Par Ukrainā notiekošo atbraukušie viesi sestdien stāstīja arī interesentiem Barikāžu muzejā.
Ukraiņu skautu organizācijas „PLAST” jauniešu dziedātā dziesma ir viena no Eiromaidana himnām, ko, kā saka viņi paši, šajās dienās dzied teju katrs ukrainis.
Lai gan jaunieši braukuši uz Rīgu mācīt ukraiņu tradīcijas, sarunas neizbēgami iegrozās arī par Ukrainā notiekošajiem nemieriem. Skolēni no Ļvovas Hnats un Solomija stingri tic, ka viss beigsies labi.
„Kā brīvprātīgā darbojos Ļvovas Eiromaidanā jau no revolūcijas sākuma un cenšos palīdzēt, kā varu,” stāsta Solomija. „Uz skolu pēdējā laikā sanāk iet mazāk. Mans tētis un brālis šobrīd ir Kijevā, un mēs regulāri sazvanāmies. Man arī gribētos braukt, bet saprotu, ka vēl esmu par jaunu. Ir bail par ģimeni, bet reizē ar viņiem ļoti lepojos.”
Mēs ticam, ka mūsu ģimenes dara labu darbu un Ukrainai pienāks labi laiki. Nezinu kad, bet ceru, ka drīz viss būs kārtībā. Mēs tam ticam,” uzsver Hnats.
Vēl pērnruden neviens Ukrainā nebūtu varējis iedomāties, ka situācija var izvērsties tik dramatiski, ar nožēlu saka skautu grupas vadītājs, ukraiņu literatūras un valodas pasniedzējs Andrejs Rebriks.
No miermīlīga mītiņa diemžēl šodien esam nonākuši līdz sešiem nogalinātiem cilvēkiem,” saka Rebriks. „Daudzi žurnālisti, kas atbalsta prezidenta administrāciju, cenšas radīt iespaidu, ka notiek pilsoņu karš. Bet tā nav taisnība. Ukraiņi necīnās viens pret otru, bet pret varu, kas viņus apspiež.”
Rebriks par diktatoriskiem sauc parlamentā pirms nedēļas pieņemtos likumus, kas ierobežo pulcēšanās brīvību un pastiprina kontroli - piemēram, pat mainot naudu vai pērkot telefona priekšapmaksas karti, tagad jāuzrāda pase.
Es uzskatu, ka demokrātiskā sabiedrībā tas ir nepieļaujami. Vara nedrīkst kontrolēt katru cilvēka soli. To jau sauc par diktatūru,” uzskata pasniedzējs.
Ja daļai vecākās paaudzes cilvēku esot vienalga, tad pārējie vēlas dzīvot brīvā valstī, kurā valda likums, nevis viena cilvēka vara, saka jaunais pasniedzējs. Par to, kas notiks tālāk, valda liela neziņa, saka Rebriks.
„Ļoti ceru, ka opozīcijas gaišākie prāti spēs vienoties ar prezidentu par viņa administrācijas atkāpšanos. Jo lielākā daļa Ukrainas, manuprāt, vismaz 30 miljoni cilvēku, nespēs piedot, ka tika dotas pavēles nogalināt konkrētus cilvēkus. Tas satricināja Ukrainas sabiedrību, jo līdz tam cerējām, ka viss beigsies mierīgi, ka prezidents aizies un situācija stabilizēsies. Šobrīd grūti pateikt, kā būs tālāk, jo neviens nezina, kas notiks rīt,” skaidro Rebriks.
Tikšanās notiek 1991.gada Barikāžu muzejā. Tā direktors Renārs Zaļais viesiem teic, ka Ukrainā notiekošajā saredz daudz līdzību ar Barikāžu laiku Latvijā. Tomēr mērķi ir atšķirīgi.
Latvijas iedzīvotāji devās uz barikādēm, lai aizstāvētu tikko atgūto neatkarīgo valsti, lai nosargātu demokrātiju. Ukraiņiem jau ir sava neatkarīga valsts. Bet viņiem jācīnās, lai neatkarīga valsts būtu arī demokrātiska valsts," norāda muzeja direktors.
Zaļais uzskata - vissvarīgākais, lai Ukrainā nesākas pilsoņu karš un pretošanās turpinās bez ieročiem. Tad varētu cerēt, ka Ukrainai pie demokrātijas patiešām izdosies tikt.
