Pēc tam, kad kovida pandēmijas laikā tika piedzīvoti lieli piegādes ķēžu traucējumi, un pēc tam, kad Ķīna atteikusies norobežoties no Krievijas, neskatoties uz Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, Rietumu sabiedrotie arvien aktīvāk cenšas samazināt savu atkarību no Pekinas. Taču eirozonas lielākās ekonomikas Vācijas saites ar Ķīnu ir spēcīgas.
Vācija ir Ķīnas lielākais tirdzniecības partneris Eiropas Savienībā. Ķīna ir arī vitāli svarīgs tirgus Vācijai, kur daudzas darbavietas ir tieši atkarīgas no Ķīnas pieprasījuma.
Proti, Vācijas ekonomika gūst lielu labumu no automašīnu un ķimikāliju eksporta.
Tādēļ arī kanclera Olafa Šolca šīs nedēļas vizītē Ķīnā tieši ekonomikas sadarbības jautājumi ir sarunu galvgalī, un par to liecina arī Pekinā klātesošā augsta līmeņa vācu uzņēmēju delegācija. Tajā pārstāvēti daži no tiem lielajiem autobūves un ķimikāliju uzņēmumiem, kuriem ir ļoti spēcīgas saites ar Ķīnu un kuri iebilstu Vācijas atkarības mazināšanai no Ķīnas.
Šolca vizīte Ķīnā notiek laikā, kad daudzi Vācijas Rietumu sabiedrotie ar Ķīnu nonākuši domstarpībās vairākos tirdzniecības jautājumos. Piemēram, Briselē turpinās virkne izmeklēšanu par subsīdijām Ķīnas saules paneļiem, elektroautomašīnām un vēja turbīnām.
"Es domāju, ka sākotnēji, investējot Ķīnā ar lielām kompānijām, kā ASV "General Electric", Vācijas "Siemens" vai "Volkswagen", kas Ķīnā ienāca jau 80. gados, bija cerība, ka tas liberalizēs Ķīnu un tā kļūs par Rietumu stila demokrātiju. Tāda bija teorija. Bet jau pirms dažiem gadiem ASV un pēdējā laikā arī Eiropā cilvēki ir sapratuši, ka tas nenotiks, ka Ķīna paliks kā autoritāra sistēma. Un, ņemot vērā, ka ASV jūt apdraudējumu no Ķīnas globālās ietekmes, tā cenšas samazināt riskus, kā tā to sauc," sacīja izdevuma "Politico" žurnālists Metjū Karnišings.
Ķīna straujiem soļiem tuvojas un dažās jomās pat jau apsteidz Vāciju un Eiropu. Lai Eiropa atkarību mazinātu un reizē arī neatpaliktu no Ķīnas dažādās jomās, ir jāstrādā kopā, uzskata "The Economist" žurnāliste Vendelīna von Bredova:
"ASV un Ķīna ir lielas varas, un Eiropa sevi vēl tā neredz, vēl neuzvedas kā tāda, un valstis – kā Vācija un Francija – ekonomikas un ražošanas politikā biežāk nevis strādā kopā, bet drīzāk viena pret otru un virza uz priekšu katra savus mērķus, nevis kopīgu Eiropas mērķi."
Analītiķis Noa Bārkins vērsa uzmanību uz to, ka Eiropas Savienība pagājušā gada laikā ir centusies arvien aktīvāk aizsargāt savu ekonomiku no Ķīnas, taču šīs pūles var ļoti ātri iedragāt, ja Eiropas lielākās ekonomikas līderis sūta Pekinai jauktus signālus.
Arī pašā Vācijā deputāti un analītiķi mudinājuši Šolcu ieņemt stingru nostāju pret Pekinu un neuzskatīt Ķīnu tikai kā ekonomisku iespēju, jo ilgtermiņā tas var atspēlēties – līdzīgi kā tagad tas notiek ar Krieviju.
Tiesa, Vācijas piesardzība nebūt nav tikai Šolca vaina. Proti, analītiķi norāda, ka viedokļi ir dalīti arī vācu industrijā. Daļa uzņēmumu sāk sūdzēties, ka Ķīna kļūst par pārlieku lielu sāncensi, bet daļa vēloties investēt Ķīnā vēl vairāk.
Ļoti stipras saites ar Ķīnu ir tikai dažiem vācu uzņēmumiem, taču tie ir lieli un uzskatāmi par daļu no Vācijas ekonomikas mugurkaula, tādēļ saprotams, ka būtiska saišu saraušana nav iespējama. Vēl jo vairāk, ja Vācijas ekonomikai šobrīd klājas grūti.
Pagājušajā gadā Berlīne nāca klajā ar savu pirmo "Ķīnas stratēģiju", kuras mērķis ir samazināt atkarību no Ķīnas tirgus kritiskās jomās un saskaņot Vācijas un Eiropas Savienības centienus mazināt Ķīnas ietekmi. Taču stratēģiju izstrādāt nebija viegli, jo jāatrod zelta vidusceļš.
Šolcam ekonomikas un politikas lauciņā attiecībās ar Ķīnu nākas žonglēt. No vienas puses, nākas domāt par iespējām samazināt ekonomisko atkarību, kur tas iespējams, bet, no otras puses, jāuzlabo sadarbība ekonomikā ar Ķīnu, kur tas ir būtiski Vācijas ekonomikai.
Tāpat Šolcam jāuztur politiskais spiediens jautājumos, kas satrauc Eiropu, – Ķīnas attiecības ar Krieviju Ukrainas kara kontekstā un konkurences jautājumi. Taču, darot to pārlieku asi un uzstājīgi, tas var negatīvi atspēlēties abu valstu ekonomiskajās attiecībās.
