Sabiedriskie mediji Lietuvā un Igaunijā: apvienoti un ārpus reklāmas tirgus

Politiskajā dienaskārtībā kārtējo reizi aktualizējies jautājums par sabiedrisko mediju – Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas – apvienošanu. Paredzams, ka izstrādāt apvienošanas koncepciju būs viens no pirmajiem uzdevumiem jaunajai sabiedrisko mediju padomei, kas līdz ar jauno likumu darbu varētu sākt nākamajā pavasarī. Latvija ir vienīgā no trim Baltijas valstīm, kurā sabiedriskā televīzija un radio darbojas atsevišķi. Igaunija abus medijus apvienoja jau pirms 13 gadiem, bet Lietuvā tie nekad nav bijuši šķirti.

Sabiedriskie mediji Lietuvā un Igaunijā: apvienoti un ārpus reklāmas tirgusMāra Rozenberga

Igaunijas sabiedriskā medija jeb ERR (Eesti Rahvusringhääling) valdes priekšsēdētāju Ēriku Rosi (Erik Roose) satieku videozvanā, jo viesoties Tallinā apstākļi šobrīd neļauj. Rose mani sveicina no kabineta tā sauktajā Ziņu mājā, un tas ievada arī stāstu par ERR struktūru.

Ēriks Rose

“Mūsu gadījumā ir specifiska situācija – mums ir divas radio ēkas. Vecā, kas tika celta radio vajadzībām vēl pirms kara, un jaunā, ko būvēja padomju laikā, 70. gados kopā ar televīzijas ēku, kas atrodas dažu simtu metru attālumā. Tagad “vecā” radio māja ir kļuvusi par “ziņu” māju. Tā tika pilnībā renovēta pirms 4–5 gadiem, un vēl iepriekšējās vadības laikā tajā iekārtoja telpas kopīgam Ziņu dienestam. Tas noslēdzās 2016. gada beigās, īsi pirms mūsu atnākšanas. Tika saliktas kopā TV ziņu, radio ziņu un interneta ziņu komandas,” stāsta Rose.

Sabiedrisko mediju apvienošanai Igaunijā gan ir daudz senāka vēsture. Pirmās vēsmas bija jau deviņdesmito gadu beigās, kad dažu aplamu lēmumu dēļ smagā finanšu krīzē nonāca Igaunijas sabiedriskā televīzija, atceras Tallinas Universitātes asociētais profesors mediju jomā Andress Jēsārs (Andres Jõesaar).

Viņš no 2000. līdz 2011.gadam strādāja sabiedrisko mediju uzraudzības padomē.

Andress Jēsārs

“2000. gadā es kļuvu par padomes locekli, un mūsu pirmais uzdevums bija stabilizēt televīzijas finansiālo situāciju. Sākās politiskas diskusijas, vai mums vispār ir nepieciešams sabiedriskais medijs un, ja jā, tad – kāds. Tolaik pie varas bija ļoti liberāla valdība, kas uzskatīja, ka valsts institūcijām tiek tērēts pārāk daudz naudas, un bija liels spiediens uz efektivitātes celšanu. Mums bija lielas ēkas no padomju laikiem, daudz darbinieku. Savā ziņā bija sabiedriskais medijs saturiskā, bet ne organizatoriskā ziņā,” stāsta Jēsārs.

Auditori secināja – efektivitāti var celt apvienošanās. Darbs pie likuma gan sākās tikai pēc vairākiem gadiem, bet 2007. gadā Igaunijas sabiedriskais radio un televīzija oficiāli kļuva par vienu uzņēmumu, stāsta Jēsārs.

“Politiķi uz to raudzījās tā: apvienojot abus medijus, tiem vajadzēs mazāk naudas. Savukārt padome uzskatīja: kopā būsim stiprāki. Finansējumam jāpaliek kā līdz šim, bet tas jāizmanto interneta ziņu platformas attīstībai. Panācām, ka finansējumu nesamazināja, pēc apvienošanas tas pat mazliet pieauga, lai gan tas joprojām nav pietiekams. Taču tas ir nebeidzamais stāsts,” skaidro Jēsārs.

Taču praktiskā apvienošanās bija daudz grūtāka par juridisko –

to atzīst gan Jēsārs, gan ERR valdes priekšsēdētājs Rose, kurš tolaik vēl strādāja privātajā “Postimees” un uz sabiedrisko mediju atnāca pirms trim gadiem.

“Ir pilnīga taisnība tam organizāciju menedžmenta sauklim, ka “organizācijas kultūra jebkuru stratēģiju ēd brokastīs”. Tās patiešām bija divas atšķirīgas organizāciju kultūras, un tā ir visur. Atceros, ka “Google” vadītājs savulaik teica: ja jūsu organizācija ir gana liela, tad visas problēmas nāk no iekšienes. Mūsu gadījumā bija tieši tā. Bija atšķirīgas kultūras, un

bija lielas bažas pazaudēt iemīļotās organizāciju identitātes. Īpaši tas attiecās uz radio.

Visās valstīs radio ir tāds kā “mazais brālis”, un šīs bažas ir ļoti saprotamas. Mūsu gadījumā labi bija tas, ka pirmais apvienotā medija valdes priekšsēdētājs nāca no radio. Protams, nevaru teikt, ka tas ir universāls risinājums. Bet mūsu gadījumā tas, ka pirmais apvienotā medija priekšnieks, mans priekšgājējs amatā Marguss Alikmā (Margus Alikmaa) bija no “mazā brāļa” – radio –, izrādījās labi. Protams, valdē bija arī TV cilvēki, bet šis fakts mazliet mazināja spriedzi un radio ļaudīm deva lielāku drošības sajūtu, ka televīzija viņus “neaprīs”,” skaidro Rose.

Rose neatminas, ka apvienošanās dēļ būtu atlaisti daudzi darbinieki. Jēsārs stāsta, ka liela organizatoriskā reforma notikusi jau pirms apvienošanas, divtūkstošo gadu sākumā, kad krietni samazināts strādājošo skaits. Arī Jēsārs atceras saspringto gaisotni uzņēmumā pēc radio un televīzijas apvienošanas.

“Viss negāja gludi, starp darbiniekiem bija zināma spriedze. Un joprojām ir dažas komandas, kas strādā atsevišķi, piemēram, ražošanas jomā. Bet vienotais ziņu dienests strādā labi, žurnālisti veido saturu visām trim platformām. Kādreiz mums bija bildes, kur preses konferencē ir seši mikrofoni ar ERR logo, bet tagad ir tikai viens,” stāsta Jēsārs.

Stāstu par daudzajiem mikrofoniem piemin arī medija šefs Ēriks Rose un ilustrē, kādēļ juridiska apvienošanās vien efektivitāti neceļ.

“Pirms trim gadiem, kad es ienācu ERR, te bija sens joks: ja notiek liela preses konference, uz galda būs trīs vai četri ERR mikrofoni – radio, televīzijas, interneta medija, nezinu, kā vēl... Visi jokoja, ka mums laikam ir pārāk daudz naudas. Bet patiesība bija tāda, ka informācijas tehnoloģiju (IT) sistēmas bija atšķirīgas un tās nevarēja savietot. Tas bija traki, un tā tas turpinājās vēl desmit gadus pēc apvienošanas! Pirmā lieta, ko man nācās darīt: apvienot IT daļu.

Tas bija smagi, grūti un izraisīja arī dažus iekšējus skandālus, ka “būs jāsūta prom daži ģēniji”, bet divus vai trīs gadus vēlāk mums izdevās. Un tas ir pamatu pamats: par visu ir atbildīgs viens IT vadītājs.

Protams, viņa padotībā ir dažādas nodaļas, bet tam visam ir jāstrādā vienoti. Citādi būs jūklis,” norāda Rose.

Līdz ar to ilgstoši Igaunijas sabiedriskā medija Ziņu dienests bija vienots “uz papīra”, bet ne praksē. Tikai pēdējos trīs gadus tas pilnībā strādā kopīgās telpās, vienā IT sistēmā un ar vienu galveno redaktoru, kura padotībā ir radio, televīzijas, interneta un sporta ziņu nodaļu vadītāji. Bet žurnālistiem jāmācās strādāt visos formātos.

“Protams, ikdienā viņi nestrādā vienlaikus visur, bet tā ir nepieciešamība un viņiem jābūt apmācītiem. Jā, ir izņēmumi attiecībā uz gados vecākiem kolēģiem. Tas prasa laiku, apmācību un domāšanas maiņu, bet tas strādā.

Ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi žurnālisti, kuri joprojām strādā tikai vienā formātā, bet tad tam ir iemesls.

Varbūt tas ir ļoti prominents politikas žurnālists, kurš veido tikai radio intervijas. Bet dažu gadu laikā visi būs universāli. Protams, cilvēkiem ir atturība un bailes, ka nesanāks. Bet, ja visi strādā kopā, tad mums ir milzīga auditorija,” uzsver Ēriks Rose.

Rose stāsta, ka sabiedriskās televīzijas auditorija Igaunijā ir lielāka nekā populārākajiem komerckanāliem – TV3 un “Kanaal 2” – kopā ņemot. Arī radio ziņu kanāls un kanāls krievu valodā esot klausītāju iecienītākie. Mediju pētnieks Andress Jēsārs atminas, ka ziņu dienestu apvienošana arī Igaunijā radīja bažas, ka medijos saruks viedokļu daudzveidība. Tomēr viņš šo soli atbalsta.

“Ziņu kvalitāte ir daudz augstāka nekā tad, kad mums bija divi atsevišķi un mazāki ziņu dienesti radio un televīzijā.

Reportieriem ir vairāk laika un resursu, lai strādātu pie stāstiem. Jā, bez apvienošanas mums nomināli būtu vairāk ziņu komandu, taču tās būtu mazāk spēcīgas. Agrāk, piemēram, pie kāda korupcijas stāsta radio un televīzijas žurnālisti strādāja katrs atsevišķi un informāciju paturēja pie sevis, nedalījās ar to. Strādājot kopā, stāsts sanāk daudz jaudīgāks," uzskata Jēsārs.

Interesanti, ka arī Igaunijas sabiedrisko mediju apvienošana līdzi nesa ieceri par jaunu, kopīgu ēku ārpus Tallinas centra. Ieceri nobremzēja krīze un naudas trūkums, arī žurnālistu vidū lielas sajūsmas neesot bijis. Rezultātā ieguldīts krietni daudz naudas veco radio māju atjaunošanā un top projekts jaunai televīzijas ēkai laukumā starp tām. Metu konkursā jau izraudzīta labākā ideja, sākusies gara saskaņošana. Lielā uzvara – valdība vidēja termiņa budžetā ielikusi 30 miljonus eiro jaunās ēkas celtniecībai, kuras kopējais budžets ar tehnoloģijām būs virs 50 miljoniem, stāsta Ēriks Rose.

“Bet man pirms pāris gadiem valdības sēdē bija pusstundas garumā jāpārliecina ministri par to, cik nožēlojamā stāvoklī ir mūsu televīzijas studijas un ka premjeram kādā brīdī var vienkārši uzkrist griesti uz galvas, kamēr viņš būs studijā. Bez jokiem. Teicu – es iešu cietumā, bet jūs būsiet miris. Tagad mums ir apsolīts finansējums, kas būs pieejams no nākamā gada,” atklāj Rose.

Bet tagad pārcelsimies pie dienvidu kaimiņiem uz Lietuvu.

Lietuvas Radio un televīzija – atšķirībā no Igaunijas un Latvijas – nekad nav strādājuši kā atsevišķi uzņēmumi.

Lietuvas Radio un televīzijas jeb LRT ģenerāldirektore Monika Garbačiauskaite-Budriene amatā ir divus gadus, pirms tam vadīja ziņu portālu “Delfi”. LRT atšķiras arī ar to, ka radio un televīzija Viļņā atrodas vienā kopīgā ēkā.

Monika Garbačiauskaite-Budriene

“Taču, ja man jautā, es atbalstu apvienošanu un ieteiktu jums to darīt. Domāju, ka mūsdienās tas ir svarīgi. Svarīgs ir saturs, platforma vairs nav tik būtiska. Arī radio kļūst vizuāls; viss nonāk internetā. Viss saplūst kopā. Kad es ar savu komandu pirms divarpus gadiem sāku strādāt LRT, viena no manām prioritātēm bija: panākt visu darbību, īpaši ziņu dienestu, sinerģiju – labāk saskaņot savu darbu, neatkārtot vienam otru, koordinēt viesus, tēmas, sižetu piemērotību konkrētajiem formātiem un tā tālāk. Stingri par to iestājos, un viņi to dara,” stāsta Monika Garbačiauskaite-Budriene.

LRT gan joprojām strādā divi atsevišķi – radio un televīzijas – ziņu dienesti. Medija vadītāja stāsta, ka ieceri par kopīgu ziņu telpu piebremzējis Covid-19, taču arī

Lietuvā arvien lielāku akcentu liek uz žurnālistu elastību.

“Esam izveidojuši arī “universālo reportieru” programmu. Izglītojam žurnālistus, lai viņi spētu strādāt dažādās platformās. Cenšamies doties arvien vienotākā virzienā,” skaidro Monika Garbačiauskaite-Budriene.

Vienots ziņu dienests un kopīgas telpas ir Garbačiauskaites-Budrienes nākotnes plānos, jo arī LRT cer uz jaunu ēku. Vecā esot stipri nolietojusies un neefektīva, tāpēc pašlaik notiek izpēte jaunbūvei.

“Ieteikums bija būvēt jaunu ēku šajā pašā zemesgabalā, kur atrodas pašreizējā Lietuvas Radio un televīzijas ēka. Nākamgad mums būs gatavs detalizēts projekts. Tik tālu kā igauņi gan neesam tikuši. Lēšam, ka tam vajadzētu apmēram 49 miljonus eiro, neskaitot tehnoloģijas,” turpina Garbačiauskaite-Budriene.

Vienota politiskā atbalsta gan tam neesot, tāpēc LRT vēl nezina, kad tiks pie jaunām telpām.

Interesants aspekts LRT attiecībās ar politiķiem ir arī Lietuvas sabiedriskā medija budžets, kur kaimiņi tikuši pie lielākas neatkarības nekā Latvijā – proti, LRT finansē no ienākuma un akcīzes nodokļa procentiem. Taču ir politiķi, kam tas neiet pie sirds, tāpēc valdība pērn vērsusies konstitucionālajā tiesā, mēģinot šo normu apstrīdēt, stāsta Garbačiauskaite-Budriene.

“Valdība apgalvo, ka budžeta veidošana ir tās konstitucionālā prioritāte un tiesības. Tā ka te faktiski sacenšas divas konstitucionālas doktrīnas: sabiedriskā medija neatkarība pret valdības tiesībām veidot budžetu. Protams, valdība vēlas atgriezties pie iepriekšējā modeļa, kur sabiedriskā medija budžetu apstiprināja katru gadu un attiecīgi varēja turēt to īsākā saitītē,” skaidro LRT vadītāja.

Tiesas lēmums gaidāms šomēnes. Atšķirībā no Latvijas kaimiņu sabiedriskajos medijos jau sen vairs neskan arī reklāmas.

Igauņi reklāmas tirgu pameta jau divtūkstošo gadu sākumā, lietuvieši – pirms pieciem gadiem, atstājot vien atsevišķus sponsorēšanas izņēmumus kultūras un sporta saturam.

Un gan Igaunijas, gan Lietuvas privātie mediji nesen vērsušies Eiropas Komisijā, prasot izvērtēt, vai par nelikumīgu nav uzskatāms valsts atbalsts arvien augošajām sabiedrisko mediju interneta platformām. 

“Likums saka, ka sabiedriskais medijs internetā drīkst publicēt saturu, kas saistīts ar radio un televīzijas programmām. Taču, ja mums ir interneta ziņu portāls, tajā var būt arī ziņas, kas radītas tieši interneta platformai. Un to apstrīd privātie mediji, kas uzskata, ka tas ir nelikumīgs valsts atbalsts. Viņuprāt, sabiedriskajam medijam jābūt tikai radio un televīzijai, un internetā drīkst publicēt tikai to, kas izskan radio un televīzijas formātā, taču ne oriģinālsaturu. Šis jautājums bija aktuāls jau 2005. gadā, kad tapa likums. Bet

privāto mediju, īpaši “Delfi”, lobijs neļāva mums likumā skaidrāk uzsvērt sabiedriskā medija darbību interneta vidē. Un pirms pāris nedēļām Igaunijas privātie mediji nosūtīja pieprasījumu Eiropas Komisijai par valsts atbalstu, lūdzot izvērtēt, vai tas ir likumīgs.

Bez interneta platformas mēs zaudētu lielu daļu gados jaunās auditorijas. Mēs nevaram viņus piespiest skatīties televīziju vai klausīties radio. Viņu vide ir internets, un mums tur ir jābūt,” problēmas būtību ieskicē Tallinas Universitātes mediju pētnieks Andress Jēsārs.

Tā kā ar Eiropas Komisiju oficiāli jāskaidrojas valstij, nevis sabiedriskajiem medijiem, tiem nākas staigāt pa naža asmeni, lai saglabātu neatkarību un vienlaikus – labas attiecības ar valdību, atzīst LRT ģenerāldirektore Monika Garbačiauskaite-Budriene.

“Es saprotu privātos medijus, bet domāju, ka viņiem vajadzētu vērsties pret “Facebook” un “Google”, nevis pret mums. Es arī uzskatu, ka valdībai vajadzētu vairāk atbalstīt privātos medijus. Dzirdēju, ka Latvijā “Covid” ietekmē medijiem piešķīra divus miljonus eiro. Šeit atbalsts bija daudz mazāks. Bet privātie mediji saņem naudu par sabiedriskajām reklāmām. Tas nav labi, jo viņi apmaiņā pret to nesaražo nekādu vērtīgu saturu. Politiķiem vajadzētu rast veidus, kā stiprināt pārējos medijus, bet viņi, protams, nav tajā ieinteresēti. Viņi tikai nopērk reklāmas laiku, lai mediji slavētu “labo valdību”. Bet tas nenāk par labu ne demokrātijai, ne medijiem,” norāda Garbačiauskaite-Budriene.

Un noslēgumā – neliela atkāpe par to, kā ar sabiedrisko mediju apvienošanas centieniem līdz šim veicies Latvijai. Vistuvāk tam tika pirms septiņiem gadiem.

“Es no NEPLP puses vadīju vienota sabiedriskā medija koncepcijas izstrādi,” saka kino producents Gints Grūbe, kurš tolaik strādāja Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē (NEPLP). Viņš atceras, ka 18 vadošie Latvijas mediju pētnieki izstrādāja koncepcijas detalizāciju uz teju 400 lappusēm, kas joprojām pieejama padomes mājaslapā. Pētīja dažādu rietumvalstu un kaimiņu sabiedrisko mediju pārvaldības modeļu plusus un mīnusus.

“Ir divi piemēri, ko var kombinēt. Tas ir stāsts par Igaunijas modeli, kas jau ir pārbaudīts – ko nozīmē sabiedriskajam medijam iziet no reklāmas tirgus, ko nozīmē veidot radio un televīzijai kopā jaunas platformas digitālā mediju vidē. Bet tas bija pirms septiņiem gadiem! Otrs izcils piemērs, kurš vēl aizvien, manuprāt, ir izcils, ir Somijas sabiedriskais medijs YLE. Tas tika diezgan detalizēti analizēts. Mums bija arī augsta līmeņa eksperts no Somijas, kurš analizēja šo koncepciju un atzina to par labu un tam brīdim adekvātu modeli,” norāda Grūbe.

Toreiz koncepciju nepieņēma. Grūbe diplomātiski saka – “politisku iemeslu dēļ”. Oficiālais iemesls – naudas trūkums. Daļu ideju gan ieviesa – dzima radio un televīzijas vienotais ziņu portāls LSM.lv, jauniešu radio kanāls “Pieci”, radio un televīzijas balva “Kilograms kultūras”, mainījās LTV organizatoriskā struktūra. Ziņu dienestus šī koncepcija neparedzēja apvienot. Grūbe pieļauj, ka daudz kas šajā dokumentā būtu izmantojams arī šodien, jo sabiedriskā medija mērķi, misija un vajadzība pēc stingras neatkarības no politiskajiem lēmumiem nav mainījusies.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti