Kā to visu sabalansēt un kā – galvenais – vecumdienas pavadīt pārticībā – par to visu Latvijas Radio intervijā ar "SEB Life and Pension Baltic SE" valdes locekli Kristīni Lomanovsku.
Aiga Pelane: Latvijas pensiju sistēmu joprojām daudzi slavē. Tā joprojām ir slavējama lieta, vai tomēr arī mums ir jāsāk domāt par savas pensiju sistēmas izmaiņām?
Kristīne Lomanovska: Triju līmeņu sistēma, kāda tā ir ieviesta Latvijā, ir atzīstama par vienu no labākajām pasaulē. Protams, svarīgi ir – kā to sistēmu darbina. Cik akurāti, cik labi veidojas uzkrājumi.
Ja runājam par pirmo un otro līmeni, tad tur vienmēr var kaut ko uzlabot. Gadiem ejot, teju katru gadu kādi uzlabojumi ir arī veikti. Aizvadītajos gados tieši otrajā līmenī tie ir veikti visvairāk un bijuši nozīmīgi. Taču es redzu, ka tādi būs vajadzīgi arī nākotnē.
Trešais līmenis likumdošanas līmenī ir visstabilākais. Tai pašā laikā izaicinājums te ir dalībnieku skaits. Varam teikt, ka katrs trešais Latvijas iedzīvotājs kaut kur kaut ko krāj. Arī pensiju fondu dalībnieku skaits katru gadu aug par 6%.
Tādēļ mēs varam arī runāt par to, cik labi mēs lietojam šo sistēmu.
Viens no kritērijiem, kas varētu liecināt, cik labi tad mēs lietojam šo sistēmu, ir tas – cik pārtikuši mēs būsim savās vecumdienās, tāpat cik pārtikuši ir tie, kas pensionējas tagad vai pensionējās agrāk. Lai arī vidējā pensija valstī aug, taču tas vidējais Latvijas seniors, kurš pensionējas tagad, tomēr ir sliktā materiālā stāvoklī. Vai tas liecina, ka mēs savu pensiju sistēmu darbinām slikti?
Šajā gadījumā jāskatās uz dažādām paaudzēm. Šī brīža pensionāri saņem savu pensiju pēc nedaudz citāda aprēķina nekā tā paaudze, kas šobrīd aktīvi strādā.
Lai salīdzinātu, varam ieiet gan "Latvija.lv", tagad arī valsts puse – Labklājības ministrija un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra ir izveidojušas jaunu paneli, kur precīzāk var redzēt, cik liels ir jūsu uzkrājums pirmajā un otrajā līmenī, un tad ir arī aplēses, cik liela tad varētu būt arī pensija, kad aiziesiet pensijā. Ja šobrīd to skatās jaunietis, viņam tad salīdzinoši ir ļoti mazs tas uzkrājums. Taču, ja savu uzkrājumu apskata 30, 40 vai 50 gadnieki, tad tur jau tas kapitāls visdrīzāk ir krietni liels uzkrājies. Katrai nākamajai paaudzei tā situācija ir labāka.
Līdz ar to es iesaku sekot līdzi savai situācijai un nesalīdzināt ar vidējiem rādītājiem.
Igaunija spēra radikālu soli un deva cilvēkiem iespēju pašiem rīkoties ar pensijas 2. līmenī uzkrāto naudu. Viņi varēja izvēlēties – vai nu atstāt kā pensijas uzkrājumu, vai izņemt – ieguldīt, vai arī, piemēram, nopirkt televizoru vai mašīnu, vai aizbraukt uz siltām zemēm. Varbūt arī Latvijai vajag šādu sistēmu? Vai arī Latvijā nav tik finansiāli izglītoti cilvēki, lai rīkotos ar šiem uzkrājumiem?
Igauņi ļoti smagi iešāva sev kājās, domādami, ka viņi ir gudrāki par visu pārējo pasauli. Mērķis šai reformai bija ļaut pašiem iedzīvotājiem pārvaldīt savus līdzekļus. Te es gribu atgādināt, ka Igaunijā šī sistēma ir brīvprātīga, tajā bija iesaistījušies 76% iedzīvotāju un krāja gan ar savām, gan valsts iemaksām. Un kopumā bija jau sakrājuši vairāk nekā piecus miljardus eiro.
Rezultāts šai reformai bija dramatisks. Vairāk nekā 20% savu naudu arī izņēma. Tas bija kopumā 1,3 miljardi eiro. No šīs summas tikai 0,6% tik tiešām tika investēti.
Tā arī aptuveni ir tā daļa iedzīvotāju, kas mācētu pārvaldīt šos līdzekļus un paši arī zinātu, kur investēt.
Latvijā arī varētu būt tik liels procents?
Jā.
Bet, ja atgriežamies pie situācijas Igaunijā, tad ir vēl 8–9%, kuri ar šo naudu nomaksāja parādus. No vienas puses, arī laba lieta, taču pensiju uzkrājumu viņi tajā brīdī sāk veidot no nulles. Un aptuveni 8% ir tie, kas noguldīja depozītos. Varētu teikt, ka viņi tā kā domā, ko darīt ar šo naudu. Taču pārējie – aptuveni 80% no tiem, kas naudu izņēma, to iztērēja patēriņā.
Tagad šiem cilvēkiem – tiem 20%, kas naudu izņēma, ir jādomā, kā viņi dzīvos, sasniedzot pensijas vecumu. Jāpiebilst, ka igauņi bija ļoti labi darbinājuši savu sistēmu. Igaunijas uzkrājums bija līdzvērtīgs Latvijas uzkrājumam, lai arī viņi vēlāk sāka to darīt. Turklāt Igaunijā tas trakums šajā sistēmā ir tāds, ja tu izstājies, tad atgriezties var tikai pēc desmit gadiem.
Diemžēl tā daļa iedzīvotāju, kuri izmantoja šo iespēju, paliks bez lielas daļas savas pensijas.
Jau pieminējāt, ka Igaunijā 20% cilvēku šobrīd ir ārā no pensiju 2. līmeņa un tā būs nākotnē problēma. Mums ir salīdzinoši daudz cilvēku, kuri savukārt saņem "aplokšņu algas", un tas arī mazina viņu pensiju ienākumus nākotnē. Ir arī publiskā telpā jau izskanējis, ka, iespējams, varbūt vajadzētu visiem maksāt vienādu minimālo valsts pensiju, ko valsts arī garantē visiem. Vai mēs lēnām ejam uz šādu sistēmu, vai arī tomēr nē, tas nebūs?
Šis jautājums būtu Labklājības ministrijai, bet, cik es saprotu, tad diskusijas par bāzes pensiju mums ir regulāras. Es kā pilsonis gribētu teikt, ka mums aptuveni viena trešā daļa no strādājošajiem ir ēnu ekonomikā, un bāzes pensija nozīmē visiem maksāt vienādi.
Tātad tas nozīmē, ka es ar saviem nodokļiem uzturēšu arī tos, kas tos nodokļus nav maksājis. Man šķiet, ka tas ir mazliet negodīgi.
Tajā pašā laikā, ja runājam par bāzes pensiju kā tādu, tad nodokļu maksāšanas ziņā daudz kārtīgāka valsts kā Šveice par to arī ļoti nopietni domā. Tāpat daudz par to runā gan sociālantropologi, gan politiķi Rietumeiropā, ka agrāk vai vēlāk, bet mēs līdz tai bāzes pensijai tomēr nonāksim, ka būs nosacīti iztikas minimums, kuram sabiedrība sametīsies, un tas visiem būs vienāds. Un, ja kāds ir vairāk strādājis, vairāk pelnījis un vairāk uzkrājis, tad tam attiecīgi būs vairāk. Pieņemu, ka arī mēs līdz tam nonāksim.
Kāpēc? Vai bailēs no sociālajiem nemieriem?
Es teiktu, ka vairāk vai mazāk – jā.
Tāpēc tā ir sabiedriski apspriežama lieta – ka mēs uz to visu kopā skatāmies. Taču, ja par to runā tādā valstī kā Šveice, tad tā ir viena lieta. Bet mūsu pusē tas vairāk tiešām ir jautājums par šo vienu trešdaļu, kuri nemaksā nodokļus, kā viņus uzturēt. Jo valstij jebkurā gadījumā būs atbildība un būs jāuztur šie cilvēki. Un šeit man arī gribas visiem atgādināt, ka nauda neaug kokos. Mēs ļoti bieži to aizmirstam. Bieži vien diskusijās saka – no budžeta paņemsim. Bet kur tā nauda tajā budžetā radīsies?
Ļoti daudzas valstis savas pensiju sistēmas un sabiedrības novecošanās problēmas mēģina risināt, paceļot pensionēšanās vecumu. Pret to arī bija ļoti lieli nemieri Francijā pavisam nesen. Vai tas nav tāds vienkāršākais un ātrākais risinājums – kā kas, tā ceļam pensionēšanās vecumu?
Tas viennozīmīgi ir viens no risinājumiem. Un tam ir arī demogrāfisks pamatojums – cilvēki vienkārši dzīvo ilgāk. Diskusija par šo problēmu notiek visās valstīs, jo sabiedrība noveco, bērnu dzimstība nav tā, kā Bismarka laikā, kad varēja teikt, ka labākā pensiju sistēma ir tavi bērni. Nu, ja bērni ir vismaz četri, tad tā varbūt arī ir laba pensiju sistēma, bet ar vienu vai nevienu droši vien, ka nepietiks.
Protams, vecuma palielināšana ir redzamākā un vieglāk izmaināmā daļa. Pirms pāris gadiem Latvijas Banka rīkoja arī diskusiju par dažādām citām alternatīvām, kas arī ir jādara, jo ar to vien nebūs pietiekoši. Tur tika gan minēta, Latvijas kontekstā, ēnu ekonomikas apkarošana, gan arī bija virkne citu ieteikumu, ko tajā brīdī arī Finanšu nozares asociācija bija ieteikusi, piemēram, maksimizēt atdevi no pensiju kapitāla, atļaujot investēt 100% akcijās, tajā pašā laikā jauniešus šajā sistēmā automātiski ierotējot nevis konservatīvajos plānos, bet gan aktīvajos plānos. Vēl virkne izmaiņu bija attiecībā uz pašām ieguldījumu politikām. Bet – katrs no šiem aspektiem dod tikai pāris procentus.
Tāpēc, lai mēs varētu runāt par stabilām un labām pensijām, kad paši dosimies atpūtā, vecuma celšana ir tikai viens aspekts, bet kopumā ir jāstrādā pie ļoti daudziem.
Kāda ir jūsu prognoze – kad atkal Latvijā sāks runāt par pensionēšanās vecuma celšanu? Šķiet, nesen viens politiķis, kas jau kaut ko tādu minēja, un bija liela skaidrošanās.
Jā, es gan neatceros, kurš. Bet es gribu piebilst, ka laikam Latvijā par to tagad varētu būt grūtāk sākt runāt, jo kovida gadi mums neiedeva tik labu vidējo dzīvildzes pagarinājumu. Mēs nevaram šobrīd teikt, ka cilvēki ar katru nākamo paaudzi arvien ilgāk dzīvos pensijā. Tiesa, tas noteikti pēc pāris gadiem mainīsies. Un līdz ar to, šobrīd par to diskutēt būtu grūti.
Taču cita lieta ir, kā budžets pildās, kā veidojas sociālais budžets. Ja sociālajā budžetā nav vairs pārpalikums un sākas iztrūkums, tad šādā gadījumā var nākties izšķirties starp vecuma palielināšanu vai vairāk nodokļu iekasēšanu. Domāju, ka lielākus nodokļus diez vai mēs varētu celt, bet nodokļu maksātāju skaita palielināšana gan varētu būt, lai arī šis ir gadiem ilgstošs jautājums, ko nekādi neizdodas izkustināt.
Kad Latvijā un Eiropā sāks daudz aktīvāk domāt par jaunām pensiju sistēmām vai arī, piemēram, mēs arī vienā brīdī nonāksim līdz tam, kad vispār tādas pensiju sistēmas vairs nebūs, jo galu galā pasaulē ir valstis, kur tādas nav?
Tas būtu ļoti drosmīgi, jo tomēr politiķi mums ir vēlēti. Diezgan liela daļa vēlētāju Latvijā tomēr ir pensionāri. Vai sabiedrība būtu gatava vēlēt par politiķiem, kuri teiktu, ka nevajag vispār tādu pensiju sistēmu, šaubos, vai mēs esam tik tālu nonākuši.
Bet vai politiķi vismaz tuvākos gados kļūs drosmīgāki un sāks runāt, ka vajag pašā sistēmā būtiskākas pārmaiņas?
Es vairāk baidītos par kārtējo ažiotāžu vai polemiku, jo šobrīd ar kāds zināms politiskais spēks ir iesniedzis parakstu vākšanu par pensiju 2. līmeņa atcelšanu. Pagaidām mēs nevaram runāt par pragmatisku diskusiju, es teiktu, ka tā ir vairāk vēlētāju balsu ķeršana un popularitātes būvēšana uz ļoti, ļoti riskantiem pamatiem. Es to sauktu drīzāk par sistēmas graušanu un nevis pilnveidošanu.
