kas vēl ir vajadzīgs. Neskatoties uz to, ka ir valsts finansējums, šī ir vide, kur vienmēr var vēl labāk, vēl vairāk, vēl patīkamāk [rūpēties par] tiem bērniem. Mēs apzvanām visas iestādes un pajautājam, ko jums vajag. Un mēs to publicējam, faktiski mēs kļuvām par tādu informācijas platformiņu, kur cilvēki, ja grib atbalstīt, viņi tad arī paskatās un var to realizēt," pastāstīja biedrības "Taureņa efekts" valdes locekle Olga Kazaka.
Šādas palīdzības piedāvāšana ir pašas biedrības iniciatīva. Atverot tās mājaslapu, ikviens var iepazīties ar sarakstu, kur norādītas konkrētās iestādes un nu jau arī ziemas sezonai aktuālās materiālās un arī nemateriālās vajadzības.
"Laikam pat no sezonas tik ļoti neatšķiras, mēs redzam, ka ir arī kaut kādi gadījumi, kad mums pasaka: jā, mums vajag ziemas jaku, ziemas apavus. (..) Mēs jau gribam atbalstīt, bet tas pirmais kas nāk prātā, ir saldumi, mīkstās rotaļlietas. Mūsu prakse rāda, ka saldumi, mīkstās rotaļlietas ir kaut kur beigās sarakstos," norādīja Kazaka.
Ziemassvētku rotājumi, gultas veļa, sēžamie pufi, dažādas galda spēles, biļetes uz pasākumiem un kafejnīcu apmeklējums – šīs un vēl citas lietas ir tās, ar kurām varam iepriecināt bērnus.
"Nereti varbūt ziedotāji ir aktīvāki Rīgā, to mēs jūtam savā darbībā. Ja mēs paskatāmies pa reģioniem, tad mēs redzam, ka tās vajadzības ir tādas sadzīvei tuvākas un akūtākas, ja tā var teikt," sacīja Kazaka.
Lai uzzinātu vairāk par to iestāžu vajadzībām, kuras neatrodas Rīgā, arī LTV uzrunāja vairākus sociālās aprūpes centrus, kas atrodas tālāk no Rīgas.
"Vajadzības bērniem vienmēr ir un būs, un paliks. Bet es kaut kā domāju, ka daudz svarīgāk ir tikšanās, aiziet kaut kādā citā vidē, un tie ir pasākumi, kur bērni grib piedalīties. Protams, mums pašvaldība arī sponsorē un mums ir [līdzekļi] savā budžetā, ka mēs varam aiziet, arī kādreiz mūs paaicina. Un mēs esam priecīgi par tikšanos ar cilvēkiem," pastāstīja Liepājas bērnu atbalsta centra "Dzintari" vadītāja pienākumu izpildītāja Ināra Roze.
Daudzas iestādes norādījušas tādas vēlmes kā biļetes uz pasākumiem, friziera pakalpojumus, biļetes uz slēpošanas kalniem un došanos uz slidotavu.
Nemateriālās vajadzības bieži vien ir svarīgākas un vairāk nepieciešamas nekā materiālās.
"Lai viņi ikdienas redzesloku paplašinātu, ir jāved, jārāda, jāpiedzīvo, jāizbauda. Mēs tagad diezgan intensīvi strādājam pie tā, ka mēs bērnus kaut kur vedam, kaut kādās meistarklasēs piesakāmies. Galda spēles nolietojas, pirmkārt; otrkārt, ti ir tik milzīgi daudz un dažādas. Tās mēs arī labprāt spēlējam. (..) Vienmēr ejoši ir apavi. Kaut gan mēs arī pērkam, mēs pērkam drēbes un apavus," pastāstīja Madonas novada sociālās aprūpes un rehabilitācijas centra "Ozoli" vadītāja Sarmīte Pabērza.
Caurskatot sarakstu, redzams, ka vajadzību Latvijas bērnunamos ir daudz un dažādas, taču ir arī pāris iestādes, kuras nelūdz neko.
"Mēs esam Valsts sociālās aprūpes centrs bērniem un pieaugušajiem, un valsts nodrošina mūsu aprūpē esošajiem bērniem pilnīgi visas ikdienas pamatvajadzības. Kas attiecas par kaut kādām vajadzīgām lietām, mums šobrīd ir viss, kas ir nepieciešams. Bet tas neizslēdz mūsu sabiedrības līdzcilvēku vēlmi varbūt palīdzēt. Mēs tiešām nenorādām nekādas mūsu vajadzības. Paldies sabiedrībai, paldies cilvēkiem, paldies arī organizācijām, kuru kļūst arvien vairāk un pašas mūs uzmeklē, pašas jautā, pašas sniedz palīdzību," sacīja Valsts sociālā aprūpes centra "Rīga" direktora vietniece Elita Ezerniece.
Lai arī valsts ir nodrošinājusi bērniem visas pamatvajadzības, tie, kas vēlas palīdzēt, to droši var darīt. Turklāt jāpatur prātā, ka palīdzēt var arī, pavadot laiku ar bērniem.
"Mēs patiesībā esam ļoti, ļoti priecīgi un pateicīgi šiem cilvēkiem, ka mums attīstās tāda atbalstīšanas un ziedošanas kultūra. Un cilvēki to jau šodien iekļauj nevis kā tādu vienreizēju pasākumu, bet ir cilvēki, kuri iekļauj ziedošanu savā ikdienā," sacīja Kazaka.
