Oleksandru Markušinu uz sarunu aicināja LTV žurnālists Gints Amoliņš.

Gints Amoliņš: Ukrainas pilsētu vadītāji nereti bijuši nolaupīšanas mērķi. Piemēram, tepat netālu tika nogalināts Hostomeļas mērs.

Oleksandrs Markušins: Man no Krievijas puses tika sūtītas vēstules gan ar sadarbības piedāvājumiem, gan ar draudiem. Es, protams, no tā attiecos. Vēl pirms kādas nedēļas atsūtīja vēstuli par sadarbību. Es publiski atteicos, parādīju feisbukā.

Un trīs reizes mani mēģināja nogalināt. Māju sabombardēja. Laimīgas sagadīšanās dēļ todien nakšņojām pie kaimiņa.

Bijām aizbraukuši nomazgāties pēc nedēļu ilgām kaujām, viņam malkas pirts. Un no rīta braucam pārģērbties, bet mājas vairs nav. Trāpīja raķete, bet apkārtējā teritorijā neviena trāpījuma.

Vienreiz manu auto ar automātu apšaudīja, bet atšaudījāmies. Citā reizē mūs ar “gradiem” apšaudīja, tieši sektoru, kurā bijām. Viņi nopeilēja mūsu telefonus, rācijas. Pēc tam mūsu rīcībā nonāca dati, ka viņi vēlējās iznīcināt tieši mēru, jo viņš nav piekritis viņu nosacījumiem. Es nekad nepiekritīšu, esmu ukrainis.

Tilts no Irpiņas uz Kijivu kļuva par kara simbolu, tur evakuēja daudz cilvēku.

Tā ir leģendāra vieta. Prezidents tur vēlas izveidot memoriālu. Pa šo tiltu izgāja ļoti daudz cilvēku – galvenokārt no Irpiņas, daļa no Bučas un Hostomeļas. Manai komandai izdevās evakuēt 95% pilsētas iedzīvotāju, 95 000 cilvēku.

Es to uzskatu par svarīgāko, ko izdarījām. Jo, kā redzat pēc postījumiem, – tie būtu bijuši desmitiem tūkstoši mirušo. Tagad tādu skaitļu nav, lai gan diemžēl aptuveni 300 ir gājuši bojā, bet tie nav tūkstoši. Otrkārt, pa šo tiltu mēs izvedām 40 tūkstošus cilvēku – ievainotos, bērnus, vecīšus. Bet atpakaļ vedām vienības, ieročus, ēdienu, zāles. Šis tilts bija kā “dzīvības ceļš”.

Cik ilgu laiku vajadzēs, lai Irpiņa kā pilsēta sadzietētu šīs rētas?

Tas būs ne mazāk kā gads, lai to visu izdarītu. Domāju, pusotra gada laikā tiksim galā. Un uzdevums ir nevis atjaunot Irpiņu, kāda tā bija, bet to padarīt vēl labāku, vēl skaistāku, vēl eiropeiskāku.

Irpiņas pilsētā ir 50% postījumu. No visām mājām tā vai citādi bojāts ir 71 procents namu. Pilsēta cīnījās, pilsēta nelaida ienaidnieku tālāk. Teritoriālās aizsardzības vienības, armijas karavīri – viņi visi ir varoņi.

Un emocionālās rētas?

Emocionālās rētas ir uz visu mūžu. Visiem, kas karoja, visiem, kas izdzīvoja. Šīs rētas nekad nevarēs sadziedēt, tās nekad netiks aizmirstas.