Odita Krenberga: Jūsu pilsēta tika aicināta padoties. Kā jūs un kā citi pilsētas iedzīvotāji to ir uztvēruši?
Irina Minevrina: ''Es nevaru atbildēt par visiem, protams, bet es runāju ar savu vīru, ar brāli. Mēs domājām par to jau pirms kādām trim dienām, ka pieņemsim, pieņemsim, bet tas ir jāsaka ar lieliem burtiem "PIEŅEMSIM", ka mēs padosimies. Bet kas mūs gaida pēc tam? Būsim zem Krievijas okupantiem. Atnāks kaut kāda Krievijas vara. Tā taču būs visīstākā elle! Mēs neesam pieraduši dzīvot nebrīvē. Neesam pieraduši darīt to, ko mums liek. Mēs esam brīva, demokrātiska valsts. Un mēs pakļaujamies tikai likumiem, kuriem pakļaujas visa pasaule. Demokrātijas likumiem. Saprotiet?
Un dzīvot koncentrācijas nometnē... jo tā būs koncentrācijas nometne. Tā dzīvot mēs negribam! Nē! Noskaņojums ir ļoti kaujiniecisks. Un mēs lieliski saprotam, ka vai nu mēs cīnāmies, vai arī mūs noslaucīs no zemes virsas vispār kā valsti! Trešā ceļa nav.
Es pat nevaru stādīties priekšā, ka es un mani bērni, mani skolnieki pakļausies Krievijas pavēlēm. To mana galva neņem pretim. Tas vienkārši ir neiespējami.
Vakar mēra vietnieks uzrakstīja "Facebook", ka viņam zvana bijušais institūta kursabiedrs un saka – "Miša, mēs gribam pierakstīties teritoriālajā aizsardzībā. Mūs pierakstīja uz trešo līniju. Bet mēs gribam uz fronti tūlīt! Kam lai mēs kaut ko iedodam par to, lai mūs uzreiz sūta uz fronti?"
Viņi grib kādu piekukuļot, lai tiktu uz fronti! Lai nav jāsēž mājās un jāgaida, kamēr viņus iesauks. Tāds ir noskaņojums tagad pilsētā. Jūs nevarat iedomāties, cik ļoti tagad ukraiņu tauta ir vienota. Pie tam krievvalodīgie."
Irinai Krievijā ir draugi un arī radi – māsa un brālis. Kad Krievija sāka bombardēt Ukrainu, Irina sūtīja viņiem video ar Ukrainā notiekošajām šausmām, bet nekādu atbalstu nesaņēma.
Irina Minevrina: ''Atbildēja tikai mana tante. Bet viņa teica: "Irina, tu nesūti mums to, es jau tāpat pārdzīvoju, mums video nevajag. Labāk atsūti video ar saviem mazbērniem". Tāda bija atbilde. Bet reakcijas no draugiem nav vispār. Sūtījumi pat nav apskatīti.''
Odita Krenberga: Kā jūs domājat, kas ar viņiem ir noticis? Kāpēc viņi tā izturas?
Irina Minevrina: "Kā es to redzu – viņi dzīvo absolūti citā pasaulē. Viņi jau sen nesaņem patiesu informāciju. Bet galvenais – viņi negrib uzzināt patiesību. Negrib. Reakcija ir nulle! Nulle! Pat ne tas, ka būtu kauns, – nav pat tādas reakcijas. Un tas, godīgi sakot, nogalina vairāk par visu. Viņi ne tikai nenostājas pret karu. Bet viņi pat nejūt līdzi radiem, tuviniekiem un draugiem. Saprotiet, kas notiek! Viss cilvēciskais viņos ir nogalināts! Man tas ir vislielākais šoks.
Mums arī televīzijā rādīja – gūstā saņemts karavīrs zvana. Nu bērns vēl pavisam, žēl ir arī viņa, tā jaunā zaldātiņa.
Viņš zvana savai mammai un saka – "Mamm, te nav nekādu fašistu! Mammu – mūs nogalina! Tik daudz līķu!" Māte atbild: "Nu turies, dēliņ! Putinam ir taisnība!"
Odita Krenberga: Kādas ir jūsu domas par to, kas ir noticis ar cilvēkiem Krievijā? Kāpēc viņi tā izturas?
Irina Minevrina: "Kā es to redzu – viņi dzīvo absolūti citā pasaulē. Viņi jau sen nesaņem patiesu informāciju. Bet galvenais – viņi negrib uzzināt patiesību. Negrib.
Mēs tagad, kad karš ir atnācis mūsu zemē, viens par otru stāvam kā klints. Palīdzam viens otram. Mēs uzrakstījām, ka vācam pārtiku karavīriem. Kāda vecmāmiņa, kurai ap 80 gadu, atnāca ar maisiņu, kur bija četri kartupeļi, četri burkāni un maza kāpostgalviņa. Viņai nekā cita nebija. To, kas bija, viņa atdeva, lai būtu karavīriem. Un tā ir visu laiku. Tādēļ es nezinu, kā tādu nāciju var uzvarēt. Vai nu mēs uzvarēsim, vai nu pazudīsim no zemes virsas... Nē! Mēs uzvarēsim!"
