Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Māris Zanders: “Slavenību” un “ekspertu” laiks

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Bažījas par nejaušības principa apiešanu lietu sadalē tiesās

Reportāža: Dienvidsudānas bēgļu dzīve Ugandā

Uganda kļuvusi par patvērumu tūkstošiem no Dienvidsudānas asiņainā konflikta bēgošajiem

Dienvidsudānas bēgļu krīze ir kļuvusi par vienu no akūtākajām pasaulē. Pēdējos mēnešos simtiem tūkstoši cilvēku bēguši no pilsoņu kara izraisītās asinsizliešanas, un lielākā daļa raduši patvērumu kaimiņvalstī Ugandā. Šajā Centrālāfrikas austrumu valstī tagad ir izveidojušās desmitiem bēgļu apmetņu, kas dažu mēnešu laikā kļuvušas par vienām no lielākajām pasaulē.

Divi tūkstoši bēgļu dienā

Tomēr karam Dienvidsudānā galu pagaidām neredz.

Dienvidsudāna ir pasaulē jaunākā valsts. Tā ieguva neatkarību 2011.gadā, pēc referenduma atdaloties no Sudānas un pieliekot punktu desmitgadēm ilgušajam pilsoņu karam.

Tomēr pašā Dienvidsudānā iekšējais etniskais konflikts uzliesmoja 2013.gada nogalē. Dienvidsudānas prezidents Salva Kīrs, kurš pieder pie valstī dominējošās etniskās grupas - dinku ciltīm - no amata atlaida viceprezidentu Rieku Mačaru, kurš savukārt pieder pie nueru etniskās grupas. Starp Kīra valdības un opozīcijā esošā Mačara atbalstošajiem spēkiem sākās sīvas kaujas. Pēc pāris gadiem noslēgtais trauslais pamiera līgums cīņām punktu nepielika, un pērn vardarbība uzliesmoja ar jaunu sparu – starp valdības un nemiernieku spēkiem, starp dinkām un nueriem.

Turklāt Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) brīdina, ka Dienvidsudānā 100 tūkstošiem cilvēku draud bada nāve, bet ar pārtikas trūkumu var saskarties miljoniem cilvēku. Ne tikai vardarbības, bet arī sausuma dēļ.

Asiņainā konflikta dēļ no Dienvidsudānas aizbēguši gandrīz divi miljoni cilvēku – sestā daļa no valsts iedzīvotājiem. Pārsvarā uz kaimiņvalstīm Etiopiju, Sudānu, Kongo Demokrātisko Republiku un Keniju. Taču visvairāk – puse no dienvidsudāniešu bēgļiem patvērumu raduši Ugandā.

Humānās krīzes ārkārtas situācija sākās pērn vasarā, kad, uzliesmojot vardarbībai, bēgļi no Dienvidsudānas sāka plūst milzu straumēs uz Ugandu. Desmit mēnešos līdz aprīlim, par ko pieejami jaunākie dati, tie bijuši vidēji 60 tūkstoši mēnesī jeb divi tūkstoši bēgļu dienā. Gada laikā dienvidsudāniešu bēgļu skaits Ugandā pieaudzis četras reizes – līdz 900 tūkstošiem.

"Protams, gribam atgriezties dzimtenē"

Bidi Bidi bēgļu apmetnē starp māla, salmu vai vienkārši ar baltu brezenta plēvi pārklātām būdiņām rūc ar dīzeli darbināma miltu malšanas mašīna. Vēl pirms gada šajā vietā Ugandas ziemeļos, pārdesmit kilometrus no robežas ar Dienvidsudānu, bija tikai neliels ciemats, krūmāji un brikšņu lauki. Tagad te dzīvo vairāk nekā 270 tūkstoši cilvēku. Dažu mēnešu laikā Bidi Bidi ir kļuvusi par vienu no lielākajām, ja ne lielāko bēgļu apmetni pasaulē. Platība mērāma simtos kvadrātkilometru, krūmāju lauku ainavā nu ir desmitiem tūkstoši būdiņu, starp kurām vijas jauni, sarkanīgajā zemē izvagoti ceļi.

Ja tā būtu pilsēta, bēgļu apmetne Bidi Bidi nu būtu trešā vai ceturtā lielākā Ugandā.

Svelmaini saulainā maija pēcpusdienā salmu būdiņas paēnā rozā T kreklā un oranžos svārkos sēž 19 gadus vecā Gledisa. Kopā ar citām ģimenes sievietēm viņa eļļā vāra miltu mīklas bumbiņas – vietējo uzkodu, lai to tepat tirgotu un nopelnītu nedaudz naudas.

Viņa šeit ieradās novembrī, tāpat kā simtiem tūkstoši viņas tautiešu, bēgot no kara un vardarbības dzimtajā Dienvidsudānā. Atbilde uz jautājumu par nākotnes plāniem viņām šķiet pašsaprotama un ir vienprātīga - protams, mēs gribam atgriezties dzimtenē.

Gledisa saka: „Mēs slēpāmies un gulējām krūmājos sešus mēnešus.” Viņa stāsta, ka mēnešiem slēpās un aizbēga no sava ciema, jo tur cilvēkus slepkavoja prezidenta valdību atbalstošie dinkas.

Bidi Bidi bēgļu apmetnē līdzīgs stāsts ir 26 gadus vecajai Stellai Junimgbai. Viņa ar savu septiņus gadus veco meitu šeit ieradās novembrī pēc divu nedēļu gājiena, bet vīrs palika Dienvidsudānā. Viņa liktenis Stellai nav zināms.

„Esmu redzējusi, kā nogalina cilvēkus. Viņi pat nogalināja manu tēvoci. Viņi gaišā dienas laikā nošāva mūsu kaimiņu. Tiek nogalināts daudz cilvēku. Viņi atnāk naktī, vienkārši izved tevi no mājas, noslepkavo ar mačeti un iemet upē. Pat bērnus – noslepkavo ar mačeti un iemet upē. Un nemiernieki atriebjas: kad viņi tiek pie dinkām, tad arī nogalina. Tu slēpies dienu un nakti. Pa dienu viņi dodas krūmājos un meklē cilvēkus, un ja atrod, turpat arī nošauj," stāsta Stella.

„Un tad viņi nevis šauj, bet izmanto panga mačetes. Viņi neizšķiež savas lodes – tā viņi saka,” turpat piebilst 30 gadus vecais Remo Bullins, kurš Dienvidsudānā bija skolotājs.

Ik dienu palīdzība simtiem cilvēku

Bidi Bidi apmetnē ir tik daudz cilvēku, ka tur bēgļus vairs neuzņem, bet novirza uz citām apmetnēm. No Bidi Bidi stundas vai pusotras brauciena attālumā pa mālaini iesarkanajiem un auto sacelto putekļu pilnajiem ziemeļu Ugandas ceļiem atrodas Imvepi reģistrācijas centrs. To atvēra tikai šoziem.

Šī ir vieta, kur dienvidsudāniešu bēgļus no robežas atved reģistrācijai, veselības pārbaudēm, lai tad viņus tālāk nogādātu uz apmetnēm. Imvepi lielās balta brezenta teltīs un pie tām paēnā no maija saules patvērušies simtiem cilvēku, daudzi stāv garā rindā pēc pusdienām.

Šodien uz šejieni no robežas tiek vesti 1600 cilvēku, Latvijas Radio stāsta ANO Bēgļu aģentūras darbiniece Imvepi centrā Reka Farkaša. Viņa sagaida, ka līdzīgs temps būs vēl pāris dienas, bet tālāk nav iespējams prognozēt.

„Tas, cik daudz cilvēku ierodas, ir atkarīgs no lietavām, no tā, cik sīvas un intensīvas ir kaujas, no tā, ir vai nav koridors, pa kuru cilvēki var izbēgt. Tādēļ ir grūti plānot.

Tu nezini, vai tā būs diena, kad palīdzība vajadzīga 400 cilvēkiem, vai diena, kad jāpalīdz trīs tūkstošiem cilvēku.

Un tas jau ir pilnīgi cits temps. Mēs katru vakaru cenšamies aplēst, cik cilvēku varētu ierasties nākamajā dienā. Bet tas nozīmē, ka tikai desmitos vakarā, pārbaudot savu e-pastu vai SMS, tu zini, ko sagaidīt no nākamās dienas,” stāsta Reka Farkaša.

29 gadus vecais Gideons šeit ieradies tikko. Ar ģimeni līdz robežai kājām gājis četras dienas, lai aizbēgtu no vardarbības un laupīšanām. Viņa ģimenei atņemts viss, arī govis. „Es šeit atnācu kauju dēļ. Es ierados kopā ar ģimeni, mēs esam 16 cilvēki. Mēs baidāmies, jo, ja viņi atnāk pie tevis mājās un tevi tur atrod, viņi visus nogalina un visu atņem,” stāsta Gideons.

Slēpjoties no karavīriem un kaujiniekiem, ceļš līdz Ugandai ir bīstams, īpaši bērniem un sievietēm. Netālajā apmetnē koku pavēnī klusā, gandrīz čukstus balsī ar savu stāstu dalās 16 gadus vecā Marija Akujo, kas šeit ieradās martā.

Kad viņa bija ceļā vēl Dienvidsudānā, Mariju mēģināja izvarot vairāki vīrieši, bet viņu izglāba grupiņa sieviešu. Viņa arī redzēja sievieti stāvoklī, kurai, ceļā esot, bija dzemdības. Mazulis nomira. Dienvidsudānā palikusi Marijas vecmamma, taču viņa nedomā, ka atgriezīsies dzimtenē: „Kaujas sākās, kad biju mājās kopā ar vecmammu. Lija lietus un bija ļoti grūti aizbēgt. Mūs mēģināja noķert, mēs nedēļu slēpāmies krūmājos. Tad vecmamma sarunāja klana locekļus, ar kuriem kopā es varēju doties uz Ugandu.”

"Austrumāfrikas Vācija"

Ugandas bēgļu politika ir viena no pretimnākošākajām pasaulē. Dienvidsudāniešiem bēgļa statusu piešķir automātiski.

Jēdziens „bēgļu centrs” tur būtībā nepastāv – cilvēki dzīvo apmetnēs uz vietējo komūnu piešķirtas zemes.

Viņiem atvēl nelielu zemes pleķīti mājokļa uzcelšanai un pārtikas audzēšanai. Viņi var brīvi pārvietoties un strādāt. Vietējās komūnas savukārt iegūst no valdības un starptautisko organizāciju palīdzības finansējuma, jo arī vietējie var izmantot tādus pakalpojumus kā skolas. Tiesa, tik lielas cilvēku masas arī nozīmē krietni lielāku spiedienu uz vidi un konkurenci starp vietējiem un bēgļiem par tādiem dabas resursiem kā koksne, kas rada pamatu arī spriedzei.

Ugandu 30 gadus ar stingru roku vadījis prezidents Joveri Museveni. Un kaut rietumvalstīm ir bažas par atsevišķiem jautājumiem cilvēktiesību jomā, Eiropas Savienības vēstnieks Ugandā Kristāns Šmits sarunā ar Latvijas Radio netaupa atzinīgus vārdus valsts bēgļu politikai: „Tas, kur Uganda izceļas un ir pelnījusi lielu atbalstu no mūsu puses - tā absorbē bēgļus no citām valstīm. Ugandu var uztvert kā Austrumāfrikas Vāciju.

Šeit ir 1,2 miljoni bēgļu. Visi valdības vadošie locekļi kādreiz ir bijuši bēgļi. Pats premjers savulaik bijis bēglis trīs reizes.

Tādēļ viņi sliecas teikt: šie bēgļi no Dienvidsudānas – viņi ir mūsu brāļi. Cilvēki, kas ieradušies bēgļu apmetnēs Ugandā pie robežas ar Dienvidsudānu – viņi bieži runā tajā pašā valodā un pieder tai pašai etniskajai grupai, kā pāri robežai dzīvojošie. Ugandas politika vienmēr ir bijusi – laidiet viņus iekšā! Tas ir unikāli.”

Lai mazinātu migrācijas plūsmas uz Eiropu, Eiropas Savienība pērn vienojās par investīciju plāniem Āfrikas valstīs. Bet konkrēti atbalstam Ugandai bēgļu krīzes risināšanai Eiropas Komisija šogad piešķīrusi 40 miljonus eiro.

Tomēr šīs bēgļu krīzes atvieglošanai šogad kopumā ir nepieciešams vēl daudz vairāk – gandrīz viens miljards eiro. Bet ANO un starptautiskās palīdzības organizācijas ir saņēmušas mazāk nekā 10% no vajadzīgās summas.

Lai mēģinātu savākt nepieciešamo finansējumu, šomēnes Ugandā notiks Apvienoto Nāciju solidaritātes samits. Vēstniekam Kristānam Šmitam Eiropas Savienības vārdā tomēr ir vēstījums arī reģiona valstīm, arī Ugandai: „Es tikos ar ārlietu ministru un viņam teicu – jā, mēs būsim labi eiropieši un mēs jūs atbalstīsim, saskaroties ar šo humāno krīzi, bet reģionam ir jāatrisina galvenais cēlonis. Un galvenais cēlonis ir valdības sabrukums Džubā, Dienvidsudānas galvaspilsētā. Un mēs uz to uzstāsim jūnijā gaidāmajā solidaritātes konferencē.”

Cer uz asinsizliešana pārtraukšanu

Par to, ka asinsizliešana ir jāpārtrauc, nešaubās arī 21 gadu vecais Alekss. Latvijas Radio viņu sastop dažus kilometrus no Dienvidsudānas robežas. Pēc divu nedēļu gājiena viņš tikko ieradies sākotnējās reģistrācijas centrā Kulubas ciemā, uz kurieni pēc Ugandas robežas šķērsošanas kā citi atvests ar palīdzības organizāciju autobusu.

Sēžot uz baļķa blakus vietai, kur divi vīri ar lieliem koka bomjiem aktīvi maisa milzu putras katlu virs ugunskura un rūc smagais auto ar ūdens cisternu, Alekss saka, ka dodoties ceļā tu nezini – paliksi dzīvs vai ne: „Dažkārt tevi var arestēt, bet var arī noslepkavot vai nošaut. Tas spiedis pamest mūsu Dienvidsudānu un bēgt uz citu valsti, kā Ugandu, un kļūt par bēgļiem. Tomēr mēs nevaram atstāt novārtā mūsu valsti Dienvidsudānu. Mūsu prezidentam un viceprezidentam mūsu zemei ir jānes vienotība. Mums ir jāapvienojas, lai būtu miers. Mūs līderiem ir jādzird, uz ko mēs saucam. Mēs nesaucam uz cīņām, mēs saucam uz mieru.”

Tomēr karš turpinās. Dienvidsudānas prezidents Kīrs pirms pāris nedēļām gan vienpusēji izziņoja pamieru, aicinot uz nacionālo dialogu trīs gadu ilgušā pilsoņu kara izbeigšanai. Tomēr prezidenta Kīra piedāvājums neattiecas uz viņa galveno konkurentu, bijušo viceprezidentu Mačaru. Un šī nav pirmā reize, kad prezidents solījis, ka viņa armija noliks ieročus, bet vienlaikus brīdinājis, ka viņa karavīriem ir tiesības atbildēt uzbrukuma gadījumā.

Konflikti ilgi gruzdējuši arī citās Āfrikas valstīs. Bet pēdējos gados to izraisītās bēgļu straumes, īpaši turpinoties karam Sīrijā, izjutusi arī Eiropa. Savukārt Uganda, kas pati savulaik pieredzējusi asiņainus konfliktus, tagad ir kļuvusi par valsti, kas uzņem bēgļus un absorbē patvēruma meklētāju straumes. Bet tas arī prasa lielus resursus un atbalstu, ko Uganda sagaida no starptautiskās sabiedrības.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti