Šīs patiešām būs nozīmīgas vēlēšanas - šādi Londonā saka gan satiktie cilvēki, gan vēsta mediji, gan arī izsakās analītiķi. Īpašas, jo politiķu rokās pēdējo gadu vēsturē lielākās kārtis – Lielbritānijas ekonomiskā kursa noturēšana, lielākas neatkarības solījumi Skotijai, Velsas, Ziemeļīrijas nākotne un Apvienotās Karalistes noturēšanās kopumā, kā arī iespējamā palikšana vai izstāšanās no Eiropas Savienības.
Vietējo sabiedrību vēl līdzās šiem „lielajiem jautājumiem”, kam, iespējams, vēl lielāku uzmanību pievērš tieši ārpus karalistes robežām, nodarbina daudz kritizētā veselības aprūpe, bezdarbs, darba samaksa, īpaši valsts iestādēs, nodokļi, imigrācija.
Cīņa ir cieša, un daudzi prognozē ļoti tuvu rezultātu līdz šim valdībā esošajiem un premjerministra Deivida Kamerona vadītajiem konservatīvajiem, tātad labējam spēkam, un sīvākajiem konkurentiem, Eda Milibanda vadītajiem leiboristiem - kreisajiem. Tas varētu nozīmēt, ka neviens spēks neuzvarēs ar pārliecinošu vairākumu, lai stabili izveidotu valdību bez citu, piemēram, liberāļu palīdzības. Tas, kā izveidosies koalīcija, arī noteiks Lielbritānijas tālāko kursu un būtībā arī to, vai valstī būs referendums par izstāšanos no Eiropas Savienības.
Lai gan dzirdams arī viedoklis, ka tautas balsošana var būt jebkurā gadījumā, pat tad ja pie varas nāk leiboristi, kuri to nav solījuši, bet galu galā var būt spiesti to darīt pēc sabiedrības pieprasījuma.
Bijušais Londonas ekonomikas augstskolas direktors, Lordu palātas biedrs, pētnieks Entonijs Giddens piekrīt, ka cīņa būs un jau tagad ir sīva. Taču, viņaprāt, Lielbritānijai ir iespējas no referenduma izvairīties: „Vai šīs vēlēšanas varētu atstāt sekas uz visu pārējo Eiropu – jā, taču, manuprāt, lai kas arī notiktu, referenduma nebūs, ja pie varas nokļūs leiboristi, kuri, izskatās, patlaban iegūst vislielāko cilvēku atbalstu, un skotu nacionālisti. Viņi ir paziņojuši, ka tautas nobalsošanu pieļaus vien tajā gadījumā, ja mainīs valsts pamatlikumu. Ja pie varas tomēr paliks konservatīvie, tad viņi var izveidot tik trauslu koalīciju, kas neļaus izdarīt nekādus likuma grozījumus šajā virzienā. Protams, ja konservatīvajiem savu atbalstu neliegs galēji labējie, kuriem ir diezgan daudz vietu parlamentā, - tad referendums varētu būt.”
Līdzīgās domās ir arī rakstnieks un analītiķis Maikls Emersons: „Ja izveidos leiboristu valdību kopā ar liberāldemokrātiem, kaut vai tā būs mazākuma, un to atbalstīs skotu nacionālisti, tad referendums ir nost no galda. Daži cilvēki saka – labi, tad mēs atgriezīsimies pie referenduma jautājuma pēc pieciem gadiem. Varbūt, bet var gadīties, ka līdz tam cilvēkiem šīs diskusijas jau būs apnikušas un viņi izvēlēsies dzīvot kā līdz šim. Es tiešām nedomāju, ka referendums ir neizbēgams.”
Vēlēšanas, kas Lielbritānijā allaž notiek ceturtdienā, sāksies septiņos no rīta un iecirkņi ciet vērsies desmitos vakarā. Tajās prognozē salīdzinoši lielu sabiedrības līdzdalību, īpaši Skotijā, kas vēl rudenī rīkoja referendumu par atdalīšanos no Lielbritānijas un kur liela daļa un visvairāk nacionāli noskaņoti vēlētāju neatbalsta šobrīd pie varas esošos konservatīvos.
