Skaitļi un fakti: Banku savienībai trūkst vienotības maksātnespējas procedūrās

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Eiropas kopīgās banku savienības pabeigšanā lielākās politiskās kaislības pašlaik ir saistītas ar Eiropas noguldījumu apdrošināšanas shēmu. Tomēr gan paši baņķieri, gan regulatori norāda uz vēl vienu elementu, kurš traucē pasludināt, ka Eiropā patiesi darbotos vienots banku tirgus. Tās ir atšķirīgās maksātnespējas procedūras eiro zonas dalībvalstīs.

Skaitļi un fakti: Banku savienībai trūkst vienotības maksātnespējas procedūrās
00:00 / 03:28
Lejuplādēt

Lai saprastu, ko tas nozīmē dzīvē, stāsts no pavisam nesenas Latvijas banku vēstures. 15. augustā Eiropas Centrālā banka (ECB) kā “PNB Bankas” tiešais uzraugs nolēma to atzīt par tādu finanšu iestādi, kas ir nonākusi vai nonāks finanšu grūtībās. Savukārt Eiropas Vienotā noregulējuma valde pieņēma lēmumu neveikt “PNB Bankas” noregulējumu, kas nozīmē neveikt pasākumus, lai bankas darbību stabilizētu. Latvijas nacionālais banku uzraugs – Finanšu un kapitāla tirgus komisija –, pamatojoties uz šiem lēmumiem, 22. augustā vērsās tiesā ar "PNB Bankas” maksātnespējas pieteikumu. Un te nu sākās nervus kutinošs trilleris visiem iesaistītajiem.

ECB lēmumu par "PNB Banku” pieņēma, vadoties no Eiropas kopējām direktīvām un normatīvajiem aktiem. Savukārt Latvijas tiesām ir jāstrādā atbilstoši Latvijas likumiem. Visdrīzāk, visi banku uzraugi kārtīgi uzelpoja tikai 12. septembrī, kad Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa pasludināja "PNB Banku” par maksātnespējīgu.

Kā rīkoties, ja eiro zonas galvenais banku uzraugs – ECB – pasludina kādu banku par nolemtu, bet nacionālā līmeņa tiesas, kuras vadās pēc nacionālās likumdošanas, pasaka, ka viss kārtībā un banka ir maksātspējīga, īsti labas atbildes pašlaik nav nevienam.

Katram savs

Pašlaik eiro zonā ir vienota banku uzraudzības sistēma un ECB tiešā pārraudzībā ir vairāk nekā 100 lielāko un sistēmiski svarīgo banku, bet līdztekus eksistē 19 dažādi maksātnespējas režīmi. Tādējādi ir visai grūti paredzēt, vai bankas, kurām bija jāievēro vienas un tās pašas prasības, arī tiks likvidētas pēc vieniem un tiem pašiem nosacījumiem.

Kopš Eiropas banku savienības izveides pirms pieciem gadiem, ieviešot vienotu uzraudzības modeli, gan nav notikuši pamatīgi satricinājumu finanšu tirgos un pārāk daudz banku nav gājušas caur maksātnespējas dzirnām. Tādēļ ir visai grūti praktiski novērtēt, cik liela problēma tā ir.

Tomēr viens no piemēriem ir divas bankas Itālijā Veneto apgabalā – „Veneto Banca” un „Banca Popolare di Vicenza”. 2017. gadā ECB abas bankas, kuras ilgstoši strādāja ar zaudējumiem un nespēja izpildīt kapitāla pietiekamības prasības, atzina par tādām finanšu iestādēm, kas ir nonākušas vai nonāks finanšu grūtībās, bet Eiropas Vienotā noregulējuma valde pieņēma lēmumu neveikt pasākumus, lai banku darbību stabilizētu. Tādēļ abām bankām tika sākta maksātnespējas procedūra. Taču tad izrādījās, ka Itālijas likumi pieļauj arī darbības, kuras Eiropas mērogā būtu uzskatāmas par daļēju banku darbību stabilizēšanu, tostarp valsts garantijas bankai, kura pārņēma maksātnespējīgo Veneto apgabala banku „labos” aktīvus u.c. Te gan jāsaka, ka arī Eiropas Komisija šīm darbībām piekrita, lai neradītu ekonomisku nestabilitāti reģionālā līmenī Itālijā.

Kā vēl viens piemērs potenciālām problēmām tiek minēta arī Latvijas "ABLV Bank”. Nepietiek ar to, ka daudziem Eiropā nav skaidrs, kādēļ bankai, kurai izteiktas smagas apsūdzības naudas atmazgāšanā, atļāva veikt pašlikvidāciju, šis gadījums iezīmēja jautājumu arī par dažādām jurisdikcijām. Proti, pati "ABLV Bank” tiek likvidēta saskaņā ar Latvijas likumiem. Taču tai pieder arī meitas banka Luksemburgā, kura pakļaujas šīs valsts likumiem. Turklāt šāda struktūra ir daudzām Eiropas bankām.

Tas savukārt nozīmē, ka, bankrotējot kādai sazarotai banku grupai, kura strādā vairākās valstīs, tās kreditoriem var būt visai atšķirīgas iespējas atgūt savu naudu.

Kopīgā meklējumos

Baņķieru viedoklis ir visai skaidrs – ja ir pateikts A, tad ir jāpasaka arī B. Proti, ja jau banku savienība paredz vienotus standartus banku uzraudzībā un lemšanā par to, vai un kuras problēmās nonākušas bankas ir jāstabilizē, tad arī banku dzīves pēdējam posmam, ja tāds pienāk, ir jābūt daudzmaz vienotam. Pretējā gadījumā ir visai grūti runāt par to, ka Eiropā ir vienots banku tirgus un tas ir konkurētspējīgs globālā mērogā.

Eiropas Banku federācijas prezidents un bankas „UniCredit” vadītājs Žans Pjērs Mistjē, nesen uzstājoties Vienotā noregulējuma valdes ikgadējā konferencē, uzsvēra, ka galvenais, uz ko pašlaik tiecas Eiropa, ir darba vietu nodrošināšana tās iedzīvotājiem, un visvairāk darbavietu rada mazie un vidējie uzņēmumi. Taču tiem ir visai grūti attīstīties bez banku finansējuma. Savukārt, lai bankas varētu palielināt finansēšanas apjomu, ir nepieciešams kapitāls.

Tas nozīmē, ka Eiropas bankām ir jābūt pievilcīgām investoru acīs, ko ir visai grūti panākt ar pašlaik ļoti sadrumstaloto Eiropas banku tirgu.

"Kad es runāju ar investoriem Ņujorkā, viņi saka, ka viņi iegulda ASV bankās. Viņi nesaka, ka viņi iegulda bankā Ņujorkas štatā. Viņi nesaka, ka viņi iegulda Kalifornijas štatā. Taču, kad tie paši investori runā par Eiropas bankām, viņi man saka, ka iegulda Vācijas bankā, Francijas bankā, Spānijas bankā, Itālijas bankā,” uzsvēra Mistjē, piebilstot, ka Eiropā nav vienota banku sektora un tādēļ ir arī daudz grūtāk piesaistīt investīcijas un kapitālu.

Lai Eiropas banku savienība spētu izlīdzināt arī savas maksātnespējas procedūras, vēl ir krietns darbs priekšā. Un viens no pirmajiem darbiem ir vienošanās, kas tad ir uzskatāma par glābjamu un saglabājuma banku un kas ne. Vienotā noregulējuma valde savos uzskatos ir visai stingra, un tās pārstāvji vienmēr ir deklarējuši, ka banku glābšana ir ārkārtas pasākums, jo bankām tāpat kā ikvienam uzņēmumam neveiksmes gadījumā ir jāļauj bankrotēt. Citādi iznāk, ka bankas būs sava veida bezriska bizness, jo, lai kā tām arī ietu, tās no purva vienmēr kāds izvilks. Tādēļ stabilizācija ir piemērojama tikai tām bankām, kur tas ir visas sabiedrības interesēs. Taču, kā pierāda Itālijas banku gadījums, sabiedrības intereses ir visai stiepjams jēdziens, kur ne vienmēr saskan banku savienības un nacionālo institūciju viedokļi.

Savukārt otrs darbs, bez kura par vienotu banku savienību runāt būs grūti, ir vienādi maksātnespējas un likvidācijas nosacījumi. Banku kreditoriem ir jābūt drošībai, ka, līdzīgām bankām nonākot maksātnespējas procedūrā, pret viņām izturēsies līdzīgi visās banku savienības dalībvalstīs.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti