Tagad tur nav pat kaut cik droša pagraba, kur patverties. Precīzu savu atrašanās vietu sieviete baidījās atklāt. Taču Krievijas karaspēks esot jau apmēram 5 kilometru attālumā no viņu mājas.

Jūlija pirms kara strādāja tūrisma nozarē. Tā tagad šķiet sen zudusi pasaule. Viņa rāda sava bērna zīmējumu – nav citu domu, tikai karš.

“Kad mēs modinājām bērnu ar vārdiem – sācies karš… tajā brīdī mēs nedomājām ne par ko. Mēs vienkārši lēcām mašīnā, neko līdzi nepaņēmām – vienkārši, lai būtu kopā ar vecākiem,” stāsta Jūlija.

Bombardēšanu Jūlija un viņas ģimene piedzīvoja jau pa ceļam.

“Tās bija vienkārši kaut kādas dzīvnieciskas bailes, kad kaut kas sprāgst un nevienā filmā, nevienā 4,5,8 D kinoteātrī  to nav iespējams sajust – kā iet skaņas vilnis un tu to izjūti pilnīgi caur kauliem. Tās šausmas nav iespējams izteikt vārdos,” atceras Jūlija.

“Es ilgi domāju, kā cilvēkiem, kuri to nav pieredzējuši, lai izskaidro. Visi atceras 11. septembra terora aktus Amerikā.  Nu, lūk, –

mums 11. septembris ir katru dienu. Un tas būs gan rīt, gan parīt, ja nekas netiks izdarīts.

Ja neaizvērs to gaisa telpu, par ko nu jau kliedz visi,” stāsta Jūlija.

Tagad Jūlija kopā ar savējiem no šāviņiem glābjas mājas iekšienē. Taču tur sargā tikai tā sauktais “divu sienu princips”.

“Tas nozīmē, ka no ielas līdz vietai, kur atrodas cilvēks, ir jābūt divām sienām. Viena siena ņem uz sevi sprādziena vilni un sagrūst. Bet otra siena pasargā no šķembām un gruvešiem, kas nāk caur pirmo sienu,” skaidro sieviete.

Kāds jūsu ģimenei ir plāns, ko jūs domājat darīt? Mēģināsiet bēgt kaut kur tālāk?

Mēs nebēgam. Kaut kur bēgt uz Ukrainas rietumiem ir ļoti bīstami, jo uz ceļiem nav droši. Krievijas bruņutransportieri šauj uz vienkāršo civiliedzīvotāju automašīnām, kur ir uzraksts “Bērni”. Arī uz auto ar Sarkanā Krusta emblēmu. Pie tam mums ir vecāki, kuri negrib braukt. Manai ir vecmāmiņai 82 gadi, viņa vēl Otro pasaules karu atceras. Viņai nav ārzemju pases. Mēs nevaram visus pamest. Kur mēs bēgsim? Tādēļ cenšamies palīdzēt šeit uz vietas, aizmugurē. Palīdzēt mūsu aizstāvjiem, mūsu armijai. Kaut kā turēties. Kad nebombardē, iedzīvotāji karavīrus cienā ar to, ko ir iespējams pagatavot kara laikā, kad fronte ir tik tuvu. Es visu laiku dzirdu sprādzienus, apšaudes, jo viņi ir pavisam blakus. Bet tur ir mūsu Ukrainas karaspēks, kas notur aizsardzību un atsit uzbrukumus.

Kā Krievijas armija rīkojas Ukrainā? Kas ir tas, ko jūs esat pieredzējusi?

Man ir draugi, kas iestrēguši Irpiņas un Bučas apkārtnē pie Kijivas, kur tagad ir ļoti grūti. Ar viņiem sakari ir pārtrūkuši jau piecas dienas. Viņi ir ar bērnu. Tur nav ne sakaru, ne elektrības, ne gāzes, ne siltuma, ne ūdens, nekā.

Tur nogalina brīvprātīgos, kuri atbraukuši un cenšas vismaz bērnus no turienes izvest un nogādāt tur medikamentus, pārtiku.

Mani paziņas iestrēguši vienā ciematā, kur ir senioru pansionāts. Vairāk nekā 50 vientuļi vecīši. Krievijas karaspēks tur ir okupējis un neļauj viņus no turienes izvest, kaut arī ēka ir pa daļai sagrauta. Pat viņiem aizvest pārtiku [neļauj]. Es nevaru runāt tikai par to, kas jau ir kaut kur nopublicēts un par ko es nezinu, vai tā ir patiesība. Bet runāju par to, ko saka mani draugi, mani tuvinieki. Viņus izdzina no mājas, viņi sēž kaimiņu pagrabā, un viņiem pat neatļauj iziet, lai paņemtu ūdeni. Viņi riskē, kaut kā pa vienam cenšas tikt. Par to draud ar nošaušanu.

Kā cilvēki jums apkārt un kā jūs pati domājat, kā to vispār var izturēt un cik ilgi?

Ukrainas iedzīvotāji nepadosies. Mēs jau tik daudz ko esam pārcietuši. Mūs nevar salīdzināt ar Krievijas iedzīvotājiem. Viņiem ir viens pavēlnieks, omonieši uztur kārtību, skraida pa laukumu un ar stekiem izdzenā cilvēkus. Mēs tam jau esam gājuši cauri Maidana laikos.

Mums cilvēki tagad visu laiku iziet ielās – Kahovkā, Hersonā, Berdjanskā, Melitopolē. Cilvēki iet bez ieročiem. Ar karogiem un ar ziediem. Ar bērnu ratiņiem. Krievijas okupanti šauj. Visbiežāk gaisā. Vai zem kājām. Neviens neiet prom. Krievijā – aizskrien prom un izklīst.

Mēs prom neejam. Un Ukraina stāvēs līdz galam. Jautājums ir tikai par to, cik tas mums maksās.

Neviens nepadosies. Ja mēs nenoturēsimies, tad sekas jutīs visa Eiropa. Visi. 

Pagaidām tas, ko Jūlija var darīt, ir maskēšanās tīklu pīšana, – arī tā ir palīdzība savai armijai.

KONTEKSTS:

24. februārī Krievija pēc tās prezidenta Vladimira Putina paziņojuma par "militāro specoperāciju" sāka iebrukumu Ukrainā, kur sākotnēji triecienus raidīja uz militārās infrastruktūras objektiem, bet vēlāk, kad Ukrainas spēku pretošanās izrādījās negaidīti sīva, sāka arvien nežēlīgāk bombardēt Ukrainas pilsētas, bojā iet arī civiliedzīvotāji.

Tāpat Ukraina un Krievija jau vairākkārt vienojusies par humāno koridoru veidošanu, jo vairākās pilsētās cilvēki nevar saņemt pat visnepieciešamākās preces, tāpēc no kauju smagi skartajām pilsētām civiliedzīvotājus cenšas evakuēt. Tomēr vairāki evakuācijas mēģinājumi nav izdevušies, jo Krievija nav turējusi solījumu apturēt uguni evakuācijas laikā.

Krievijas rīcība izpelnījusies asu nosodījumu no demokrātiskās pasaules. Rietumvalstis noteikušas vairākas sankcijas gan pret Krieviju, gan pret Baltkrieviju, kas atbalsta Kremļa lēmumu uzbrukt Ukrainai. Tikmēr arvien vairāk ārvalstu uzņēmumi boikotē Krieviju un aptur savu darbību šajā valstī.

Teju divas nedēļas pēc iebrukuma sākuma Ukrainu pameta jau vairāk nekā divi miljoni cilvēku, liecina ANO Bēgļu aģentūras dati. Kopumā, pēc ekspertu aplēsēm, krīze Ukrainā varētu atstāt bez pajumtes 12 miljonus cilvēku. Latvija gatavojas uzņemt 10 000 iespējamo Ukrainas bēgļu.

Teksta tiešraižu arhīvs par Krievijas uzbrukumu Ukrainai pieejams šeit.