Diezgan mierīgi nakts pagāja arī daudzās skolās un kultūras centros, ko ir ieņēmuši skolēnu vecāki, skolotāji un dažādi aktīvisti. Viņi plāno pavadīt tur divas naktis, guļot uz grīdas. Laiks tiek īsināts, spēlējot galda spēles, rīkojot pašdarbības koncertus un stāstu vakarus. Iedzīvotāji cer, ka šādi viņiem izdosies nepieļaut ēku slēgšanu pirms svētdienas referenduma.
Katalonijas virsprokurors ir izdevis rīkojumu policijai apzīmogot visu potenciālo balsošanas iecirkņu durvis, lai nepieļautu, ka tur notiek tautas nobalsošana. Sākotnēji to bija paredzēts uzsākt jau piektdien. Tomēr tiesa nolēma, ka ēkām jābūt slēgtām svētdien, sākot ar sešiem no rīta. Ir iespējams, ka šajā laikā varētu sākties sadursmes starp kārtības sargiem un aktīvistiem. Tomēr reģionālās policijas vadība ir izdevusi rīkojumu policistiem nepielietot spēku pret miermīlīgiem protestētājiem. Dažās vietās iedzīvotāji ir pielietojuši visai radošas metodes. Piemēram, vienā no skolām ir izceltas galvenās ieejas durvis, lai tās nebūtu iespējams aizslēgt.
Savukārt Spānijas valdība ir paziņojusi, ka policija ir jau slēgusi vairāk nekā pusi no plānotajiem 2300 balsošanas iecirkņiem. Ir pārņemta arī kontrole pār Katalonijas Telekomunikāciju un IT centru, lai apturētu elektronisko balsošanu un ar referendumu saistīto mobilo aplikāciju darbību.
Tiesa ir izdevusi rīkojumu uzņēmumam “Google” apturēt pieeju aplikācijai, kur iedzīvotāji var uzzināt vēlēšanu iecirkņu adreses.
Katalonijas valdība turpina solīt, ka referendums tik un tā notiks. Lai traucētu policijai, Barselonā no laukiem ir sadzīti traktori, kurus plānots novietot pie iecirkņiem.
Tikmēr tie, kuri neatbalsta referendumu, plāno to ignorēt.
“Mēs neticam šim referendumam. Tur nebūs nekādas kontroles. Esmu pārliecināta, ka beigās viņi tik un tā pateiks, ka ir uzvarējuši tie, kas ir par neatkarību. Neviens to nevarēs izkontrolēt. Un nav arī nekādu garantiju, ka referendumam būs kādas sekas, jo tas ir nelikumīgs. Tādēļ mēs neiesim svētdien balsot,” saka kāda sieviete.
“Konstitūcijā nekas nav teikts par to, ka valsts reģioniem būtu tiesības uz pašnoteikšanos. Tādēļ tas būtu pretrunā ar konstitūciju. Līdz ar to es neiešu balsot,” strikts ir cits barselonietis.
Madridē un vairākās citās Spānijas pilsētās ir notikušas masveida demonstrācijas valsts vienotības atbalstam. Protestētāji pieprasīja arestēt un tiesāt Katalonijas premjeru Karlesu Pudždemonu un citas reģiona valdības amatpersonas.
Dažu simtu cilvēku apdzīvotā kalnu ciematā Rupitā Katalonijas ziemeļos svin pilsētas svētkus. Īpašās kataloņu tradīcijas. Kataloņu dejas, kataloņu mūzika, simboliskie ciemata sargi – milži. Šodien milžu karalim rokā – Katalonijas neatkarības karogs. Ciema iedzīvotāji un kaimiņi saka – viņi neuzskata sevi par spāņiem.
„Es jūtos neatkarīgas valsts iedzīvotājs, kopš sevi atceros. Vienkārši tā jūtos. Mums, kataloņiem, ir citāda kultūra, citāda mentalitāte, cita valoda, citi darba tikumi un citas vērtības. Mēs vienkārši neiederamies Spānijā, mums tur nav vietas,” apgalvo Džamo.
Viņu papildina Džuzepo: „Visu manu dzīvi biju spiests mācīties, studēt spāņu valodā, es gribu izbeigt šo apspiešanu. Un vēl – citur Spānijā viņi dzīvo labāk, taču nepelna tik daudz.”
Džudīte domā, neatkarīgā Katalo nijā dzīve būtu labāka: „Mēs gribam paši pieņemt lēmumus par savu dzīvi. Es to salīdzinātu ar šķiršanos ģimenē - no varmākas Spānijas. Un es domāju, ka mūsu slimnīcas un skolas uzlabosies.”
Vēl kāds viedoklis: „Mēs gribam būt neatkarīgi, lai mums nevajadzētu braukāt uz Madridi un lūgties tur katru nieku.”
Tāpat kā citur Katalonijā te viens no galvenajiem neatkarības atbalstītāju argumentiem ir ekonomiskā neatkarība. Katalonijā dzīvo aptuveni 16% Spānijas iedzīvotāju, bet viņi saražo 20 procentus Spānijas iekšzemes kopprodukta. Daudzi uzskata – ceļi, slimnīcas un skolas būtu labākas, ja nodokļos nevajadzētu dalīties ar lielo Spāniju.
Lauksaimnieks Džordi Kodina (viņa ferma ar 200 govīm tepat netālu) skaidro – viņš nesaņem tik dāsnas subsīdijas kā kolēģi citos Spānijas reģionos. Ja Katalonija savu nodokļu maksātāju naudu varētu tērēt, kā pati vēlas, iespējams, atbalstītu tieši piensaimniecību:
„Bet vispār Spānijas ekonomiskais modelis Katalonijai ir ”tūrisms, tūrisms un vēlreiz tūrisms”. Tas noveda pie tā, ka lauksaimniekiem dzīvot ir arvien grūtāk. Pie jums, Ziemeļeiropā, lauksaimnieku redz kā valsts dārznieku - kas veido ainavu, kopj valsti. Spānijā tas viss nav vērtība, valdība neko nedara, lai mūs atbalstītu.”
Eksperti tikmēr uzdod jautājumu – vai Katalonija spētu iztikt viena? Atdalīšanās gadījumā spāņi varētu pirkt mazāk Katalonijas preču. Neskaidrību dēļ, iespējams, mazinātos arī investīcijas, jaunā valsts diez vai varētu drīz pretendēt uz dalību Eiropas Savienībā.
Ekonomiste Elizenda Paluzī gan ir optimistiska: „Ja Katalonijai sanāks pārņemt nodokļu administrēšanu, es domāju, ka problēmu nebūs. Kas attiecas uz Eiropas tirgu, tad ir citas valstis, kas, neesot Eiropas Savienība, bauda brīvā tirgus priekšrocības - Islande, Norvēģija…”
Tikmēr viens no Katalonijas neatkarības kustības līderiem Tonijs Strubels Latvijas Televīzijai skaidro – neatkarīga Katalonija ir ne tikai emocionāls, ekonomisks, bet arī politisks daudzu paaudžu sapnis. Strubela vectēvs, pasaulslavens ķirurgs, pēdējā brīdī bēdzis no Spānijas pēc diktatora Franko uzvaras pilsoņu karā. Toreizējā Katalonijas prezidenta tuvs draugs, Strubela vectēvs, visticamāk, būtu nošauts līdzīgi kā daudzi citi intelektuāļi, kas tolaik iestājās par neatkarīgo Kataloniju un pret Franko varu.
„Es atceros, ka mans vectēvs Lielbritānijā satikās ar citu kataloni, vienmēr Ziemassvētkos. Un tas otrs vīrs vienmēr teica: nākamajā gadā – mājās. Viņš mājās nekad neatgriezās. Šo brīdi, šo referendumu, mēs gaidījām visu savu mūžu. Katalonija zaudēja savu neatkarību 1714. gadā, un bieži saka – jūs bijāt spāņi tik ilgi, kā lai tagad to maina? Es vienmēr atbildu – Franko pieļāva vienu kļūdu, viņš nenogalināja visus. Bet es gribu uzsvērt – spāņi nav mūsu ienaidnieki, viņi mūsu topošie kaimiņi, sabiedrotie,” savu viedokli pauž aktīvists, bijušais politiķis Tonijs Strubels.
Tomēr Barselonā ir jūtama spriedze. Barselonas sociāldemokrātu līderis stāsta – partijas birojs tagad jāapsargā – nesen kāds uzbrucējs iemetis logā ķieģeli, piekāvis partijas darbinieku. Katalonijas parlamenta deputāts Ferans Pedrets saņēmis nāves draudus – tostarp vēstuli savā dzīvokļa pastkastītē. To visu politiķis saista ar partijas nostāju pret Katalonijas neatkarību un pret referendumu. Kad pirms nepilna mēneša Katalonijas parlaments pieņēma likumu, kas paredz neatkarības iestāšanos divas dienas pēc referenduma pozitīva rezultāta, opozīcija, tostarp sociāldemokrāti, pameta zāli. Tagad viņi aicina savus atbalstītājus boikotēt parlamentu
„Ja gribi normālu referendumu, tad panāc vienprātību pašu parlamentā. Puse no Katalonijas politiskajiem spēkiem neatbalsta referendumu. Tu nevari ar parasto vairākumu parlamentā izlemt – Spānijas konstitūcija mums nav svarīga, likums par Katalonijas statusu mums neder. Katalonijas un Madrides valdības tagad eskalē konfliktu – viņi sanaido divas nācijas savā starpā, un tā nav laba ideja. Un es negribētu, lai jaunā Katalonijas valsts būtu uzcelta uz konflikta,” saka. Ferans Pedrets.
Pirms referenduma, “Si” jeb “Jā” kampaņas pārstāvji piesaka sevi ļoti skaļi. No demonstrāciju skatuves kritizē ne tikai premjeru Marianu Rahoju, bet arī Konstitucionālo tiesu, kas referendumu nosauca par nelikumīgu, tiesnešus, kas balsojuma organizētājus aiztur un piespriež tiem simtiem tūkstošu eiro lielus sodus, policiju, kas bloķē referenduma organizēšanai nepieciešamo infrastruktūru, konfiscē plakātus un biļetenus.
Bet žurnālists, politikas komentētājs Ignacio Blanco izsaka arī citas sabiedrības daļas viedokli:
„Spānijā ir likuma vara, mēs esam normāla demokrātiskā valsts. Ja mēs ar Jums izdomāsim, ka mums nepatīk kāds likums, mēs nevaram vienkārši nepakļauties. Turklāt puse no kataloņiem negrib neatkarību. Es jūtos gan spānis, gan katalonis, visiem te ir radinieki Spānijā, mēs esam tās daļa.”
Lai kāds arī nebūtu referenduma iznākums, attiecībās starp Spāniju un Kataloniju, kā arī divām sabiedrības daļām tepat, Katalonijā, diez vai sanāks salabt – plaisa, kas iezīmējas pēdējās dienās, ir kļuvusi pārāk dziļa.
