Šobrīd atrodos uz Ukrainas un Ungārijas robežas punktā Zahoņa. Tas ir lielākais punkts, kur no Ukrainas bēgļi iekļūst Ungārijā. Šis ir tāds galvenais robežpunkts. Šeit malās redzu mašīnas, kas gaida cilvēkus.
Ir rīts. Spīd saule. Un pretī man ik palaikam brauc mašīnas ar Ukrainas numuriem. Nevarētu teikt, ka ļoti daudz, tomēr ir. Gandrīz pie paša robežšķērsošanas punkta stāv liels zaļš autobuss ar uzrakstu "Tūristi". Saprotu, ka nekādu tūristu tur nav. Uzrunāju kādu vīrieti, kurš krievu valodā aicina aprunāties ar autobusa vadītāju.
Autobusa vadītāja arī nerunā angļu valodā, taču pasauc divus pasažierus, kuri runā. Tas ir 17 gadus vecais Oskars Kobels no Čortkivas ar mammu Oksanu. Viņi stāsta, ka šajā autobusā bija plānots izvest tikai vietējā bērnunama bērnus, taču bijušas vēl dažas brīvas vietas un tajās tika arī viņi. Busa galamērķis ir Itālija, skaidro Oskars.
"Braucam uz Itāliju. Pagaidīsim tur pāris nedēļas, gaidīsim ziņas. Nezinām, cik ilgi būs jāpaliek. Tikai gaidīsim ziņas," saka Oskars.
Čortkiva ir mazpilsēta Ukrainas rietumos, tāpēc ceļš līdz robežai bija salīdzinoši drošs, stāsta Oskars. Vienīgi satraucoši esot redzēt barikādes, kas pilsētās izvietotas, lai aizturētu Krievijas armiju. Tās atgādina, ka notiek reāls karš. Oskars atceras pirmo kara dienu. "Kad pamodos, mamma teica – tu neiesi uz skolu. Ir sācies karš. Tas man bija liels šoks."
Lai arī puisis turas braši, ik palaikam viņam acīs ir asaras. Īpaši, kad abi ar mammu stāsta, ka mājās palika tētis ar kaķi. Tēvs ir tajā vecuma grupā, kad valsti pamest aizliegts.
Sarunas beigās abi izsaka cerību, ka ukraiņi drīz uzvarēs un ģimene atkal varēs būt kopā mājās. Atvadāmies, un dodos tālāk, mani aptur robežsargi un ieved robežpunkta telpā. Tur ir vairākas sievietes un daudz bērnu.
Bērni spēlējas. Kāds puika pienāk pie manis un izlasa uz preses kartes rakstīto vārdu – Paula. Pasmaida un aiziet tālāk grozīt rubika kubu. Pēc brīža robežsargi mani izraida ārā, nevarot palīdzēt. Nolemju doties uz mazpilsētā Zahoņā bāzēto palīdzības centru. Noskaidroju, ka pēdējā naktī un no rīta robežu šķērsojuši ap 700 cilvēku. Daudzi ar privātām mašīnām vai autobusiem, centrā nonākusi tikai daļa. Bet arī tur mani neuzņem atplestām rokām – man nav pilsētas mēra atļaujas, ko tur prasa. Taču bez fotografēšanas un filmēšanas centrā atrasties atļauj.
Centrā ir viss vajadzīgais – ēdiens, atpūtas istabas ar divstāvīgām gultām, dušas, medpunkts. Turklāt regulāri piebrauc mašīnas, no kurām cilvēki krāmē ārā kastes ar ziedojumiem – pārsvarā pārtiku. Ar mani sarunai piekrīt Tatjana Ciganoka. Līdzi ņem arī trīs bērnus – savu 11 gadus veco dēlu Fedju un divus draugu bērnus – 10 gadus veco Artjomu un 17 gadus veco Poļinu. Visi no Zaporižjas, no pilsētas izbraukuši ar mašīnu, tikuši līdz dzelzceļa stacijai un ar vilcienu nonākuši Zahoņā.
"Par sevi nav bail. Bet braukšu aizstāvēt savas mājas, savu dzīvi. Dzīvi, kuru izveidoju savā valstī, brīvā valstī. Bērni, es pat negribu iedomāties, kas tur varētu notikt, tāpēc atvedām šeit, kur nekrīt bumbas. Kur nebrauc tanki un ar automātiem nešauj uz mūsu bērniem," saka Tatjana Ciganoka.
Poļinas un Artjoma vecāki palika Ukrainā karot. Tatjana bērnus tālāk vedīs uz Budapeštu, kur viņus savāks sievietes māsa, kas tālāk vedīs uz Briseli. Pati Tatjana dosies atpakaļ cīnīties.
"Man ir bail, un es saprotu, ka, iespējams, nekad vairs neredzēšu savu dēlu. Bet es atgriezīšos, jo es domāju, ka tas ir nepieciešams. Man ir jāpaliek savā pilsētā un jāaizstāv manas mājas, draugi, visi cilvēki," norāda Tatjana.
Arī Poļina un Artjoms nezina, vai vēl kādreiz redzēs savus vecākus. Viņi neslēpj dusmas un neizpratni par to, kā Krievijas armija var būt tik nežēlīga.
"Mēs nekad nepiedosim šiem cilvēkiem. Mēs nekad nepiedosim un neaizmirsīsim. Varbūt mēs ar viņiem komunicēsim, bet tas vienmēr dzīvos mūsu sirdīs – aizvainojums, sāpes. Mēs nekad to neaizmirsīsim," saka 17 gadus vecā Poļina.
Uzreiz pēc tam meitene stāsta, ka līdz karam bija vingrotāja. Nākotnē gribēja kļūt par treneri. Mazais brālis savukārt nodarbojās ar paukošanos. Bet Tatjanas dēls attīstīja muzikālo talantu – dziedāja un rakstīja mūziku. Kas būs tālāk – neviens nezina, bet visi atzīst, ka šobrīd cauri grūtībām palīdz tikt humors un spēles. To arī novēroju centrā – jaunieši un bērni pavada laiku kopā, viens otram palīdz vismaz uz brīdi nedomāt par notiekošo. Pēc brīža satieku kādu medpunkta darbinieku – Molnaru Andrasu.
"Ievainojumi, ko mēs redzam, ir saistīti ar psiholoģiskām traumām. Mēs neredzam ievainojumus, kas ir ieroču radīti. Bet gandrīz visi, kas nonāk mūsu punktā, mēs jautājam viņiem simptomus un kā viņi jūtas – gandrīz visi stāsta par traumatisko pieredzi kara dēļ," saka Andrass.
Arī Molnars ir ļoti ļoti noguris. Medpunkts strādā diennakts režīmā, un centrā visvairāk cilvēku ir vakaros. Pie izejas vēl satieku Tatjanu un bērnus.
Zinu, ka ierakstā to dzirdēt nevar, jo atklāti diktofonu rokās turēt nevarēju, taču Tatjana man saka – "Lūdzu, atbrauciet kādreiz ciemos uz Ukrainu. Tā joprojām ir un vienmēr būs ļoti skaista zeme. Slava Ukrainai!"
